Laikam reizi gadā, bet varbūt biežāk skolā tika izsludināta trauksme. Tas bija astoņdesmito gadu sākumā. Visus glīti sastādīja pa pāriem un katrs ar savu mutes apsēju, ko mātes rūpīgi mājās bija uzmeistarojušas, devās uz skolas pagrabu, kur citkārt bija arī ēdamzāle un roku mazgāšanas vietas, un gaidīja atombumbu. Mutes apsēji bija no marles, un šķiet, ka marles smaržas un garšas sajūtas man saglabājušās nevis no zīdaiņa vecuma tīstīšanas autiņos, bet gan no tām atombumbu neitronbumbu gaidīšanas reizēm skolas pagrabā, kad visi aizsietām mutēm un spīdošām acīm gaidīja. Skolotājām kā jau pieaugušiem cilvēkiem bija izdalīti tādi zaļi porolona uzpurņi ar caurumiņiem galos, kā rezultātā viss pedagoģiskais personāls atgādināja šķirnes suņus, lai gan smieklīga tā situācija man tolaik nelikās nemaz. Pirms tam uz logiem bija ar līmlenti salīmēti krusti, lai tad, kad tiks nomesta bumba, rūtis varētu arī bez mūsu atbalsta turēties pretī ienaidniekam.

Vai sirēnas pilsētā bija reālas vai arī es pats tās vēlāk piedomāju klāt, nevaru vairs pateikt. Atceros, ka pirmā sirēna deva zīmi, ka jāiet uz pagrabu, otrā – ka trauksme beigusies. To, ka būtu bijis bail, neatceros, drīzāk bija tāda kā vilšanās, ka nekāda atombumba netika uzmesta un mazo četrkantaino mutes apsēju varēja atkal salocīt līdz nākamajām reizēm, kad amerikāņi atkal gatavosies uzmest atombumbu manām mazajām skaistajām Cēsīm. Toreiz es dzīvoju “briesmīgi stabilā pasaulē”, kā vēlāk šo laiku apzīmēja rakstnieks Džordžs Orvels –Brežņeva Padomju Savienībai piederēja 45 000 kodollādiņu, gandrīz uz pusi vairāk nekā amerikāņiem, kas esot bijis pietiekams daudzums, lai zemeslodi iznīcinātu nez cik reižu.

Toreiz pat nenojautu, ka esmu piedzimis pasaulē, kurā šīs bailes no atomkara pastāvējušas jau pirms manis, rituāli bumbas gaidīšanai bija izveidoti un atlika tikai tos no paaudzes paaudzē atkārtot. Es gan iedomājos, kā tas ir, ka visa pasaule vienā sekundē izbeidzas – ne tikai es esmu beigts, bet beigti ir visi tie, kas no manis pa labi un pa kreisi, līdz ar to nav pat iespējas ienaidniekam notēlot nāvi. Tas, ka iestāsies pilnīga neesamība, mani nomierināja, jo sāpīgi ir nomirt vienam (bailes esot egoistiskākās jūtas cilvēkā, teicis Kirkegors). Tagad varu teikt, ka šāda, padomju civilās aizsardzības sistēmas izraisīta, bija mana pirmā saskarsme ar domu par pasaules galu un civilizācijas bojāeju; laika gaitā to koriģēja dažādas kulturālas refleksijas par šo tēmu.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit