Džeimss Rozītis: Vecākiem jāuzņemas lielāka atbildība par savu bērnu drošību

Ļoti bieži bērni gūst traumas, atrodoties braucošā automašīnā, pat tādās situācijās, kuras nevar nosaukt par autoavārijām. Ja nepiesprādzējies bērns atrodas braucošā automobilī, situācija ir vienkārši neprognozējama: mainoties ceļa stāvoklim, pat bez reālas avārijas situācijas, nepiesprādzēts bērns ir pakļauts augstam traumas riskam.

Piemēram, automašīnai strauji mainot kustības virzienu, bērns krīt, un vienīgā mīkstā vieta ir sēdeklis. Bērnu svars ir neliels, un pat niecīga trieciena vai bremzēšanas rezultātā viņi krīt pret stiklu, lido starp priekšējiem sēdekļiem. Šādā veidā gūtas galvas traumas ir sastopamas ļoti bieži. Rezultātā bieži vien tiek traumēta bērna seja un acis, un vecāku vieglprātības un bezatbildības dēļ viņam visu atlikušo mūžu būs jādzīvo ar rētām.

Visdramatiskākās sekas ir traumām, kas iegūtas autoavārijās. Galvas un mugurkaula traumas turpmākai dzīvei ir ar daudz nopietnākām sekām nekā vienkārši skeleta traumas. Galvas traumas beidzas ar nopietniem smadzeņu bojājumiem un var cilvēku padarīt par invalīdu uz visu atlikušo mūžu pat tajā gadījumā, ja viņš izdzīvo. Līdzīgas sekas ir ar muguras smadzeņu šķērsbojājumiem, kas var rasties mugurkaula lūzumā.

Lai situācija uzlabotos, turklāt ne tikai īslaicīgi, bet ilgtermiņā, pamatā ir jāstrādā pie sabiedrības izglītošanas. Vecākiem ir jāsaprot, ka vislielākā atbildība par savu bērnu drošību dažādās sadzīves situācijās pirmām kārtām gulstas uz viņu pašu pleciem; bērnu dārzs, skola un valsts ir tikai palīgi.

Bērnu traumas ir ekonomiski neizdevīgas gan valstij, gan ģimenēm, kurās bērns ir cietis. Katru gadu valsts tērē milzīgus līdzekļus šo traumu ārstēšanai, invalīdu aprūpei, utt. Daudzi no cietušajiem bērniem paliek invalīdi un nonāk valsts aprūpē. Tās ir bēdas, skumjas, apgrūtinājums ģimenei un pašam. Bieži vien traumas sekas ir neatgriezeniskas.

Problēma ir kompleksa, tādēļ bērnu drošības jautājums ir jāsakārto arī valstiskā līmenī, nosakot atbildību un ieviešot kontroli tajās jomās, kur tas iespējams, taču neaizmirstot arī par pilsoņu līdzatbildību savas veselības un dzīvības jautājumā.

Soda mēri vien jautājumu neatrisinās: naudas sodi vai soda punkti ir tikai īslaicīgs līdzeklis, kas nepanāks situācijas uzlabošanos kopumā. Lai sodiem būtu jēga un tie mainītu cilvēku rīcību, tiem jābūt ar atgriezenisko saiti, lai cilvēks pats sevi sodītu par to, ka nav ievērojis visus drošības noteikumus. Sabiedrībai jāapzinās, ka tā ir līdzatbildīga par savu rīcību un tās sekām.

Mūsdienu patērētāju sabiedrību ļoti ietekmē finansiālās sviras. Viens no situācijas risinājumiem, kurā skaidri redzama pilsoņu līdzatbildība, varētu būt apdrošināšana, kas sedz medicīniskās izmaksas: piemēram, ja bērns ir guvis traumu, pareizi nepiesprādzējoties vai nelietojot bērnu sēdeklīti, tad apdrošinātāji ārstniecības izmaksas sedz daļēji vai nesedz nemaz. Tā ir vecāku līdzatbildība. Līdzatbildība kā mehānisms varētu būt arguments ikvienam.

Tipisks piemērs ir Kanāda. Kad māte ar bērniņu dodas mājās pēc dzemdībām, slimnīcas personāls pārbauda, vai auto ir aprīkots ar zīdainītim atbilstošu sēdeklīti. Ja tas nav nodrošināts, mātei ir divi varianti: vai nu palikt stacionārā, līdz auto tiks aprīkots ar sēdeklīti, un maksāt par papildus slimnīcā pavadītu dienu, vai īrēt sēdeklīti no medicīnas iestādes. Neievērojot šos noteikumus, māte pati sevi soda ar nevajadzīgām neērtībām un papildus tēriņiem.

Cits piemērs – Norvēģijā kādā ģimenes atrakciju parkā ir ierīkota improvizēta bērnu pilsētiņa, kurā bērni var pārvietoties ar bērnu automobiļiem, ievērojot ceļu satiksmes noteikumus. Ir atrasts veiksmīgs veids, kā bērniem ar spēles palīdzību iemācīt ceļu satiksmes noteikumus. Pēc brauciena bērni saņem rotaļu braukšanas apliecību par to, ka apguvuši noteikumus. Bērnu atsaucība ir milzīga. Arī Latvijas bērni un viņu vecāki noteikti atbalstītu līdzīgas aktivitātes.

Bērni ir jāizglīto un jāapmāca par dažādiem drošības jautājumiem jau no pašas mazotnes. Bērns ir kā balta lapa, kurš ik dienu apgūst ko jaunu. Vecāku rīcība ir pirmais uzvedības modelis, ko bērns apgūst, tādēļ liela nozīme ir vecāku piemēram. Vecāki saviem mazuļiem ir autoritāte un ar savu pozitīvo piemēru - bērnu pirmie skolotāji, vedot pie rokas pāri ielai pie zaļās gaismas, pareizi piesprādzējoties automašīnā utt. Piemēram, ASV, bērniņš, iekāpjot automašīnā bērnu sēdeklītī, pats piesprādzējas; viņam ir iemācīts, ka savādāk braukt nemaz nevar.

Valsts mēroga izglītojošas kampaņas noteikti palīdzētu. Pēc ceļu satiksmes drošības kampaņām ir jūtams, ka situācija uzlabojas. Bet efekts ir īslaicīgs. Kampaņa ir kā pirmais lielais stimuls, pēc kura vajadzīgs rutīnas darbs, lai panāktu situācijas uzlabošanos ilgtermiņā. Cilvēkiem arī par elementāriem drošības jautājumiem ir regulāri jāatgādina, jo ikdienas steigā un aizņemtībā tik daudz it kā zināmu un ikdienišķu lietu vienkārši palaižam garām.