Rīgā patlaban ir 1595 ielas, un to nosaukumu vēsture ietiecas tālu pagātnē — pat 13. un 14. gadsimtā, kad sāka veidoties Rīgas pilsēta. Galvaspilsētai augot, ielas piedzīvojušas vairākus vārda došanas viļņus, daļa no nosaukumiem ir vairākkārt mainīti, piemērojoties laikam, bet daļa vēl joprojām "valkā" vecos nosaukumus. Šobrīd, Rīgai strauji izplešoties (vienā ciematiņā pie Juglas vien ir 13 jaunas ielas), vajadzēs daudz jaunu nosaukumu, kas būtu šā laikmeta liecinieki, tāpēc tie būtu piešķirami ar apdomu.
Sava gadsimta "bērni"
Ielas lielākoties tiek pie vārdā tajā laikā, kad tās tiek izveidotas, un visvecākie nosaukumi ir atrodami tieši vecpilsētā. Sākumā tie rakstiski nekur netika fiksēti, vien lietoti sadzīvē. Šie vārdi parasti parāda ielu funkcionālo nozīmi: Audēju, Kurpnieku, Smilšu iela (ceļš). Daži nosaukumi laika gaitā gan ir mainījuši savu jēgu. Piemēram, Siļķu iela ir tā pati Kungu iela, kas izved uz Rātslaukumu. Vācu valodā tas skanēja "Herring strase". Kāpēc Siļķu? Siļķes nedrīkstēja tirgot pašā laukumā, to varēja darīt tikai blakus ielā, kas tad arī ieguva šādu nosaukumu. "Herring" ar laiku pārtapa par "Herren" — tas ir, Kungu ielu. Savukārt "Schwain" (cūka) pārveidojās par "Schwim" un kļuva par Peldu ielu. Taču šīs pārmaiņas notika organiski, dabīgi, šīs ielas nav speciāli pārdēvētas.
Nākamais vārdu došanas vilnis mūs aizved uz Krievu drāmas teātra pusi — uz Meistaru ielu, jo teritorija aiz tās — līdz Vaļņu ielai — 17. gadsimtā tika pievienota vecpilsētai. Un tur ielu nosaukumi jau ir tā gadsimta "bērni". Savukārt rajonā līdz Elizabetes ielai visi nosaukumi radušies 19. gadsimta vidū. Tas bija laiks, kad nojauca viduslaiku nocietinājumus, kad pilsēta burtiski ieguva jaunu elpu, pārvēršoties no cietokšņa par īstu pilsētu. Kā liecinieks tam ir Basteja bulvāris, kas vienīgais nes tālaika jēdzienisko saturu. I. Štamgute norāda, ka Zigfrīda Annas Meierovica vārdu, kas ielai bija no 1929. gada, tai vairs nedotu. Vēsturniece ir par vecāko — Basteja bulvāra — variantu. Jaunajai teritorijai daļu vārdu piešķīra 1885. gadā, kad tika sagatavots liels pilsētas plāns, precizējot ielu nosaukumus. Līdz ar vaļņu nojaukšanu vecpilsēta savienojās ar bijušām priekšpilsētām, kur bieži dublējās nosaukumi — Tērbatas iela kādreiz arī bija Kaļķu iela, tāpēc "dvīņus" priekšpilsētās pārdēvēja citos vārdos. Tieši tajā laikā pilsētā ienāca daudzi personvārdi: Antonija, Anna, Alise, Rūdolfs utt. Dažiem nosaukumiem ir konkrēta piesaiste, piemēram, Kārļa ielas (tagadējā 13. janvāra) rajonā savulaik atradās Kārļa vārti.
