1.Slimība.
Visizplatītākais no aizspriedumiem ir tas, ka lielākā daļa veco cilvēku ir slimi vai bezspēcīgi. Gandrīz puse amerikāņu uzskata, ka slikta veselība ir nopietna problēma lielākai daļai cilvēku vecumā virs 65 gadiem, un ka vecāki cilvēki pavada daudz laika slimības gultā, mājās viņiem ir daudz negadījumu, viņiem ir slikta koordinācija, viņi biežāk jūtas noguruši – vispār, lielākā daļa vecāku cilvēku nav pietiekami veseli, lai veiktu parastas aktivitātes.
Taču faktiskie statistiskie dati liecina, ka aptuveni 78% cilvēku vecumā virs 65 gadiem ir pietiekami veseli, lai veiktu parastās aktivitātes, un nepastāv nekādu ierobežojumu viņu ikdienas dzīvē.
2. Nepievilcība.
Cits stereotips – veci cilvēki ir neglīti. Skaistums ir saistīts ar jaunību, un daudzi cilvēki, īpaši sievietes, baidās zaudēt skaistumu, tuvojoties vecumam.. Savukārt, kamēr viena kultūra vecumu saista ar neglītumu un jaunību ar skaistumu, citas kultūras apbrīno vecumu. Piemēram, Japānā sudraboti mati un grumbas sejā bieži tiek apbrīnotas kā gudrības un brieduma pazīmes.
Arī cilvēka fotogēniskums bieži kļūst par kļūdainu priekšstatu veidošanās cēloni. Izskatīgiem cilvēkiem tiek piedēvētas pozitīvākas īpašības nekā mazāk izskatīgiem. Daudz dzirdēts par “pirmā iespaida” rašanos jau pirmajās 10-20 sekundēs. Personāla atlasē, intervējot darba kandidātus, ir ļoti jāuzmanās no šī fenomena, jo tieši šī “pirmā iespaida” rezultātā pretendents tiek ievietots atbilstošā “kastītē”, un visa turpmākā pārruna noritēs, vadoties pēc šai “kastītei” atbilstoša stereotipu “kokteiļa”. Piemēram, par iemeslu, kāpēc intervējamajam kandidātam ir pārtrūkušas darba attiecības ar iepriekšējo darba devēju, biežāk ir tendence uzskatīt: izskatīgam cilvēkam – ārējos faktorus, bet mazāk izskatīgam – aizdomas krīt uz kandidāta iekšējiem faktoriem. Tāpēc arī aicinājums pievienot savam CV fotogrāfiju var tikt uzskatīts par diskriminējošu. Izņēmums varētu būt, ja veicamais darbs ir tieši saistīts ar kandidāta ārējo izskatu, piemēram, darbs modeļu aģentūrā. Diskriminācija darba tirgū galvenokārt notiek kļūdainu stereotipu dēļ, jo visbiežāk, izanalizējot diskriminācijas cēloņus, tie izrādās nepamatoti. Tāpēc personāla atlasē īpaša uzmanība jāpievērš stereotipiem, nepieļaujot neapzinātu, uz stereotipiem balstītu kandidāta vērtējumu.
3. Prāta spēju jeb garīgs panīkums (Mental Decline).
Cits stereotips – novecojot cilvēka prāta spējas pasliktinās, galvenokārt, spējas iemācīties un atcerēties. Intelekta izmaiņas ir neizbēgams moments novecošanās procesā, taču būtiskākas personības kvalitātes ir emocionālā un garīgā inteliģence. Tomēr dzīvē vairākumam pavecu cilvēku saglabājas normālas prāta spējas, ieskaitot arī spējas iemācīties un atcerēties, sevišķi cilvēkiem ar lielu darba pieredzi. Protams, nevar noliegt, ka vecumā reakcijas kļūst lēnākas, un ir nepieciešams ilgāks laiks, lai kaut ko iemācītos.
Taču vairumā gadījumu atšķirība starp vecākiem un jaunākiem cilvēkiem izskaidrojama ar citiem piemēriem – vecums, tajā skaitā slimības, motivācija, mācību stils, prakses trūkums, pieredze, izglītības līmenis, attieksme pret darbu un ētika.
