Valdis Ziemelis: "Vai Apvienotā Karaliste sašķelsies?"

Skoti sliecas uz neatkarību

Aptaujas liecina, ka vairāk nekā puse Skotijas iedzīvotāju atbalsta šīs Apvienotās Karalistes daļas neatkarību. Arī vairākums angļu ir gatavi piekrist Skotijas neatkarībai un uzskata, ka Anglijai vajadzīgs savs parlaments pēc to likumdošanas sapulču parauga, kādas izveidotas Skotijā, Velsā un Ziemeļīrijā.

Britānijas finanšu ministrs Gordons Brauns, pēc tautības skots, kuru uzskata par premjerministra Tonija Blēra visiespējamāko pēcteci valdības vadītāja amatā, atzinis, ka Apvienotās Karalistes teritoriālā vienotība ir apdraudēta. Viņaprāt, ir ļoti svarīgi apzināties, ka "britiskums" tāpat kā pati Britānija nebalstās uz etnisku vai rasu izcelsmi. Viņš uzskata, ka Britānija "balstās uz kopējām vērtībām, atbalsta brīvību visiem un aizstāv sociālo atbildību un taisnīgumu". "Ir tādi, kuri gatavi atbalstīt šīs mūsu savienības kopējās vērtības, un arī tādi, kuri gatavi bezatbildīgi izturēties pret savienību, apdraudot tās nākotni," paziņojis Brauns. Viņš aicinājis Apvienotās Karalistes vienotības aizstāvjus aktīvāk aizstāvēt savienību, lai "stātos pretī jebkurai virzībai Britānijas balkanizācijas virzienā". Novērotāji vērtē Brauna izteikumus kā vēršanos pret skotu nacionālisma pieaugumu, ko cenšas izmantot Skotu nacionālā partija. Britānijā valdošā Leiboristu partija aicina saglabāt Apvienotās Karalistes vienotību.

Britu prese atzīmē, ka Brauns nav sapratis, ka angļu nodokļu maksātāji uzskata par netaisnību katru gadu ar desmit miljardiem mārciņu pabalstīt Skotiju, lai gan šī nauda lieti noderētu infrastruktūras uzlabošanai pašā Anglijā. Skotijas deputāti balsoja par augstskolas mācību maksas noteikšanu Anglijā, bet Skotijas augstskolās nav mācību maksas, bet veselības aprūpe ir augstākā līmenī. Vairākums angļu nav pret Skotijas neatkarību, taču uzskata, ka tādā gadījumā Skotijai jāuzņemas pilna atbildība par saviem finanšu rēķiniem.

Britu plašsaziņas līdzekļi aicina Leiboristu partijas vadību ieteikt no Skotijas ievēlētajiem deputātiem balsot tikai par jautājumiem, kas attiecas uz viņu vēlētājiem. Šādu ierobežojumu nenoteikšana varētu tālāk sarežģīt stāvokli un novest pie Apvienotās Karalistes iziršanas. Daļas lasītāju komentāri atgādina tā dēvēto padomju cilvēku aicinājumus saglabāt vienotu valsti, jo ar padomiju taču esot bijis "tik daudz kopīga".

Marija Stjuarte – cietēja vai sazvērniece?

Par Anglijas un Skotijas samezglotajām attiecībām gadsimtu gaitā liecina skotu karalienes Marijas Stjuartes traģiskais liktenis, kura apraksts būtu Šekspīra spalvas cienīgs. Skotijas karaļa Džeimsa V meitu pasludināja par karalieni nedēļas vecumā pēc tēva nāves 1542. gadā. Reģents Arans solīja izdot viņu par sievu Anglijas princim Edvardam, taču Skotijas parlaments atcēla šo solījumu. Sekoja karš ar Angliju un skotu sakāve Pinkijā 1547. gadā. Tad Mariju piedāvāja par sievu Francijas karaļa Anrī II vecākajam dēlam. Francija solīja aizsargāt Skotijas karalistes brīvību un likumus. Piedāvājumu pieņēma un 1548. gadā Marija devās uz Franciju, kur viņu saderināja ar princi. Nākamos desmit gadus viņa pavadīja spožajā franču galmā, kur guva labu izglītību. Viņas laba draudzene bija Elizabete Valuā, kura vēlāk kļuva par Spānijas karaļa Filipa II sievu.

