Māris Kučinskis: Attālinātais darbs jeb spēja neizliet ūdeni no vannas ar visu bērnu  (8)

Vispirms jau jāteic – tas, ka ar šādiem paziņojumiem klajā nāk augstas valsts amatpersonas, pirmkārt liecina par to, ka kārtības nav viņu pašu pakļautības iestādēs. Jāņem vērā, ka Latvijā nav nekādu likumu vai cita veida normatīvu, kas regulētu, vai darbiniekam ir jāstrādā, atrodoties birojā, vai arī mājās, – to nosaka tikai katrs konkrētais darba devējs neatkarīgi no tā, vai runa ir par ministriju, tās pakļautības iestādi, pašvaldības struktūrvienību vai uzņēmumu.

Privātajā sektorā ar šo jautājumu tiek galā bez īpašām problēmām, jo katrs uzņēmējs redz, kurš darbinieks viņam ir nepieciešams darbam klātienē, kurš var strādāt daļēji birojā, daļēji – attālināti, bet kurš savus darba pienākumus spēj efektīvi veikt, atrodoties savā mājvietā vai pat ārpus valsts.

Savukārt publisko sektoru droši var iedalīt divās lielās kategorijās. Vienā gadījumā jau Covid-19 pandēmijas laikā iestāžu vadītāji salīdzinoši ātri noorientējās, kuri speciālisti var strādāt no mājām, turklāt nevis tikai uz direktīvi noteikto mājsēdes laiku, bet kopumā, ieviesa darba kontroles sistēmu, panākot, ka šie cilvēki tiešām strādā, nevis izmanto darba laiku, lai kārtotu dažādas privātās vajadzības. Attālinātais darbs ir pat ļoti piemērots dažādu iestāžu konsultantiem, nereti arī juristiem, grāmatvežiem un tamlīdzīgi. Šāda pieeja noteiktos gadījumos ir ļāvusi daudz efektīvāk izmantot valsts rīcībā esošos resursus. Piemēram, Valsts zemes dienests šādas darba optimizācijas rezultātā galvaspilsētā aizņem nevis divas, bet tikai vienu ēku. Savukārt ēkā Rīgā, Talejas ielā, kas savulaik tika būvēta viena Valsts ieņēmumu dienesta vajadzībām (VID), šobrīd attālinātā darba ieviešanas rezultātā strādā ne tikai VID, bet arī "Valsts nekustamie īpašumi", daļa prokuratūras, tur ir ierādītas telpas Ekonomikas ministrijai un tās pakļautības iestādēm un tamlīdzīgi. Šādos gadījumos paziņot, ka visiem obligāti jāatriežas klātienes darbā, ir ne tikai neefektīvi un pat bezjēdzīgi, bet arī fiziski neiespējami. Redz, aizsūtot daļu darbinieku strādāt attālināti, atbrīvojot telpas un tās efektīvi izmantojot, ļaujot tur strādāt citām iestādēm un uzņēmumiem, ir izveidojusies situācija, ka šiem attālinātā darba veicējiem fiziski nav, kur atgriezties.

Protams, attālinātā darba stāstam ir arī otra puse, par ko tad acīmredzot runā Valsts prezidents un Ministru prezidente, – ne vienā vien publiskā sektora iestādē amatpersonas ir iemanījušās izmantot attālināto darbu kā jaunu dzīvesveidu (tālāk "no acīm"), kur darbs kļūst par sekundāro elementu, lai ar minimālu piepūli nodrošinātu savai darbavietai apliecinājumu, ka es vēl tur esmu un savu štata vietu aizpildu. Nesen izlasīju par darbinieci, kura pieķerta pēcpusdienā ar adīkli rokās, toties – cītīgi sēžot noteiktās stundas pie sava rakstāmgalda. Var arī sēdēt bez adīkļa, bet ar to gribu parādīt, ka problēma nav gluži "klātienes vai attālinātais darbs", bet gan krietni dziļāka – saistīta ar valsts pārvaldi kopumā.

Lai varētu to argumentēt, ir jāpaanalizē atšķirības starp privāto sektoru un valsts pārvaldi kopumā. Kāpēc privātajā sektorā nav šobrīd diskusijas par atgriešanos vai neatgriešanos klātienē? Kāpēc arī pat atsevišķās valsts iestādēs un organizācijās ir jau veikts objektīvs novērtējums, sadalot darbus, kas jāveic klātienē, un tādus, kur var strādāt attālināti, bet citur "gaiteņi tukši"?

Vispirms objektīvās atšķirības. Ja privātajā sektorā visa uzņēmuma darbība pakārtota ienākumu un peļņas gūšanai, uz ko arī vērsta visu struktūru darbība, kur arī ir nodrošināta visu darbību kontrole no uzņēmuma vadības puses, tad publiskajā sektorā mērķi un uzdevumi bieži vien ir ļoti izplūduši, mazāk konkrēti un, pats sliktākais, vairāk orientēti uz procesu, ko regulē neskaitāmi normatīvie noteikumi, nevis uz rezultātu.