4. Garīgas slimības (Mental Illness).
Līdzīgs stereotips iepriekšējam ir, ka garīgas slimības ir kopīgas un neizbēgamas vecākiem cilvēkiem. Fakti tomēr liecina pavisam pretējo, jo tikai apmēram 2% cilvēku vecumā virs 65 gadiem ir bijuši ievietoti slimnīcā ar psihisku slimību diagnozi.
5. Nelietderīgums (Unselessness).
Tikai tāpēc, ka valda stereotips par to, ka gados vecāki cilvēki ir darba nespējīgāki fizisku vai garīgu iemeslu dēļ, daudzi uzskata, ka viņi nav spējīgi turpināt darbu un ka viņu darbs nav produktīvs. Minētais stereotips bieži ir pamatojums vecāku cilvēku piespiedu aiziešanai pensijā, kā arī pamats diskriminācijai, pieņemot darbā vai paaugstinot amatā.
Fakti tomēr liecina, ka vecāki cilvēki spēj strādāt tikpat efektīvi kā strādājošā jaunatne. Veiktie pētījumi liecina, ka vecākiem cilvēkiem ir mazāk incidentu darbā, mazāk darba kavējumu un pārstrādāšanai atgrieztu darbu, salīdzinājumā ar jaunatni. Arī viņu attieksme pret darbu ir lojālāka.
No visa augstākminētā varam secināt, ka eidžisma pamatā ir negatīvi stereotipi un aizspriedumi, kas savukārt balstās uz nepareizu informāciju, kas pastiprina nepareizu priekšstatu par vecākiem cilvēkiem.
Arī citu zinātnieku (Sūzana Fiske) pētījumos pierādīts, ka vecuma stereotipi pārsvarā ir negatīvi, un ka tā ir sava veida psiholoģiskā aizsardzība pret vecuma tuvošanās draudiem, cenšanās distancēties no tā. Šādi stereotipi gados jaunajiem un pusmūža cilvēkiem kalpo arī par attaisnojumu savam priviliģētajam stāvoklim salīdzinājumā ar gados vecākiem cilvēkiem. Taču novērojumi arī liecina, ka pašiem kļūstot vecākiem, cilvēki sāk spriest par vecumu pozitīvāk.
Tomēr daudziem gados veciem cilvēkiem ir saglabājies dzīvesprieks, komunikabilitāte, seksuālās vajadzības un radošās spējas. Palēninoties domāšanas tempiem, saglabājas domāšanas kvalitāte un spēja uztvert jauno; tikai dzīves pieredze sniedz emocionālo briedumu un jūtu kultūru.
Cilvēka psiholoģiskās īpatnības vecumā ir atkarīgas no viņa veselības, izglītības un materiālā stāvokļa. Valstīs, kurās veci cilvēki pārsvarā ir trūcīgi, nesaņem pienācīgu medicīnisko aprūpi, kā tas ir arī šodiem Latvijā, negatīvās psiholoģiskās izpausmes galvenokārt ir dažādu slimību izpausmes rezultāts, nevis vecuma kā tam raksturīgās īpašības.
Nelabvēlīga sociāli ekonomiskā situācija sekmē negatīvu vecuma stereotipu un aizspriedumu veidošanos. To sekas ir atklāta vai slēpta vecāku cilvēku diskriminācija. Vēl nesenā pagātnē darba piedāvājumos tieši tika norādīti vecuma ierobežojumi – visbiežāk darbā tika aicināti ne vecāki par 30 gadiem, izņēmuma kārtā – ne vecāki par 40 gadiem. Šādas prasības būtu attaisnojamas vienīgi tad, ja to prasa darba specifika. Arī tad, ja organizācija meklē nevis sagatavotus speciālistus, bet gan cilvēkus, kuru apmācīšanai tiks ieguldīti ievērojami līdzekļi, vecuma ierobežojumi būtu saprotami. Taču vēl pirms neilga laika Latvijas presē varēja lasīt darba piedāvājumus, kuros tika meklēti cilvēki atbildīgam vadošam darbam, kas nebūtu vecāki par 30 gadiem. Attīstīto valstu pieredze liecina, ka tikai pēc 40-45 gadu sasniegšanas cilvēki spēj veiksmīgi tikt galā ar atbildīgo vadītāju pienākimiem. Ja kādreiz vēl varēja attaisnoties ar to, ka vecākus cilvēkus ir “sabojājusi” darba pieredze padomju laikā, tad tas šodien vairs nevarētu būt arguments.
Lai arī ideja par personu vienlīdzību un jebkādas diskriminācijas aizliegums ir viena no senākajām cilvēktiesību idejām, tomēr diskriminācijas ierobežojumi uz vecuma pamata savu pazīciju kā cilvēktiesību sastāvdaļa vēl tikai pamazām nostiprina. Ne ANO Starptautiskajā paktā par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, ne Eiropas Cilvēktiesību konvencijā vecums netiek tieši nosaukts kā kritērijs saistībā ar diskrimināciju. Tas ir saistīts ar to, ka vēl 20.gadsimta sākumā reizē ar vecumu cēlās cilvēka sociālais prestižs. Taču 20.gadsimta beigās attieksme prêt vecumu bija mainījusies. Vecāku cilvēku sociālais prestižs mazinājās, un viņi aizvien biežāk tika izslēgti no sociālās aprites. Tikai 1999.gadā diskriminācija uz vecuma pamata pirmo reizi tika aizliegta kādas Eiropas valsts konstitūcijā (Šveicē, Somijā). 2000.gadā šāds aizliegums tika ietverts arī ES Pamattiesību hartā.
Arī Latvijā, pārstrādājot Satversmes 8.nodaļu, bija paredzēts noteikt vecumu kā aizliegto kritēriju diskriminācijai, tomēr darba gaitā tajā vispār netika iekļauts aizliegto kritēriju katalogs. Tikai jaunā Darba likumā (7.pants) tika aizliegta diskriminācija uz vecuma pamata.
Diemžēl vēl šodien daudzās Eiropas valstīs ir likumi, kas nosaka noteikta vecuma sasniegšanu kā šķērsli kāda noteikta amata ieņemšanai. Egils Levits gan uzskata, ka šādi ierobežojumi ir diskriminējoši: “Pilnīgi izslēdzami ir ierobežojumi, kas balstās uz pieņēmumu par cilvēka garīgo spēju automātisku samazināšanos novecojot. Pirmkārt, cilvēku garīgā attīstība vecumā ir ļoti dažāda, un vispārīgs pieņēmums par garīgo spēju samazināšanos ir pārāk nedrošs un neprecīzs, lai uz šī pamata varētu akceptēt vispārējus pamattiesību ierobežojumus. Otrkārt, šāds pieņēmums arī normatīvi būtu uzskatāms par nepieļaujamu, jo tas būtu pretrunā ar filozofiskajiem priekšstatiem par cilvēka cieņu (angļu val. – human dignity). Treškārt, normatīvais priekšstats par cilvēka ideālu (vācu val. – Menschenbild) nepieļauj cilvēka pamattiesību apjomu padarīt atkarīgu no vispārīgi prezumētām spējām un inteliģences (kas ir ļoti dažādas visos vecumos). Darba pārtraukšana un pensionēšanās vecuma dēļ ir un arī turpmāk būs normāla parādība, taču juridiski tās ir indivīda tiesības. Turpretim pienākums pārtraukt darbu vai aizliegums to uzsākt, sasniedzot noteiktu vecumu, ir uzskatāms par diskriminējošu”.
Neskatoties uz panākto attīstību, situācija ar diskrimināciju uz vecuma pamata Latvijā ir biedējoša. Vissmagāk tas skar represēto cilvēku vecumdienas. Latviešu tautai represēto cilvēku dzīves gājums ir dziļākā un vēl līdz šim brīdim neapzinātā sāpe, kas saistīta ar totalitārā režīma akktu, kurā gājusi bojā vismaz desmitā daļa latviešu tautas. Apzinot represēto cilvēku pārdzīvojumu pieredzi noskaidrojās, ka represētie cilvēki ieslodzījumā vai izsūtījumā pavadījuši vidēji 9 gadus. Pēc tam visos 50 padomju diktatūras gados pret šiem cilvēkiem un viņu ģimenēm turpinājās dažāda veida diskriminācijas formas.
Sociālo pārmaiņu laiks turpinās jau 15 gadus. Lai gan mēs runājam par šo pārmaiņu ātrajiem tempiem, tie tomēr ir nepamatoti lēni, un sabiedrībā aizvien asāk izpaužas šīs lēnības negatīvās latentās sekas. Mūsu tautas vecākā paaudze, kas ir visvairāk nepamatoti cietusi – faktiski visā savā dzīves ceļā ir bijusi pakļauta represijām, šodien jau ir vecāka par 70 gadiem. Un tomēr tieši tā ir paaudze, kura šodien tiek diskriminēta ne tikai psiholoģiski, bet arī ekonomiski.
