(..) VII. - Dažas personas mācēja ļoti prasmīgi manipulēt ar pūli, izmantojot “labi ejošus” argumentus: piemēram - “jūsu bērni ir apdraudēti!” Ikviens taču steigsies aizstāvēt savu bērnu – tas ir loģiski. Bet ir jautājums – no kā aizstāvēt? Viņi apgalvo, lūk, ko – visi geji sapņojot tikai par to, kā pavedināt visus jaunos zēnus. Taču tas ir arguments pret pedofiliju, nevis pret seksuālo orientāciju vispār. Ir ļoti svarīgi uzsvērt, ka gājiens nebija vērsts pret kaut ko vai pret kādu. Tas bija PAR. Par iecietību, par dažādību, arī par minoritāšu juridiskajām tiesībām. Neviens taču rokās nenesa saukli: “Heteroseksuāļi! Steidzami pametiet savas ģimenes un kļūstiet par gejiem vai lesbietēm!” Mēs taču negājām ar lozungu, ka visi heteroseksuālie vīrieši ir slikti cilvēki, ka teorētiski viņi visi to vien tikai domā, kā pavedināt mūsu meitas. Sabiedrība acīmredzami nezina, ka geji nav tie, kuri noteikti izjūt seksuālu tieksmi uz bērniem. Tie ir pedofili, un tas jau ir kaut kas gluži atšķirīgs.
Psihologi uzskata, ka ir būtiska atšķirība starp seksuālo orientāciju un dažādām filijām. ‘Hetero’, ‘homo’, biseksualitāte ir identitāte, tās ir jūtas, attiecību veidošana starp līdzvērtīgiem partneriem – cilvēkiem, ar savstarpēju piekrišanu. Zoofilijas, nekrofilijas, pedofilijas gadījumā par to nevar runāt.
Varu minēt dažus zinātniski apliecinātus faktus par pedofiliju. Piemēram - aptuveni 75% pedofilu upuru ir meitenes, 25 % – zēni. Pedofiliem bieži vien vispār nav nekādas seksuālas orientācijas. 90% no tiem, kuriem ir tāda orientācija, ir heteroseksuāli vai biseksuāli. Bērna, proti - upura dzimums neizskaidro seksuālo orientāciju. Tie, kuri interesējas par puisēniem, ir pedofīli, jo pieaudzis vīrietis viņus neinteresē, tikai bērni. Vairumam pedofilu nav svarīgs bērna dzimums, katrā ziņā tas nav noteicošais faktors. Noteicošais ir tikai viens – vai šis bērns ir pieejams. Pedofili jūtas ļoti nedroši par savu seksualitāti, ar nobriedušu cilvēku viņi nespēj veidot seksuālas attiecības – neveidojas ne pieķeršanās, ne tuvība. Viņi meklē kādu, kuram var izrādīt savu šķietamo pārākumu. Tādus pedofilus sauc par fiksētajiem. Par šādiem pedofiliem nevar runāt, kā par ‘hetero’, ‘bi’ vai homoseksuāliem, jo viņiem ir tieksme tikai pret bērniem. Vairumam pedofīlu ir savas ģimenes, bet ne sievai, ne bērniem, parasti nav jausmas par ģimenes galvas dubulto dzīvi. Pedofiliem ir arī raksturīga nosliece uz alkoholismu. Pedofīlija ir ļoti komplicēta parādība, kam ar homoseksualitāti nav nekāda sakara. Starp citu, homoseksuālus vīriešus nav arī pareizi saukt par ‘pederastiem’. Zinātniski ‘pederastija’ ir pieauguša vīrieša tieksme pret zēniem (“pedo” grieķu valodā nozīmē “zēns, bērns”). Tas ir pedofilijas paveids, kam ir visnotaļ attālināts sakars ar homoseksualitāti.
(..) IX. Ir vēl kāda interesanta parādība – vīrieši, kuri strikti protestē pret gejiem, kaut kā īpaši nepārdzīvo, ka pastāv arī lesbietes. Loģiski spriežot, viņiem taču vajadzētu vairāk pārdzīvot to, ka sievietes ir nepieejamas! Kaut gan, piemēram, es, kā sieviete, tik un tā neesmu pieejama jebkuram vīrietim! Esmu pieejama tikai tam izredzētajam cilvēkam, ar kuru man ir attiecības. Tas, ka sieviete ir heteroseksuāla, nenozīmē, ka viņa ir gatava veidot seksuālas attiecības ar jebkuru vīrieti. Tāpat ir arī ar homoseksuālajiem – viņi mīl kādu noteiktu cilvēku, nevis mērķē uz visiem vīriešiem vai sievietēm.
