Ilmārs Šlāpins: Kas mums Dalailama?  (26)

Ir lasīts apgalvojums, ka Dalailama ir Dieva iemiesojums Zemes virsū vai Buddas inkarnācija (šis mīts ir radies pēc kristīgā misionāra Ipolita Desideri stāstiem, kuru ietekmē tapa vācu rakstnieka Karla Guckones antireliģiskais romāns "Mahaguru", to, savukārt bija lasījis Kārlis Markss un izmantoja savos ideoloģiskajos avīžrakstos), taču tibetiešu leksikā nav ne priekšstata par absolūto Dievu, ne idejas par dvēseles pārdzimšanu. Arī priekšstats par dvēseli budistu izpratnē ir tikai māņticīga cilvēka fantāzijas auglis.

Avalokitešvara bija Buddas skolnieks, kas mācību rezultātā sasniedza apskaidrību, taču, līdzcietības vadīts, pieņēma lēmumu atgriezties pie tiem cilvēkiem, kas turpina esamības riņķojumu. Atgriešanās nenozīmē dvēseles iemiesošanos jaunā ķermenī, drīzāk tā ir vienu apziņas elementu ietekme uz citiem apziņas elementiem, ko tibetiešu tradīcijā ir pieņemts uzskatīt par konstatējamu notikumu. Ne toreiz, kad tika konstatēts pirmais šāds gadījums, nedz arī tagad tibetiešu augstākā garīdzniecība nav pārspīlējusi tā nozīmi.

Dievināšana, pielūgsme un padarīšana par svētbildi ir vienkāršās tautas darīšana. Dalailama nav apveltīts ar pārdabiskiem spēkiem vai dievišķu inspirāciju. Arī šodien Himalajos dzīvo mūki, kuru garīgās spējas vai mistiskās īpašības ir pārākas. Turklāt šādu pārdzimušo lamu Tibetā ir daudz, viens no tiem,kam pārējā pasaule arī pievērsusi uzmanību, ir Pančenlama, kas tradicionāli tiek uzskatīts par Dalailamas skolotāju un šobrīd ir pazudis, iespējams, ķīniešu varas iestāžu darbības rezultātā.

Tibetas budisma vēsture ir pietiekami precīzi pierakstīta un viena no interesantākajām lappusēm tajā ir veltīta leģendārajam 6. Dalailamam. Toreiz, 17. gadsimtā par Dalailamu kļuva dumpinieks un kaislīgs mīlētājs, kas nepakļāvās galma rutīnai. Viņš gāja bojā agrā jaunībā noslēpumainos apstākļos, taču aiz sevis atstāja dzejoļu krājumu, veltītu laimīgai un traģiskai mīlestībai. Pēdējais dzejolis, kas uzrakstīts neilgi pirms pazušanas, skanēja: "Baltā dzērve! Aizdod man savus spārnus. Es jau nelidošu pārāk tālu. No Litangas es atgriezīšos."

Un, neskatoties uz dzīvi, ko morālisti nosauktu par izvirtušu, vairākus gadsimtus viņš bija tibetiešu mīļākais Dalailama. Taču cilvēks, kas šonedēļ ierodas Rīgā, ir īpašs. Pirms diviem gadiem, aizbraucot uz Daramsalu, es uzzināju, ka viņš ir saaukstējies un sarunātā intervija tika pārcelta uz vēlāku laiku. Tobrīd notika gadskārtējie publiskie lasījumi, kuros Gelugpas skolas pamatlicēja Tsongkapas traktātu un Dalailamas komentārus varēja klausīties visi, kas vien to vēlējās.

Neskatoties uz savu slimību, Dalailama devās pie tautas un skaļi smējās ikreiz, kad gadījās ieklepoties. Pils laukumā sēdošie mūki un tibetiešu zemnieki smējās līdzi un bija skaidrs, ka apskaidrību nav iespējams iegūt, saglabājot drūmu un pārspīlēti nopietnu sejas izteiksmi.

Skaidrs bija arī tas, ka Dalailama ir laimīgs cilvēks, kuram dzīvē ir tikai divi mērķi un abi izsakāmi vienā vārdā — atbrīvošanās. Ja ne šajā, tad citā dzīvē vai citā laikā. Tas jau vairs nav tik svarīgi, jo brīvība ir stāvoklis, kas nav sasniedzams ārpus sevis. Šajā ziņā maldās Latvijas politiķi, kas grasās lūgt Dalailamas svētību. Maldās arī tie, kas, Biržas namā novietotās lūgšanu dzirnaviņas iegriezuši un līdzās nostājušies, cenšas ar plaukstu palīdzīb? izvilināt no tām kādu garīgu enerģiju. Ne jau tam šīs lūgšanas domātas, lai kaut ko iegūtu sev, bet gan tam, lai kaut ko dotu citiem. Un tas mums, latviešiem, vēl ir jāiemācās.