Kaut gan represētie cilvēki ir cietuši vissmagāk un strādājuši visilgāk, viņu pensiju apmēri ir vieni no viszemākajiem valstī. Piemēram, ja šodien valstī minimālā pensija cilvēkiem ar darba stāžu virs 30 gadiem ir 67,5 Ls, tad represētajiem cilvēkiem ar darba stažu virs 30 dadiem pamatpensijas apmērs – 24,7 Ls plus mazāk kā 0,30 Ls par katru pavadīto gadu Tālo Austrumu nāves nometnēs (pamatpensijas apmēri tika noteikti 1993.gadā no vidējās algas apmēra valstī – 82,35 Ls). Ja salīdzināsim pensijas ar preču un pakalpojuma groza vērtību jeb iztikas minimumu (2005.gadā tas sastādīja 105 Ls), tad redzam, ka pensionāriem,t.sk. represētajiem visus šos sociālo pārmaiņu laikus bijis un ir jādzīvo zem iztikas minimuma.
Jāņem vērā arī augstais inflācijas līmenis valstī (pašreiz – ap 7% gadā). Tas varbūt ir bijis pamatojums, ka vidējā darba alga (no kuras aprēķina pamatpensijas apmēru) 12 gadu laikā pieaugusi divas reizes – līdz 138 Ls, kamēr pensiju indeksācijas koeficenti nespēj kompensēt nekādas iztikas minumuma izmaiņas un augsto inflāciju. Visu to apkopojot, redzam, ka vecuma pensijas apmēri ir vairāk kā 30 Ls zem iztikas minimuma, veidojot tikai 70% no šī rādītāja, kamēr vidējā darba alga to pārsniedz par gandrīz 45 Ls, t.i., 1,5 reizes.
Viss pieminētais liecina, ka valstī apzināti tiek ignorēta vecākā paaudze, kas šobrīd vairs nespēj strādāt, lai uzlabotu savu meteriālo stāvokli un cerēt uz pensijas apmēru pārrēķinu. Cilvēki, kas savā laikā saņēma maksimāli iespējamās pensijas – 120 rubļus – šodien, brīvās Latvijas apstākļos jau vairāk kā desmit gadus ir spiesti dzīvot nabadzībā.
Nobela prēmijas laureāts Alberts Šveicars ir uzsvēris, ka “valstī, kurā ētiskie priekšnosacījumi ir nonivelēti, tā degradē un zūd …” Acīmredzot, ētiskie jautājumi valsts un nācijas pastāvēšanā ir primārie. Ja padomju varas gados Padomju Savienībā izzuda vairāk kā 100 etniskās vienības (PSRS Statistikas komitejas materiāli), latviešu tautas etnofors spēja saglabāties un attīstīties, izciešot pret to vērsto Genocīdu, tad paliek atklāts jautājums – kas notiek ar mūsu tautu šodien un kas par to atbildīgs? Katrā ziņā, mūsdienu informācijas laikmetā būs pietiekoši daudz apliecinošu faktu, kāpēc tauta, kas atguvusi savu neatkarību un kurai ir tik dziļas un pasaulei nozīmīgas kultūras saknes, nespēj izdzīvot un pakāpeniski izmirst. Un ētikas jautājumu prioritāti zinātnieki noteikti pierādīs.
Atliek vien piebilst, ka represētie cilvēki un visa mūsu vecvecāku paaudze, kas vēl ir dzīva, arī turpmāk spēs izdzīvot no tā, kas viņiem, jo ekonomiska rakstura grūtības viņiem ir vieglāk panesamas kā vienaldzība Viņi nav tik vāji, lai atgādinātu par sevi, bet gan lepni, ka spējuši savus dzīves pārbaudījumus godam iznest cauri laiku pārbaudījumam. Tomēr atcerēsimies Zentas Mauriņas atziņas: “Jaunatne, kas vienaldzībā paiet garām nesenās pagātnes mocekļiem, nepazīdama savu tēvu upurdarbus, nolemta bojāejai”.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!