1558. gadā viņa apprecējās ar Francijas troņmantnieku, kurš bija gadu jaunāks par viņu. Laulības līgumam bija slepens pielikums, kas paredzēja: ja viņa nomirtu bez bērniem, tad Skotijas karalisti un viņas tiesības uz Anglijas troņa mantošanu (viņa bija Anglijas karaļa Henrija VII mazmazmeita) pārņemtu Francija, jo Anrī II bija pieteicis pretenzijas uz Anglijas troni pēc franču uzvarām 1550. gadā. Anrī II nāve 1559. gadā deva varu troņmantniekam, kurš kļuva par karali Francisku II. Kad viņš pēc gada nomira, vara nonāca Katerinas Mediči rokās, kura valdīja sava mazgadīgā dēla vārdā. Mērija kļuva par karalieni-atraitni, kurai bija savi īpašumi un ienākumi, taču viņai vajadzēja atgriezties Skotijā. 1560. gadā bija mirusi viņas māte, Skotijā reālo varu pārņemot protestantu augstmaņiem, kas sasauca nelikumīgu parlamentu, aizliedza katoļu dievkalpojumus un noliedza pāvesta varu.

Marija ar kuģi devās ceļā no Kalē un ieradās Skotijā 1561. gada augustā. Lai apspiestu protestantu dumpi, viņa ierobežoja reliģiskās ceremonijas. Viņas galvenie padomnieki bija protestants un talantīgais diplomāts Viljams Meitlends un viņas ārlaulības brālis Džeimss Stjuarts, Morejas grāfs. 1562. gadā kaujā gāja bojā Skotijas ietekmīgākais katoļu augstmanis grāfs Hantlijs. Izvirzīja vairākus kandidātus laulībām ar Mariju, tajā skaitā Austrijas erchercogs Čārlzs, kuru bīdīja pāvests, un Spānijas Dons Karloss, kurš kādu laiku bija Marijas izvēle.

Sarunas izbeidza Mērijas negaidītā saderināšanās un laulības 1565. gadā ar savu brālēnu Henriju Stjuartu, Lenoksas grāfa un lēdijas Mārgaretas Daglesas, Anglijas karaļa Henrija VII mazmeitas, dēlu. Henrijs, viena no mīklainākajām personām Skotijas vēsturē, bija 3 gadus jaunāks par Mariju, dzimis un audzis Anglijā un mantojis ģimenes tradīciju būt elastīgam reliģijas jautājumos. Laulība deva iespēju izbeigt jaunās karalienes bīstamo izolāciju, jo viņai nebija likumīgu radinieku Skotijā. Viņas godkārīgais dzīvesbiedrs drīz iesaistījās protestantu sazvērestībā pret karalienes privātsekretāru itālieti Dāvidu Ricio.

Ricio nogalināšana 1566. gadā karalienes pils priekštelpā izraisīja parlamenta atlaišanu un pamudināja protestantus vērsties pret Mērijas politikas katolisko ievirzi. Marija paglāba vīru no vajāšanas, taču Henriju, kurš bija nodevis abas puses, visi ienīda. Neilgi pirms viņu dēla, nākamā karaļa Džeimsa VI, piedzimšanas 1566. gada jūnijā, karalienes jūtas pret vīru likās atdzīvojušās. 1566. gada oktobrī viņa saslima un pat sagatavoja testamentu. Starp laulātajiem atkal iestājās vēsums, un Henrijs atteicās piedalīties viņu dēla kristīšanas ceremonijā, kas notika pēc katoļu paražas. Sākās runas par viņu šķiršanos, bet Henrijs saslima ar bakām. Marija devās viņu apraudzīt un atveda uz Edinburgu, kur katru dienu apmeklēja viņu. 1567. gada 9. februārī pēc ilgas sarunas viņa ap desmitiem vakarā atstāja Henrija istabu. Divas stundas pēc pusnakts viņa mājā notika spēcīgs sprādziens. Henrija līķi atrada dārzā pie mājas.

Par šā terora akta organizētāju uzskata grāfu Botvelu, kurš bija karalienes favorīts. 24. aprīlī Botvels nolaupīja karalieni, kura bija devusies braucienā ārpus Edinburgas. 12. maijā Marija publiski piedeva viņam savu nolaupīšanu un piešķīra Botvelam Orknejas hercoga titulu. 15. maijā, trīs mēnešus pēc sava vīra nogalināšanas, viņa apprecējās ar Botvelu, kuru uzskata par viņa slepkavu. Viņas rīcība apvienoja skotu augstmaņus pret Mariju. Karavīri dezertēja no viņas armijas un 15. jūnijā viņai nācās padoties saviem pretiniekiem. Viņai bija jāattsakās no troņa par labu dēlam, kuru pēc dažām dienām kronēja par karali Džeimsu VI. Izbēgusi no apcietinājuma kādā salā Skotijas piekrastē, dažās dienās viņa savāca 6000 vīru armiju, taču cieta sakāvi.