Vēstniecības rajonā tagad ir Jura Alunāna un Andreja Pumpura iela, bet sākotnēji tās bija tikai Jura (jo tur bija Svētā Jura hospitāļa īpašumi) un Andreja ielas, kurām 1923. gadā pievienoja "uzvārdus". Ap 1902. gadu atkal tika precizēts pilsētas plāns un ielu nosaukumi, taču lielākais vārdu došanas vilnis nāca 1921.–1923. gadā, kad pilsētā, nomainot vāciskos, ienāca latviskie nosaukumi (daļa ielu ieguva pavisam citus nosaukumus). Piemēram, Suvorova iela tika pārdēvēta par Barona ielu. Pēc tam jau nāca 1938.–1939. gads, kad viss kļuva pārāk nacionāls — veco Maskavas ielas (tas bija senais tirdzniecības ceļš ar Maskavu) nosaukumu aizvietoja ar Latgales ielu. Kad 1940. gadā tika atdots Maskavas nosaukums, tam jau bija cits idejiskais saturs, saistīts ar Padomju Savienības galvaspilsētu. Starp citu, kad 90. gados mainīja nosaukumus, bija lieli strīdi — Latgales vai Maskavas iela. Pirmās brīvvalsts laikā turpinājās prakse piešķirt ielām Latvijas vietvārdu nosaukumus. Izanalizējot visu pusotru tūkstoti vārdu, iespējams, ka "vietvārdu ielas" varētu būt vislielākā nosaukumu grupa. I. Štamgute domā, ka tā ir brīnišķīga prakse un cieņas atdošana savai valstij — iemūžināt vietvārdus, kas mainās vai iet zudībā. Nākamā lielākā grupa ir dzīvnieki, puķes, koki, augi, kas ir jauka un neitrāla grupa, taču labi, ja tomēr saistīta ar konkrēto vietu. Viņasprāt, tagad jaunapbūvētajos rajonos, kur kādreiz bija dārziņi, vajadzētu likt tos nosaukumus, kas atgādina par vietas sākotnējo cilmi — dārzeņu, augļu u. tml.
Nost ar pārdēvēšanu
I.Štamgute uzsver, ka ielu nosaukumi ir milzīgs kultūrvēsturisks piemineklis, tāpēc tie ir īpaši saglabājami un pētāmi. Tie jāpiešķir atbildīgi, sistemātiski un sistēmiski. Diemžēl šobrīd ar sistēmiskumu ir pagrūti, jo šāda pieeja prasa pamatīgu profesionāļa darbu, lai izvērtētu, kā izvēlētais vārds iederas pilsētas vēstures kontekstā. Nepietiek ar to, ka nosaukumā iemūžina kādu personu, notikumu vai parādību — ir jāņem vērā šodienas īpatnības un iespējas, turklāt — jāieskatās tālu nākotnē. Gadus desmit paskatīties uz priekšu ir ļoti reāli, jo šobrīd ir izstrādāts Rīgas attīstības plāns līdz 2018. gadam. Arī tur laiks ieviesīs savas korekcijas, jo attīstībai ir savi likumi, ko nevar paredzēt, taču galvenās vadlīnijas paliks, kas ir būtiski tik straujā pilsētas attīstības laikā. Turklāt, izvēloties nosaukumu, jāatceras — nost ar visām pārdēvēšanām! Eiropas un pasaules kultūras pilsētu vēsture liecina, ka ielu nosaukumi netiek mainīti. Pirmām kārtām tāpēc, ka tas ir ļoti dārgs prieks. Ja vienas jaunas adreses piešķiršana pilsētai izmaksā aptuveni 80 latu, tad var parēķināt — cik maksā veselai ielai! Taču būtiskākais ir kultūrvēsturiskā vērtība, jo katrs nosaukums nes sev līdzi milzum daudz informācijas. Lūk, piemērs — Teikas rajonā ir Džutas iela. Savulaik tur atradās Džutas fabrika, un 1905. gada revolūcijas priekšvakarā tur izcēlās strādnieču dumpis, protestējot pret smagajiem darba apstākļiem un 16 stundu garo darba dienu. Tādā veidā iela vēl šodien atgādina par 100 gadu seno notikumu, un nosaukums nav tikai skaņu kopums. Ielas nosaukums ir arī milzīgs piemineklis. Krišjānim Baronam veltītā iela ir lielāka piemiņas vieta nekā akmenī kaltais piemineklis Vērmanes dārzā. Akmens tēlu kādā jaukā dienā var pārvietot citur vai arī izdomāt, ka jāceļ lielāks, taču ielas vārds paliks (to pat nenomainīja padomju laikā). Turklāt nosaukums ir piemineklis arī plašākā nozīmē — laikam, laikmetam, tā laika domāšanas veidam.
Runājot par pārdēvēšanu, I. Štamgute teic, ka ir daudzas "nelaimīgas" ielas, kuras ik pa laikam mainījušas vārdus. Ar vienām tas noticis, piemērojoties modernajai situācijai. Piemēram, Tallinas iela ir Rīgā. Kādreiz tā bija Rēveles iela — senais Tallinas nosaukums, ar kuru pilsētu pazina kā Hanzas savienības locekli. 1938. gadā nebija iemesla to mainīt, tad jau arī Tērbatas ielu vajadzēja pārdēvēt par Tartu ielu. Taču ir ielas, kas bijušas pakļautas pārmaiņu vējiem ne reizi vien. Pirms dažiem gadiem sociāldemokrāti iesniedza priekšlikumu pārdēvēt Annas Sakses ielu Mežaparkā par Bruno Kalniņa ielu, jo viņš, lūk, tur dzīvojis. Tas nenoliedzami bija politisks gājiens, jo sociāldemokrāti ir visvecākā Latvijas partija, turklāt Eiropas līmeņa politisks spēks. Taču tas nebija vienīgais arguments. Ja šis priekšlikums tiktu akceptēts, tā būtu jau sestā pārdēvēšana. No sākuma (1902. gadā) tā bija Ķeizarmeža galvenā iela, nodēvēta Samsona vārdā par godu Hermanim Samsonam, kas 17. gadsimtā bija Vidzemes ģenerālintendants. 1923. gadā tai piešķīra Jahtkluba nosaukumu, jo tā veda uz jahtklubu. 1938. gadā pēc nacionālpatriotisma uzplūdiem ielu vēlreiz pārdēvēja — šoreiz par Mazpulku ielu. 1940. gadā radās ceturtais — Bērnudārza ielas — nosaukums. Kāpēc tā — neviens nevar izskaidrot. 1983. gadā atkal jaunas metamorfozes — šoreiz Annas Sakses vārdā.
Ķempe Ķempes ielā nedzīvoja
Aptuveni 10% ielu nosaukumu ir nodēvēti vēsturisku personu vārdos. Piešķirot cilvēka vārdu ielai, I. Štamgute aicina atcerēties parunu: septiņreiz nomēri un vienreiz griez. Viņa teiktu vēl striktāk — nomēri 77 reizes, un arī tad vēl padomā, vai griezt. Cilvēka vārdu pēc nāves nedrīkst vazāt — sak', iedosim, bet, ja kas nepatiks, — ņemsim nost. Nepārdomāti iedot nosaukumu vispār nevajadzētu, turklāt šādos gadījumos vajadzētu ievērot laika distanci. Pirmajā brīdī, ja aizsaulē aiziet populārs cilvēks, gribas uzreiz iemūžināt viņa piemiņu. Taču pēc pieciem, desmit gadiem bieži ien tie paši, kas sauc skaļi, ka vajag ielu nosaukt, piemēram, Žoltoka vārdā, nemaz neatceras viņu, un daudzi brīnās, kāpēc dots šāds nosaukums. Tāpēc ir vajadzīgs laiks, lai varētu novērtēt cilvēka devuma lielumu un nozīmīgumu. Kamēr stingru kritēriju attiecībā uz personu vārdu došanu nav, tikmēr tos nevajadzētu piešķirt vispār. Turklāt personas nozīmīgumam un personībai kā tādai ir jābūt savienojamai ar konkrēto vietu un ielas lielumu. Tā kā visām centrālajām ielām nosaukumi jau ir, tad nu atliek vien jaunās ielas. Un kuram būtu drosme teikt, nostājoties blakus Rainim, Aspazijai, Baronam, Valdemāram — man arī pienākas Rīgā iela! Jā, tās ir lielas ielas un arī lielas personības. Mazākās varētu tikt arī mazākiem varoņiem. Taču vai vienkārši labiem sava darba darītājiem? Tad jau mums ielu nepietiks! Šādiem cilvēkiem būtu jāpateicas citādā veidā. Politiķu vārdus ielām principā nevajadzētu liktu, jo tad ik pēc kāda laika ielas nosaukumu vajadzēs nomainīt, jo katra personība var būt ļoti diskutabla — kas vienam šķitīs pluss, otram — mīnuss. Ja nu vienīgi tas būtu kā laikmeta simbols, piemēram, Ulmaņlaiki un Kārlis Ulmanis. Vai Ēvalds Valters — kā simbols Atmodas gadiem.
