Labi un varbūt ne tik labi skanošo Latvijas vietu meklētājs Dumciemā vispirms nokļūst pa neliela maldu taku. Raugi, jaunlaiku kartēs ierakstīts, ka šo vietu sauc Dūmciems. Iespējams, tāpēc, ka tas tā latviskāk izklausās. Jā, bet varbūt arī šī "kaitniecība" ir ar gudrāku ziņu – kas zina? Varbūt kādam kaut kas dižāks slēpjams? Varbūt kāds grib izskatīties mazliet labāks, nekā patiesībā ir? Jeb otrādi...
Šī apdzīvotā vieta pirmo reizi rakstos esot minēta jau 1582. gadā, bīskapijas nodevu sarakstā. Viss liecina, ka tolaik iztikuši bez garumzīmēm un 'ciemiem', izmantojot vācu mēli, un tad šo vietu saukuši vienkārši par Dumen… Taču vietējiem ļaudīm vairāk labpatīk kāda skurbinoša leģenda, kas jau ļauj mazliet pietuvoties mistifikāciju vēsturei ar un bez garumzīmēm vietvārdā/vietnosaukumā. Izrādās, dikti jau nu čakli ļaudis še agrākos laikos mituši. Nu taisni par gatavo sodību baroniem – muižkungiem, kuriem tomēr arī reizēm vajadzējis ievērot pašu sataisītos likumus. Un daži tādi likumi pauduši, ka čaklākie latviešu zemnieki, ja vien kādā brīnumainā vīzē to spēj, ir tiesīgi izpirkties no barona muižas. Un, raugi, vienā reizē tādi sanākušu uzreiz pieci! Atstājot baronu makten paplucinātu savā Īves muižiņā, pieci čaklie latviešu saimnieki ar visām saimēm pagājuši maķenīt nost un tur izveidojuši piecas jaunas sētas – Nikužus, Leibas, Ērmaņus, Kāļniekus un Tobeļus. Tā tapusi vieta, kas iedēvēta par Dumciemu. Jo barons nikni lādējies un aizgājējus gānījis par 'dumajiem'...

Acīmredzot tie latviešu zemnieki bijuši ne tikai rīcībā 'dum', bet arī darbībā un domāšanā tādi mazliet 'dumpig', un tieši tas to baronu visvairāk 'tracinajs'. Nezin gan, ko un kā šis vēlāk izdomājis likumu skaidrošanā, taču šiem pieciem vairāk sekotāju nav bijis, bet vienalga tie allaž bijuši kā dadzis acī, kā skabarga pakaļā, un tamlīdzīgi latviski izsakoties. Spēcīgi bijuši tie 'dumpig' gēni, jo, raugi, pat viņu tālīnie pēcnācēji arī šodien sirdī labprātāk vēlas būt no barona par dumpīgi dumiem nodēvētiem, nekā ar kaut kādiem dūmiem apkvēpinātiem, kā to savukārt vēlējās un arī izdarīja kolhozu ierīkotāji 20. gadsimta vidusdaļā. Tie jau nu arī negribēja i ne dzirdēt par latviešu dumpošanos, pat ne domās, ne atmiņās, tāpēc veikli visās kartēs – sevišķi militārajās! – pievilkuši to garumzīmīti. Tiesa, te gan arī saveidojusies tāda kā likteņa ironija. Proti, lai gan vēl šodien pilnībā saglabājušies visu piecu Dumciema senlatviešu sētu nosaukumi, laika gaitā tās visas dažādu iemeslu dēļ svilušas vai pat nosvilušas pilnībā, tādējādi droši vien pamatīgi piedūmojot visu pagastu līdz pat smalkā barona mītnei. Un saki tagad, kas to lai zina, kā īsti būs vispareizāk: 'dumo' ciems vai tomēr 'dūmu' ciems?

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit