Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā 2022. gada februārī ir smagākais starptautisko tiesību noziegums kopš Otrā pasaules kara. Tas akūti apdraud globālo miera un drošības sistēmu. Šī sistēma, kuras pamatā ir Apvienoto Nāciju Statūti, aizliedz agresiju pret citu valsti. Līdz šim vienīgais šāds pilna mēroga agresijas precedents bija Kuveita, kuru 1991. gadā okupēja un anektēja Irāka, taču starptautiska koalīcija tā saucamajā Līča karā pret Irāku to atkaroja un atjaunoja tās neatkarību.
Īsi pēc Krievijas pilna mēroga kara sākuma ¾ pasaules valstu šo agresiju nosodīja. Piemēram, 2022. gada 2. martā ANO Ģenerālā asambleja pieņēma rezolūciju, kurā nosodīja šo Krievijas iebrukumu un kvalificēja to kā ANO Statūtu pārkāpumu. 141 valsts atbalstīja šo rezolūciju, 35 valstis (kurās Krievijai ir zināma ietekme) atturējās, bet 5 valstis balsoja pret (Krievija un tās ciešākie sabiedrotie – Baltkrievija, Ziemeļkoreja, Sīrija un Eritreja).
Tas ir gana plašs, lai arī ne gluži vienbalsīgs politiskais nosodījums. Tomēr politisks nosodījums vēl nenozīmē tiesisku nosodījumu, kurš kļūtu par starptautisko tiesību elementu. Tādu var dot tikai tiesas (tribunāla) spriedums, kurš ir pieņemts saskaņā ar taisnīgas tiesas procesa principiem. Politisks vērtējums to neatsver.
Starptautiskajās attiecībās politika un tiesības ir cieši saistītas. Starptautiskās tiesības veido ne tikai paražas, starptautiskie līgumi un starptautisko tiesu spriedumi, bet arī valstu prakse.
Tas ir ļoti būtiski Krievijas agresīvā kara gadījumā. Ir ļoti labi, ka ANO un lielākā daļa pasaules valstu ir politiski nosodījušas šo agresiju. Taču ar to nepietiek, lai šī Krievijas "prakse" agri vai vēlu nesāktu vājināt agresijas aizliegumu starptautiskajās tiesībās. Jāņem arī vērā, ka Krievijas ietekme starptautiskajā arēnā pēdējā laikā lēni palielinās, bet Rietumu – samazinās. Starptautiskas tiesas spriedums, kas sniedz šī kara tiesisku vērtējumu, var stiprināt agresijas aizliegumu starptautiskajās tiesībās un mazināt agresijas "normalizācijas" risku. Protams, arī atbildīgo amatpersonu rīcības izvērtēšana un sodīšana (kaut arī aizmuguriski) ir viens no šī plašā agresijas tiesiskā izvērtējuma elementiem.
Uzreiz jāsaka, Krievijas agresijas uzsākšana pret Ukrainu neietilpst Starptautiskās Krimināltiesas jurisdikcijā. Taču tā var izmeklēt šajā karā pastrādātos noziegumus pret cilvēci un kara noziegumus. Tā to arī dara. Tādēļ 2023. gada 17. martā tā pret Putinu izdeva aresta orderi. Tas ir saistošs visām 125 valstīm, kas ir ratificējušas šīs tiesas statūtus. Tas ievērojami ierobežo Putina starptautiskās ceļošanas iespējas, jo valstīm, kas uzņem Putinu, tagad ir dilemma – vai nu uzņemt Putinu, vai pārkāpt starptautisko tiesību normas.
Jau drīz pēc Krievijas iebrukuma starptautiskajā sabiedrībā sākās diskusijas par to, vai šādā gadījumā nebūtu jādibina īpašs tribunāls, jo agresijas kara sākšana pēc būtības ir vissmagākais starptautiskais noziegums, kas ir pamats sekojošajiem kara noziegumiem, noziegumiem pret cilvēci un citiem smagiem starptautiskiem noziegumiem.
Latvija ir viena no galvenajām šīs diskusijas iniciatorēm un veicinātājām. Jau 2022. gada aprīlī šāda tribunāla izveidi prasīja Eiropas Padomes Parlamentārā asambleja; šādu prasību atbalstīja arī Eiropas Savienība un vēlāk arī G7 valstis (t.i., lielās rietumvalstis – ASV, Kanāda, Vācija, Lielbritānija, Francija, Itālija un Japāna).