Marija gribēja iegūt Anglijas karalienes Elizabetes aizbildnību, taču nonāca cietumā. Viņas uzturēšanās Anglijā sagādāja neērtības Elizabetei, jo lielais katoļu mazākums uzskatīja Mariju par varbūtēju vecās ticības atjaunotāju. Viņas statuss kā viešņai un cietumniecei vienlaikus bija divdomīgs. Viņas pirmā tiesāšana 1568. gadā neatrisināja Anglijas karaļnama problēmu. Anglijas slepenā dienesta rokās nonāca Marijas vēstules, kurās viņa esot atbalstījusi Elizabetes nonāvēšanu. Izmantojot šīs vēstules kā pierādījumu, 1586. gada septembrī sarīkoja vēl vienu prāvu. Marijai pasludināja nāves spriedumu, taču Elizabete parakstīja rīkojumu par tā izpildi tikai 1587. gada februārī. 1612. gadā Marijas mirstīgās atliekas pārvietoja uz Henrija VII kapelu Vestminsteras katedrālē, kur atrodas arī tagad.

Vēsturiskajā literatūrā nav apšaubīts Marijas skaistums un personiskā drosme. Vēsturnieki uzskata, ka viņas spējas nav pietiekami novērtētas. Viņa prata sešas valodas, dziedāja, spēlēja dažādus mūzikas instrumentus, viņas personīgajā bibliotēkā bija vairāk nekā 300 grāmatu, tajā skaitā lielākais itāļu un franču dzejas krājums Skotijā. Daļa vēsturnieku uzskata viņu par katoļu mocekli, bet citi – par ar Romas pāvestu saistītu sazvērnieci, tāpēc skotu karalienes Marijas Stjuartes darbības izvērtējums ir pretrunīgs.

Britu karalienei ir skotu izcelsme

Anglija gadsimtiem ir veikusi pastāvīgu politisku un diplomātisku spiedienu uz Skotiju, kas dažbrīd izvērsies karadarbībā, lai panāktu tās pievienošanos Anglijas karalistei. Formāla savienība noslēgta 1603. gadā, kad abās valstīs sāka valdīt Stjuartu karaliskā dinastija, bet 1707. gada konstitucionālā ūnija noteica Skotijas vietu nākamās Lielbritānijas valsts sastāvā. Pievienošanās Anglijai bija nepopulāra Skotijā, kur par ūniju nobalsojušajiem parlamentāriešiem nācās glābties no pūļa dusmām, taču Londonai ar draudiem, uzpirkšanu un solījumiem nomaksāt skotu parādus izdevās pārliecināt Skotijas parlamentu noslēgt savienības līgumu. Skotija saglabāja savu tieslietu un izglītības sistēmu un kalvinismu kā valsts reliģiju, taču ārlietas un aizsardzību kārtoja valdība Londonā.

Britu impērijas ziedu laikos ieguvēji bija arī skoti, kuru bija neatbilstoši daudz starp koloniju ierēdņiem. Rūpnieciskās revolūcijas laikā Britānijā kļuva slaveni daudzi skotu inženieri. Puse no 20 pēdējiem Britānijas premjerministriem pārstāvējuši Skotijas vēlēšanu iecirkņus vai paši bijuši skoti. Sabiedriskās domas aptauja liecina, ka pēc Leiboristu partijas aizsāktās pašvaldību tiesību paplašināšanas vairākums angļu uzskata, ka nebūtu pareizi par Britānijas premjerministru izraudzīt parlamenta deputātu no Skotijas. Angļos izraisījusi izbrīnu Skotijas deputāta Džona Rīda iecelšana par Britānijas iekšlietu ministru, tā vietā, lai darbotos šajā amatā paša pārstāvētajā zemē.

Pašreizējais finanšu ministrs Gordons Brauns, kuru uzskata par visticamāko Tonija Blēra pēcteci premjera amatā, ir skots, tāpat kā karalienes Elizabetes II māte. Britānijas karalienes Elizabetes II māte Andžela Margarita Bova-Laiona piedzima lorda Glemisa, vēlākā Stretmoras un Kinghornas grāfa 14. paaudzē, ģimenē. Bovi-Laioni cēlušies no Skotijas karaļnama. Viens no karalienes mātes senčiem dzīvoja Glemisas pilì, kur pirms tūkstoš gadiem mita Skotijas karalis Makbets un kas kļuva par ģimenes rezidenci. Pirms dažiem gadiem mirusī karaliene māte lepojās ar saviem skotu senčiem.

Skotijai un Anglijai būtu "samta šķiršanās"

Pēc impērijas iziršanas un Britānijas iestāšanās Eiropas Savienībā angļi ir neapmierināti, ka no viņiem iekasētos nodokļus izlieto sociālās jomas subsidēšanai Skotijā. Savukārt skoti sūdzas par to, ka viņiem jādalās ienākumos no Skotijas šelfā iegūtās naftas. Fakti liecina, ka naftas ienākumi nepalīdzētu Skotijai aizpildīt budžeta iztrūkumu, kas būtu vismaz 5 miljardi mārciņu jeb 6 procenti no nacionālā ienākuma. Kopš 1999. gada Edinburgā darbojas Skotijas parlaments, kas risina visus vietējos jautājumus. Skotu likumdevējiem ir tiesības balsot britu parlamentā Londonā par likumprojektiem, kas skar visu Britāniju, taču Anglijā ievēlētiem britu parlamenta deputātiem nav balsstiesību jautājumos, kas attiecas tikai uz Skotiju. Pēdējos gadu desmitos, panīkstot mašīnbūvei un kuģu būvei, kas reiz bija Skotijas rūpniecības lepnums, dzīves līmenis Skotijā pazeminājies, vairojot nacionālistisku noskaņojumu.

Leiboristu premjers Tonijs Blērs, kurš dzimis Edinburgā, nesen uzstājās pilsētā ar runu, brīdinot skotus, ka Britānijas sašķelšana mazinātu viņu labklājību. "Izraut Skotiju no Apvienotās Karalistes būtu ārprāts", paziņoja Blērs. Skotijas Nacionālās partijas vadītājs Alekss Salmonds salīdzinājis Toniju Blēru un Gordonu Braunu ar "blēžu baru", kuri esot piekrituši savienībai bez tautas piekrišanas, citējot skotu dzejnieku Robertu Bērnsu, kurš apgalvojis, ka skotu parlamentārieši uzpirkti ar angļu zeltu. "Tie cilvēki Londonas partijās, kuri gribētu liegt cilvēkiem brīvu izvēli, ir jaunā veidā iemiesots "blēžu bars", kas 1707. gadā pārdeva Skotiju", teica Salmonds.

Daudzas Skotijas firmas, piemēram, apdrošināšanas nozarē, ir atkarīgas no angļu klientiem. Vietējiem elektronikas uzņēmumiem sīvi jācīnās par vietu pasaules tirgū. Skotijas Nacionālās partijas pārstāvis Maikls Rasels apgalvo, ka viņa partijai esot mūsdienīgs viedoklis par suverenitāti Eiropas Savienības kontekstā. To varētu dēvēt par "samta šķiršanos", kas raksturoja Čehijas atdalīšanos no Slovākijas. Viņš grib, lai Skotija būtu patstāvīga un pati atbildētu par savu likteni, nevis būtu angļu dominētas valsts aizbilstamā. Skoti, kurus ar īriem vieno ķeltu valodas saknes, arī ekonomiski gribētu līdzināties īru "ķeltu tīģerim". Daudzi skoti, kuri agrāk uzskatīja par vienīgo panākumu mērauklu kļūt pazīstamiem Londonā, tagad atgriežas Skotijā. Savukārt angļu, kuru Skotijā ir aptuveni pusmiljons, vairākums Skotijā ir labi iedzīvojušies un nedomā par aizbraukšanu. Tur dzīvojošie angļi pat sākuši apgūt gēlu valodu, īpaši jauktajās ģimenēs. Angļi, kuri pārcēlušies dzīvot uz Skotiju, vienprātīgi atzīmē, ka tur dzīves ritms nav tik drudžains kā Londonā un saikne starp kaimiņiem ir daudz ciešāka.

Skotijas Nacionālā partija cer uz panākumiem vietējās vēlēšanās, jo saistība ar Irākas karu iedragājusi Leiboristu partijas popularitāti. Taču vēlēšanu sistēma, kad deputāta mandātu iegūst vairāk balsu ieguvušais kandidāts, bet sāncensis, ja atpaliek kaut vai par vienu balsi, paliek tukšā, apgrūtina iespēju Nacionālajai partijai iegūt vairākumu Skotijas parlamentā. Uzvaras gadījumā Skotijas Nacionālā partija paredzējusi rīkot referendumu par neatkarību.