Pirmkārt – mēs dzīvojam sabiedrībā, kur vīrišķību vērtē augstāk par sievišķību. Vīrietim sabiedrības acīs ir daudz augstāks statuss, un par to viņš sabiedrībai attiecīgi maksā – tā ierobežo vīrieti gan jūtu izpausmēs, gan uzvedībā. Piemēram, sieviete drīkst valkāt bikses, bet vīrietis svārkus – nē. Tādējādi vīrietis ir spiests noliegt kādu daļu savas patiesās patības, sava “es”. Vīrieša “es” sevī ietver gan maskulīnos, gan sabiedrībā neatzītos femīnos komponentus. Vīrietis brīžiem var būt stiprs vai vājš, savaldīgs vai nesavaldīgs. Ir mirkļi, kad viņš ir emocionāls, ir brīži, kad viņš baidās, ir brīži, kad viņš dusmojas, un ir brīži, kad viņš ir romantiski maigs. Tas ir jauki, bet mēs, sievietes, šo spēju mīlēt noraidām, mēs gribam, lai mūs iekāro. Mūsu sabiedrība maigumu, sentimentalitāti uzskata par nepiedienīgām izpausmēm, un mūsu vīrieši ir spiesti šo daļu sevī noliegt. Bet, ja kāds šo “aizliegto” esību atļaujas paust, būt tāds, kāds viņš ir, tad rodas skaudība! Jo - ja es esmu nelaimīgs, un visi pārējie arī, tad mans nelaimīgums tik ļoti neduras acīs. Toties, ja kāds ir laimīgs, ir vieglāk viņu padarīt nelaimīgu, nekā darīt laimīgu sevi.
Otrkārt, mūsu sabiedrība kopumā ir ārkārtīgi neizglītota seksualitātes jautājumos, tādēļ mēs lielu daļu savas seksualitātes noliedzam. Daudzas sievietes joprojām uzskata, ka viņu vienīgā misija ir dzemdēt bērnus. Taču seksualitāte nozīmē daudz vairāk. Tā nozīmē arī attieksmi un cieņu pret savu ķermeni. Mūsu dzimumorgāni ir tikpat labi, skaisti un forši, kā jebkuri citi orgāni – plaušas, sirds vai ausis. Seksualitāte mums dota, lai priecātos, tā nav pretstatā garīgumam, tā arī ir garīga lieta. Tas ir ārkārtīgi plašs parādību kopums – attieksme pret sevi, savu ķermeni, apzinoties sevi kā sievieti vai kā vīrieti. Seksualitāte ir arī mūsu pašapziņa, augsts pašnovērtējums.
Sievietes seksualitāte paredzēta arī priekam. Piemēram, orgasms. To sievietei sniedz orgāns, kam ir tikai viena funkcija – sagādāt baudu. Tas ir klitors. Agrāk zinātnieki uzskatīja, ka šo baudas sajūtu daba piešķīrusi kā balvu par pēcnācēju radīšanu. Tas ir novecojis skatījums uz seksualitāti, kas bija spēkā pirms 50 gadiem. Ja būtu tā, mēs orgasmu izjustu tikai tad, ja būtu apaugļotas, vai vismaz – ja klitors būtu vagīnā. Bet tas atrodas pietiekami tālu no vietas, kur notiek bērna ieņemšana. Nodarbojoties ar vaginālo seksu, sieviete ne vienmēr var sasniegt orgasmu, bieži vien orgasms nav iespējams bez klitora papildu stimulācijas. Tas liecina, ka sievietes anatomija ir veidota, lai ne tikai ieņemtu bērnus, bet arī lai priecātos, lai baudītu savu seksualitāti, kā vēl vienu no dzīves daudzveidības krāsām.
X. - Ja atveram acis un palūkojamies uz šīm lietām loģiski, tad atkrīt daudzi maldīgi apgalvojumi, ko esam pieņēmuši automātiski, baiļu ietekmēti. Pētot pasaules vēstures liecības, redzam, ka arī baznīca vedinājusi pieņemt maldīgus uzskatus. Baznīca mēdz interpretēt Bībeles izteikumus sava laikmeta un vairākuma kultūras kontekstā. Piemēram, garīdzniecības attieksme pret verdzību - tad, kad Amerikā notika lielā vergu atbrīvošanas kustība, baznīca nostājās pretējā pozīcijā, sakot, ka verdzībai jāpaliek – tā Bībelē esot sacīts. Arī kukluksklanieši, kas vardarbīgi uzbruka Amerikas melnādainajiem iedzīvotājiem, bija kristieši. Tagad mēs daudz ko attaisnojam ar kristietību, ar Bībeli, bet, manuprāt, galvenā doma Bībelē ir šāda – kā es to saprotu – mīli savu tuvāko kā sevi pašu. Un – ej, izdari tā, lai tava dzīve ir laimīga. Lai Dievam ir prieks skatīties uz tavu dzīvi. (..)
Vairāk lasiet žurnāla “Kabinets” septembra numurā (Nr.25)