Īpašu tribunālu izveidošana ir starptautiska prakse kopš 1945. gada Nirnbergas tribunāla. Tam 1946. gadā sekoja Tokijas tribunāls, pēc ilgākas pauzes – 1993. gadā izveidotais Dienvidslāvijas tribunāls, tad Ruandas tribunāls 1994. gadā. Katram no šiem tribunāliem ir savi noteikumi, tie nav veidoti pēc vienas shēmas, bet tiem ir tas pats mērķis – stiprināt starptautiskās tiesības un sodīt starptautiskos noziedzniekus.
2023. gadā tās valstis, kuras atbalsta tribunāla iniciatīvu, izveidoja neformālu grupu vēstnieku un ekspertu līmenī, tā saucamo CORE grupu, kas meklē iespējas un risinājumus, kā šo iniciatīvu varētu īstenot. Patlaban CORE grupā darbojas apmēram 40 valstis, tas ir, nepilna ¼ no pasaules valstīm. Tās ir galvenokārt, bet ne tikai, rietumvalstis, ieskaitot arī visas G7 valstis.
Tomēr sarunu gaitā izkristalizējās divas galvenās problēmas. Pirmā ir tā, ka šāda tribunāla izveide vispirms ir politisks jautājums. Tātad nepieciešama politiskā griba Krievijas agresijas izvērtēšanai veidot jaunu starptautisku tiesu institūciju – tribunālu.
Lai gan, kā sākumā minēju, apmēram ¾ pasaules valstu politiski nosodīja Krievijas agresiju, lielākā daļa no tām nav gatavas spert nākamo it kā loģisko soli – izveidot īpašo tribunālu.
Tam ir dažādi iemesli – Krievijas tiešā un netiešā ietekme, daudzu t.s. Globālo dienvidu valstu slēptāka vai atklātāka pretrietumnieciska nostāja (ko uztur dzīvu aizvainojums par koloniālismu), pragmatiski apsvērumi, ka no Krievijas var dabūt ko vairāk nekā no Rietumiem u. tml. Daudzi t.s. Globālo dienvidu valstu pārstāvji to arī uzskata par "lokālu" Rietumu un Krievijas konfliktu, kurā tie nevēlas iesaistīties.
No tā izriet secinājums, ka šobrīd – un tuvākā nākotnē – šādu tribunālu ar ANO lēmumu izveidot nebūs iespējams, kā tas bija, piemēram, 1993. gadā, izveidojot Dienvidslāvijas tribunālu. Taču toreiz Rietumiem ar spēcīgām ASV priekšgalā pasaulē bija daudz lielāka ietekme, kas jau ir krietni sarukusi un patlaban turpina strauji sarukt.
Līdz ar to tribunāla izveides iespēju meklēšana koncentrējās uz to, kā šādu tribunālu varētu izveidot ārpus ANO sistēmas. Arī tam pasaulē ir precedenti, piemēram, tā saucamie hibrīdtribunāli. Tie dažādos veidos kombinē starptautiskos un nacionālos elementus (piemēram, starptautiski tiesneši, īpaši procesuāli noteikumi u. ml.). Šādi hibrīdtribunāli, piemēram, ir 2002. gadā izveidotais Īpašais Sjeraleones tribunāls, 2006. gadā izveidotās Īpašās Kambodžas tiesu palātas, 2013. gadā izveidotās Īpašās Āfrikas tiesu palātas un daži citi.
Otra galvenā problēma bija tā, ka CORE grupas valstu starpā ilgstoši pastāvēja domstarpības par tribunāla kompetenci, it sevišķi par to, vai tas varēs saukt pie atbildības (arī aizmuguriski) tā saucamo amatpersonu "trijnieku" (valsts galvu, valdības galvu un ārlietu ministru). Saskaņā ar līdz šim starptautiskajās tiesībās valdošo "klasisko "uzskatu tas nav iespējams vismaz tik ilgi, kamēr tās atrodas amatā. Tomēr šis uzskats pamazām "brūk". Spilgts piemērs ir jau minētais Starptautiskās Krimināltiesas aresta orderis pret Putinu.