Daudzām struktūrām un ministriju departamentiem, pat pieņemu, būtu ļoti grūti sabiedrībai saprotamā valodā definēt savas pastāvēšanas mērķus, uzdevumus un praktiskos ieguvumus. Toties valsts sektorā pastāvošais "bāzes finansējums" (iepriekš izcīnītais budžets, ko vairs nesamazina) nekādi nestimulē personālpolitikas pārskatīšanu, jo līdzekļi esošajam procesam ir jau garantēti – tagad ir svarīgi tos noturēt, pat ja redzams, ka daļa darbinieku ir bez izaugsmes, daļa bez konkrētiem pienākumiem. To atzīt nozīmētu riskēt pazaudēt kaut kādu daļu no bāzes finansējuma. Saņemot kādus jaunus likuma vai Ministru kabineta noteiktus uzdevumus, nekavējoties tiek aprēķināti jauni nepieciešamie finansējumi un jaunas štata vietas, nevis pārskatītas esošās.

Arī Finanšu ministrijas ikgadējie visu ministriju izdevumu pārskatījumi un samazinājumi ir balstīti uz plānotā neizpildi (to parasti atņem), nevis uz kādu līdzšinējo darbību izvērtēšanu vai pārskatīšanu. Tāpēc diemžēl varam izdarīt secinājumu, ka bez katras struktūras redzamajiem un noslogotajiem (parasti redzami klātienē) darbiniekiem salīdzinoši liela ir arī tā pārvaldes daļa, kura pieņemta darbā tikai savas struktūras procesa nodrošināšanai, bez skaidriem uzdevumiem un darba mērķiem, un ir vienalga, vai viņi "procesē" attālināti vai sēž 8 stundas ar adīkli rokās, – nekas no tā nemainīsies.

Nekas nemainīsies arī vadītājam un noslogotajiem darbiniekiem, jo ekonomiju tāpat nevarēs novirzīt ne sevis, ne noslogoto darbinieku prēmēšanai, – to vienkārši noņems. Tāpēc radikālas pārmaiņas, pārejot no "bāzes finansējuma" uz konkrētu, katru gadu pārskatītu katras ministrijas un tās struktūras konkrētu uzdevumu finansēšanu, ir vienīgā recepte, lai arī valsts pārvaldē nebūtu aktuāls jautājums par darbu klātienē vai iespējām to daļēji veikt attālināti.

Nenoliedzot, ka mūsu valsts pārvaldes struktūrās ir pietiekami daudz arī labu vadītāju, tai skaitā arī valsts sekretāru, to novērtējumam tomēr ir arī ļoti liela korelācija ar aktualizēto problēmu – attālinātais darbs valsts pārvaldē.

Likumdošanā noteikts, ka tā ir katra vadītāja tiešā atbildība – darba uzdevumu formulējums, prasības un novērtējums, kā arī atbildēt par savu darbinieku izvietojumu un pienesumu kopējam rezultātam. Pat, pievienojot iepriekš par subjektīvu atšķirību nosaukto "bāzes finansējuma" neatdošanas sindromu, struktūrās, kuras tiek (vai tika) labi (vai slikti) pārvaldītas, jautājums par nepieciešamību "atgriezties darbā" nav tik aktuāls, jo vadītājs ir gan noteicis, gan izvērtējis un kontrolējis katra darbinieka noslogojumu un darba specifiku, balstoties nevis uz darbinieka atrašanos vai neatrašanos kabinetā, bet gan uzdevumu izpildi un sagaidāmo rezultātu. Diemžēl tieši vadības kapacitātes atšķirības valsts pārvaldē ir galvenais iemesls nepietiekoši kontrolētajam cilvēkvadības procesam, kā rezultātā parādās jautājumi gan par darbiniekiem, kas kontrolēta attālinātā darba vietā bauda brīvdienas, gan darbiniekiem kabinetos "ar adīkli rokās". Tāpēc izšķiroša nozīme valsts pārvaldē nākotnē būs tieši vadītājiem, to sagatavotības un prasmju līmenim, uz ko arī būtu jākoncentrējas.

Valsts pārvaldes budžeta plānošanas ierastā "bāzes finansējuma" nomaiņa uz konkrēti noteiktu katras valsts pārvaldes struktūras uzdevumu finansējumu, kas tiek noteikts katram nākamajam gadam, automātiski liktu mainīt pieeju arī katras struktūras darbinieku uzdevumu un atdeves izvērtējumam.

Uzdevumu noteikšanai un izvērtējumam jābūt tieši saistītam ar katra vadītāja izvērtējumu, darba efektivitātes augstāks novērtējums nedrīkst tikt tieši saistīts ar budžeta samazināšanu – ir jābūt motivācijas sistēmai, lai šādus samazinājumus personāla sastāvā veiktu.

paaugstinot gan prasības, gan atlasi un apmācības valsts pārvaldes struktūru vadītājiem, ir iespējas paaugstināt arī kopējo valsts pārvaldes kapacitāti un reputāciju.

Protams, attālinātais darbs nav piemērots visām iestādēm, visām profesijām un arī ne visiem cilvēkiem. Vienlaikus, risinot šo jautājumu, būtu pārlieku neefektīvi un pat dārgi, citējot senu tautas teicienu, izliet no vannas ūdeni kopā ar visu bērnu. Šis jautājums ir jārisina elastīgi, pievelkot grožus iestādēs, kur tas viennozīmīgi ir nepieciešams un par kurām, cik noprotams, augstākajām valsts amatpersonām ir labi zināms, tajā pašā laikā neizjaucot dažu iepriekšējo gadu laikā panākto darba efektivitāti iestādēs, attālināto darbu izmantojot lietderīgi.