Edgars Galzons: Pēc revolūcijas

Sīkums Nr.1. Apziņošana

Vienu dienu manā e-pasta kastītē pienāca vēstule, kas saturēja īsu 13.martā publicētu aģentūras LETA ziņu ar atsauci uz oficiālo laikrakstu Latvijas Vēstnesis. "Marta beigās notiks Žurnālistu savienības kongress," vēstīja virsraksts. Sūtītāja bija kāda mana kolēģe. Kolēģe, nevis LŽS, no kuras tā arī nekāds aicinājums nepienāca. Vēlāk kongresā diskusijas par LŽS biedru apziņošanu — it kā pilnīgāko sīkumu un pašsaprotamu lietu — kopumā izvērtās krietnu desmit minūšu garumā.

Nu jau bijusī LŽS valdes priekšsēdētāja Ligita Azovska argumentēja, ka ne visi organizācijas biedri izmanto e-pastu. Pieļaujot iespēju, ka atsevišķi LŽS biedri tiešām nelieto tik ikdienišķās "jaunās" tehnoloģijas, sāku prātot, vai tikai runa šajā gadījumā nav par ko citu? Piemēram, par domāšanu, ja atmetam spriedelējumus par tēmu "Mazāk delegātu – mazāk trokšņa"? Šo pieņēmumu palīdzēja risināt viens no kolēģiem-senioriem. Viņš kaunināja jaunāko paaudzi, norādot, ka kongresa ievadā zināms laiciņš pagājis, kamēr atrasts protokolists — sak', kas tā par lietu, ka žurnālists neprot rakstīt! Atturoties oponēt pieredzējušajam kolēģim, tomēr atļaušos šajā replikā saskatīt zināmu priekšstatu par profesiju kopumā. Žurnālists = pildspalva/rakstāmmašīna/dators. Skan lepni, nudien.

Ir saprotama senioru nostāja, kritizējot jaunākās paaudzes žurnālistus, piemēram, par viņu "nepieklājību", pārtraucot ar starpsaucieniem gados vecākos runātājus. Taču tagad, atceroties un respektējot profesionāli un dzīves pieredzes ziņā patiesi godājamo kolēģu aizrādījumus, uz mēles niez jautājums — vai un kā viņi gājuši līdzi pārmaiņām vai vismaz centušies to darīt? Vai arī pieredze ir pāri visam — tā bez jebkādām ierunām dod tiesības kritizēt, nevis tapt kritizētam?

Sīkums Nr.2. Kongresa gaita

Katrs delegāts, reģistrējoties kongresam, saņēma balsošanas karti un Latvijas žurnālistu ētikas kodeksu, kas pieņemts LŽS konferencē 1992.gada 28.aprīlī. Un viss. Neesmu bijis šādu pasākumu delegāts, šķiet, kopš Latvijas Kultūras foruma 90.gadu sākumā, tāpēc nav īstas sapratnes par to, ko šādos lielos saietos mēdz delegātiem dalīt. Bet nu gribējās jau iepriekš palasīt kaut vai L.Azovskas pārskata referātu un revīzijas komisijas vadītāja ziņojumu (abi tika nolasīti kongresa laikā), par darba kārtību nemaz nerunājot. Īpaši tādēļ, ka L.Azovska sniedza vēsturisku atskatu par LŽS saistību un cīņu par savu mītnes vietu, Reiterna jeb Žurnālistu namu, pati atzīstot, ka šī tēma ne visiem esot izprotama. Īpaši tādēļ, ka revīzijas komisijas pārskatā tika izklāstītas LŽS naudas lietas, kurām sekot līdzi allaž ir vieglāk, skaitļu virtenes redzot, nevis tikai dzirdot.

Visai dīvaina arī likās prasība debatēm pieteikties dienu iepriekš. Droši vien, tā vajag. Tas nekas, ka iedvesma kāpšanai tribīnē kādam delegātam varētu rasties, tikai uzklausot citus kolēģus. Jo žurnālistiem — radošas un reizumis pat impulsīvas profesijas pārstāvjiem — tak' vienreiz jāiemācās visu neatlikt uz pēdējo brīdi gluži kā rakstu nodošanu un vismaz kongresā jākļūst konstruktīviem.

Tieši to aicināja arī L.Azovska, sava pārskata ievadā secinot, ka kongresa gaisotne neesot konstruktīva. Šis konstatējums apliecināja, cik nepieciešamas iekšējās diskusijas un ne tikai šādos lielos saietos vien — kaut vai tādēļ, lai varētu saprast, kā pasauli redz citi kolēģi. Jo es kongresa atmosfēru labprātāk raksturotu kā spriganu un mundru. Arī jautājumus par Žurnālistu nama apsaimniekotājas, SIA Reiterns saistību ar LŽS un pašu L.Azovsku, kurai pieder 50 procenti šīs uzņēmējsabiedrības pamatkapitāla, es nesauktu par pārmetumiem vai apvainojumiem, kā to darīja ilggadējā LŽS vadītāja, bet gan par konstruktīvu interesi. Ak jā, starp citu, informāciju par SIA Reiterns piedāvātajiem pakalpojumiem ikviens var gūt, apmeklējot adresi www.reiterns.lv. Vienkāršu, bet jauku un pārskatāmu lapu izveidojuši. Malači. Un tas, ka LŽS nav nekādas lapas, protams, ir kārtējais sīkums.

Vai nu sīkums, vai arī tradīcija. Kā sacīt jāsaka, tā nu iegājies — nav LŽS savas mājas lapas un viss. Jo grūti iedomāties, ka virtuālās telpas izstrādē, piemēram, nevarētu piesaistīt topošos žurnālistus, tādējādi gan dodot iespēju praktizēties prasmēs, gan (protams!) ietaupot līdzekļus. Tāda pati tradīcija kā līdzšinējās LŽS vadības vēlēšanas, kurās visupirms ievēlēts jaunais valdes priekšsēdis, kas savukārt piedāvājis savus kandidātus darbam valdē. Esmu pārliecināts, ka godātais Miervaldis Mozera kungs delegātiem tiešām tikai atgādināja kongresu tradīciju, un aizdomas par to, ka šajā priekšlikumā slēpies kāds viltīgs nodoms, piemēram, bez garām diskusijām ievēlēt iepriekšējo vadītāju, radušās tikai žurnālistu profesijas radīto blakņu iespaidā — būt aizdomīgam gandrīz par visu un vienmēr.

Šoreiz kongress lauza tradīcijas, vienojoties, ka visupirms tiks vēlēta LŽS valde. Ikviens delegāts varēja izvirzīt neierobežotu skaitu pretendentu, bet balsot drīkstēja ne vairāk par septiņiem — delegāti atzina, ka tas būs optimālākais valdes locekļu skaits. Kopumā tika izvirzīti 13 pretendenti, kas saņēma šādu balsu skaitu: Ivars Āboliņš (žurnāls Klubs) — 7 balsis, Modris Slava (laikraksts Āres) — 9, Dainis Kārkluvalks (Talsu vēstis) — 14, Aiva Kanepone (žurnāls Ieva) — 17, Līga Menģelsone (mediju grupa Tops) — 17, L.Azovska — 18, Dita Arāja (Politika.lv) – 24, Viola Lāzo (bijusī politiķe) — 25, Miervaldis Mozers (Latvijas Universitāte) — 25, Rita Ruduša (Politika.lv) – 26, Ainārs Dimants (Biznesa augstskola Turība) — 27 un Aleksandrs Mirļins (mediju eksperts) — 31. No pēdējiem septiņiem, kas ieguva visvairāk balsu un tika ievēlēti valdē, tikai A.Dimants piekrita kandidēt uz valdes priekšsēža amatu. Par A.Dimantu balsoja 30 no aptuveni 40 kongresa delegātiem.

Sīkums Nr.3 Tālāk

Esmu viens no tiem vairāk nekā 40 žurnālistiem, kas LŽS iestājās pagājušajā gadā. Kad kopā ar kolēģiem rudenī ieradāmies Mārstaļu ielas namā un bijām nokārtojusi visus "papīrus" iesniegšanai valdē, L.Azovska pavaicāja — sakiet godīgi, kāpēc jūs tagad stājaties savienībā? Tobrīd šajā jautājumā, gluži kā vispārējā namā valdošajā atmosfērā, man bija grūti saskatīt ko līdzīgu suminājumam: "Esiet sveicināti Latvijas Žurnālistu savienībā, kolēģi!" Katrā ziņā biju iedomājies, ka koleģiālā atsaucība būs lielāka. Bet tas jau atkal no sīkumu sadaļas.