Dažkārt iela tiek nodēvēta konkrētā cilvēka vārdā, jo viņš tur ir dzīvojis, piemēram — Smiļģa iela (tā savulaik bija Dorotejas iela). Diez vai kādam varētu būt pret to iebildumi, jo Smiļģis bija liela personība, turklāt iela tā tika nodēvēta ar lielu laika atstarpi, nevis uzreiz pēc režisora nāves. Protams, labi — ja iela saistās ar konkrētu cilvēku, taču, piemēram, Ķempes ielai gan nav nekāda sakara ar dzejnieci. Runājot par nākotni, ir jau pasen izlemts, ka būs iela, kuras nosaukums veltīts izcilajam šahistam Mihailam Tālam, kurš nesis Latvijas vārdu pasaulē. Viņš dzīvoja Valdemāra ielā, un pa viņa logiem varēja redzēt Skonto halles rajonu, tad nu, veidojot jaunas ielas šajā rajonā, vienai būs šā dižā šahista vārds.
Varšavai velta necilu ieliņu
Nereti vietējie iedzīvotāji ielu, kurā viņi dzīvo, ierosina nodēvēt savā vārdā. Taču vairs nav 19. gadsimts, kad vienīgais cilvēks, kas ielā dzīvoja, bija ormanis Ertelis, un vietējie gluži loģiski ielu nodēvēja par Erteļa ielu (tur tagad dzīvo jau septītā šīs dzimtas paaudze). Kad tiek atteikts nosaukt ielu personvārdos, bieži vien tiek iesniegti daudz labāki priekšlikumi, piemēram, Ievziedu (tur ieplānoti dekoratīvo ievu stādījumi), Rožlapu, Kaķu iela. Kad piedāvāja Kaķu ielu — to komisijā akceptējām, jo apkārt ir Sesku, Lapsu ielas. Lai gan Sesku iela jau ir kļuvusi par lielu šim dzīvniekam — tā no mazas ieliņas pārveidojusies par lielu maģistrāli, kura ik pa laikam tiek paplašināta un stiepta garumā. Tā tam nevajadzētu būt. Ir ielas, kuras par visām varītēm velk garumā.
Līdz 2002. gadam Rīgas Domē bija struktūrvienība, kura izskatīja iesniegumus, pieaicinot ekspertus, un virzīja priekšlikumus caur Attīstības komiteju uz Domes sēdi, kur iesniegtos nosaukumus apstiprināja. Kopš 2001. gada nav tādas institūcijas, kuras pienākums būtu ar to sistemātiski un sistēmiski nodarboties. Un tad nu gadās tā, ka Varšavas vārdā nodēvē pavisam necilu un neglītu ielu. Tas notika tā — Varšava, kas ir mūsu sadraudzības pilsēta, bija nosaukusi Rīgas vārdā pieklājīgu skvēru. Tad nu bija vajadzīgs diplomātisks atbildes solis. Aši, neprasot speciālistiem, toreiz neapbūvētu, grumbuļainu laukumu nodēvēja par Varšavas ielu. Kad Polijas delegācija to redzēja, diez vai viņiem radās pozitīvas izjūtas. Savukārt tik bieži diskutēto Dudajeva ielu "inspirēja" Saeima. Arī te galvenā kļūda — pārlieka steiga, jo — ja pagaidītu piecus gadus, neviens šādu ielas nosaukumu nebūtu devis.
Lai tā nenotiktu, tādam darbam kā nosaukumu piešķiršana pilsētas ielām, vajadzīga profesionāļu padome, kāda, piemēram, ir Helsinkos, tā apvieno speciālistus — vēsturnieku (kas pārzinātu Rīgas vēsturi, tās vietvārdus), pilsētbūvnieku, ģeodēzistu, kartogrāfu, arhīva speciālistu, valodnieku (vietvārdu speciālistu). Tad ielu nosaukumi turpinātu pildīt savu sūtību un būtu īsteni un pilnvērtīgi sava laika liecinieki
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!