Taču pēc intensīvām diskusijām CORE grupas tikšanās laikā pagājušā gada septembrī Vīnē un novembrī Rīgā klātesošo valstu viedokļus izdevās satuvināt tik tālu, ka sāka iezīmēties tribunāla juridiskais pamats. Šī vienošanās tika atspoguļota t.s. Vīnes–Rīgas paziņojumā pēc CORE grupas tikšanās Rīgā. Šī gada februāra sākumā CORE grupa savā sanāksmē Briselē jau varēja lemt par svarīgiem konkrētiem punktiem, kas turpmāk būs pamats tālākam ceļam uz tribunāla izveidi.
Tribunāls tiktu veidots uz īpaša līguma pamata starp Ukrainu un Eiropas Padomi. Tribunālam būs tiesības izmeklēt, apsūdzēt un tiesāt personas, kas ir visvairāk atbildīgas par agresijas noziegumu pret Ukrainu.
Lai gan starptautiskajās tiesībās neskaidrais jautājums par augstāko triju amatpersonu saukšanu pie atbildības, kamēr tās vēl atrodas amatā, pagaidām nav atrisināts, tas tomēr varētu netraucēt tribunālam veikt izmeklēšanu. Jāuzsver, ka, neraugoties uz plaši izplatītu pieņēmumu, tiesas izmeklēšanai saskaņā ar juridiska procesa principiem starptautiskajās tiesībās ir dziļāka un paliekošāka nozīme nekā tam, vai konkrētais vainīgais nonāk cietumā. Tādēļ ļoti svarīga ir arī aizmuguriska izmeklēšana un tiesāšana – arī tad, ja vainīgais slēpjas, aizbēg, ir slims vai citu iemeslu dēļ neatrodas tiesas fiziskajā rīcībā.
Tas, ka tribunāla izveides sarunas kopš februāra sākuma ir iegājušas jau tik konkrētā fāzē, ka ir atrasts tā starptautiski tiesiskais "novietojums" un redzamas tā kompetenču aprises, lielā mērā ir arī Latvijas diplomātijas nopelns. Šajās sarunās mēs vienmēr cieši koordinējām mūsu pozīciju ar Ukrainas pozīciju. Starptautiskās tiesības ir ierakstītas atjaunotās Latvijas "ģenētiskajā kodā". Viens no diviem valsts atjaunošanas pamatiem – blakus politiskajai valstsgribai un ciešā saistībā ar to – ir tieši starptautiskās tiesības. Uz starptautiskajām tiesībām arī norādīts 1990. gada 4. maija Neatkarības deklarācijas 1. punktā.
Tādēļ iestāšanās par starptautiskajām tiesībām – un šajā gadījumā par Krievijas agresijas juridisku izvērtējumu īpašā tribunālā – no Latvijas pozīcijām ir loģiska un konsekventa. Tiesības ir mūsu "stiprā kārts" starptautiskajā politikā, kas mūsu balsi padara labi sadzirdamu daudzbalsīgajā pasaules valstu korī.
Jāatzīmē, ka paralēli ar tribunālu turpinās darbs arī pie Ukrainas Starptautiskās Prasību komisijas izveides, kuru atbalsta gan Eiropas Savienība, gan Eiropas Padome. Šī komisija varētu darboties uz (ar ievērojamu Latvijas līdzdalību) 2023. gadā izveidotā Ukrainas Zaudējumu reģistra bāzes. Martā tiks sāktas oficiālas sarunas par šīs komisijas izveidi.
Šajā pasaules spēku samēra situācijā patlaban panāktais starprezultāts ir reāls, labs panākums. Tomēr cīņa vēl nav galā. Līdz reālajai tribunāla izveidei vēl zināms ceļš ir ejams – jāvienojas par virkni jautājumu, kur vienošanās vēl nav panākta, jāsagatavo un paraksta līgums starp Eiropas Padomi un Ukrainu, tas jāatbalsta Eiropas Padomes dalībvalstu vairākumam un Ukrainas parlamenta vairākumam. Var gadīties arī citi – negaidīti – sprunguļi riteņos. Liela jautājuma zīme ir arī turpmākā ASV nostāja, kuras līdz šim atbalstīja tribunāla izveidi. Uz ASV turpmāk paļauties nevar. Taču šajā kontekstā svarīgi ir tas, ka diplomātu atrastā tribunāla juridiskā konstrukcija nav atkarīga no šī atbalsta – tā izveide ir tikai Eiropas Padomes un Ukrainas ziņā.
Katrā ziņā Latvija konsekventi turpinās strādāt pie tribunāla un prasību komisijas izveides.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!