Taču tagad, jau pēc kongresa, L.Azovskas jautājums liek aizdomāties atkal un atkal. Līdzīgi kā viena liela daļa kolēģu, arī es vēlos, ka kopīgiem spēkiem mēs izveidosim LŽS par īstu profesionālo organizāciju un tā nebūs tikai starptautiskā žurnālistu organizācijas karte makā, kas garantē atlaides kādā ārvalstu muzejā. Protams, liela atbildība par LŽS pašreizējo stāvokli jāuzņemas pašiem organizācijas biedriem. Jo nav nekā vieglāka kā pārfrazēt sakāmvārdu par kurpnieku, kuram pašam nav apavu. Kurš gan cits ir vainīgs pie tā, ka mēs, žurnālisti, nesanācām kopā, lai patriektu no LŽS sekretāra amata Leonardu Pāvilu, kurš vienlaicīgi sēdēja (turklāt vairākus gadus) arī Tieslietu ministrijas preses sekretāra krēslā? Kurš gan cits, ja ne mēs, žurnālisti, nepieprasījām L.Azovskas atkāpšanos no LŽS vadītājas amata, viņai kandidējot gan Rīgas domes, gan parlamenta vēlēšanās, gan strādājot par Rīgas domes priekšsēdētāja ārštata padomnieci ārlietu jautājumos?

Pilnībā piekrītu L.Azovskas atziņai pārskata referātā, ka LŽS ir notikusi vērtību pārvērtēšana. Tāpēc uzskatu, ka šis ir pietiekami labs brīdis, lai ikviens no mums — tagadējie LŽS biedri (ar un bez parādiem) un ārpus savienības esošie —atrastu paši sevī atbildi uz pašu vienkāršāko un naivāko jautājumu: varbūt beidzot mēs varam sākt ko darīt kopīgās lietas labā? Vai arī secināt, ka LŽS ir tikai un vienīgi mākslīgs veidojums, tāpēc šī bodīte ir jāklapē ciet. Taču arī tas ir jāizlemj visiem kopīgi.

Tiesa, lielākos darītājus gan esam zaudējuši. Es domāju tos interneta visziņus, kas izmaiņas LŽS vadībā komentēja ar secinājumiem "nebūs nekas labāks", "Sorosa fonda filiāle" vai "[LŽS] valde — kauns visiem Latvijas žurnālistiem". Vai nu tie ir ļoti kautrīgi ļaudis, kam ceturtdienas pasākumā pietrūka dūšas kāpt tribīnē un atlika izmantot vien anonimitātes varonību, vai arī viņu tur nebija klāt vispār, kas tādējādi dubultā apliecina viņu disidentismu un līdz ar to arī varēt spēju. Bet varbūt tomēr lietderīgāk domāt par to, kā un ko darīt, nevis meklēt attaisnojumus, kāpēc nav jēgas neko uzsākt? Jo ir tik daudz lietu, ko mēs nevaram īstenot. Tāpēc varbūt sākt ar mazumiņu — izdarīt to, ko varam?

Pēdējā rindkopa

Piekritīšu tiem lasītājiem, kas aizrādīs, ka iepriekš esmu runājis par sīkumiem. Taču tieši sīkumu nesakārtotā esamība vien liecina, ka žurnālistiem nepieciešams tikt galā ar pašsaprotamajām pamata lietām, lai varētu diskutēt par daudz nozīmīgākām tēmām. Vienīgi žēl, ka par cunftes sīkajām problēmām nākas runāt portālā Politika.lv, jo citas vietas vienkārši nav. Tāpēc patiešām ceru, ka itin drīz varēsim strīdēties un vienoties paši savā virtuālajā telpā un ne tikai tur vien. Diskutēt par visu, kas sakrājies sirds profesionālajos — žurnālistikas kā aicinājuma un pārliecības — kambaros. Sākot ar mediju teorētiķu divcīņām tik netveramu matēriju kaujaslaukos, kādi parastajam praktiķim liekas nesasniedzami, un beidzot ar risinājumu meklējumiem pavisam necilām profesijas problēmām, ko citkārt mēdz dēvēt par sīkumiem.