Pat britu vēsturnieki gandrīz visu 20. gadsimtu lietojuši vārdus Anglija un Britānija kā savstarpēji apmaināmus. Pat politiski tik vērīgs rakstnieks kā Džordžs Orvels saskatīja atšķirību tikai gadu pirms nāves no tuberkulozes, gulēdams Skotijas slimnīcā un vērodams vietējo attieksmi pret Angliju.

Arī velsieši domā par neatkarību

Gadu desmitiem Velsas partija Plaid Cymru, kas izveidota pirms 80 gadiem, vairāk nodarbojās ar ekonomiskajiem un sociālajiem jautājumiem, vietējās valodas, kultūras un tradīciju atdzīvināšanu. Izvairoties no tūlītējas neatkarības prasības, par savu mērķi partija pasludinājusi Velsas konstitucionālā statusa paaugstināšanu un pilnvērtīga nacionālā statusa iegūšanu Velsai Eiropas Savienībā ar tālāku pievienošanos Apvienoto Nāciju Organizācijai.

Velsas likumdevējas sapulces vēlēšanās 2003. gadā Plaid Cymru savāca vairāk nekā piekto daļu balsu un ieguva 12 deputātu mandātus. Partija pārstāvēta arī Britānijas parlamentā un Eiroparlamentā. Plaid Cymru vadītājs Jūens Džonss paziņojis, ka 2007. gada maijā paredzētajās vēlēšanās partija prasīs piešķirt Velsas asamblejai tiesības ieviest patstāvīgu nodokļu sistēmu, kā arī darīt galu lielveikalu monopolam lauksaimniecības preču tirdzniecībā, paverot plašākas iespējas vietējiem ražotājiem. Partija grib īstenot reformas izglītībā, sociālajā un veselības aprūpē, uzņēmējdarbībā. Britu prese atzīmē, ka Velsas parlamentāriešiem ir izdevīgāk saņemt zāļu receptes Velsā, kur tās ir bez maksas, bet Anglijā jāmaksā 6,85 mārciņas (aptuveni septiņi lati) par recepti.

Partijas konferencē Džonss izvairījās lietot vārdu "neatkarība", dodot priekšroku terminam "pašvaldība". Viņaprāt, daļas britu parlamenta pilnvaru nodošana Skotijas, Ziemeļīrijas un Velsas likumdevējām sapulcēm nav devusi velsiešu deputātiem pietiekamu iespēju ietekmēt lēmumu pieņemšanu. "Velsai ir visas suverēnas valsts pazīmes, izņemot savu valdību", viņš teica, "bet bez tās mūsu uzdevums nav izpildāms". Velsas lietu ministrs Britānijas valdībā Pīters Heinss, neslēpjot aizkaitinājumu par Velsas partijas prasībām, paziņojis, ka "pilnīga atdalīšanās un neatkarība novedīs Velsu pie bankrota un padarīs par apsmieklu starptautiskās sabiedrības acīs". Skoti iebilst, ka Edinburgas budžets būtu ar krietnu pārpalikumu, ja Londona nenokrejotu ienākumus no Ziemeļjūras naftas.

Prasa "atdot Angliju angļiem"

Daži laikraksta "The Daily Telegraph" lasītāji atgādina, ka pēc 10 gadus ilgušās pašvaldību tiesību paplašināšanas vārds "apvienotā" būtu jāsvītro no karalistes nosaukuma, kā arī apzīmējums "liel" pirms Britānijas. To jau 70-to gadu pirmajā pusē aptvēra toreizējais Konservatīvo partijas premjerministrs Edvards Hīts, paziņojot, ka Britānija ir pirmā ranga vidēja valsts. Daļa britu uzskata, ka pašvaldību tiesību paplašināšana jāizbeidz, ja ir vēlēšanās saglabāt Apvienoto Karalisti. Pretējā gadījumā Skotijai, Velsai un Ziemeļīrijai jāatdalās no Anglijas, kas "jāatdod angļiem". Daļa angļu, kas dzīvo visturīgākajā valsts daļā dienvidaustrumos, uzskata, ka viņi dzīvotu vēl labāk, ja atdalītos no pārējās Anglijas. Britu salās "britiskuma" jēdziens zaudējis popularitāti, pirmām kārtām Skotijā.

Jautāti par atšķirībām, Anglijā dzīvojošies skoti norāda, ka angļiem trūkst nacionālā lepnuma. Izņēmums ir futbols, kur angļi un skoti fanātiski atbalsta savas komandas. Angļi gan jūtas apvainoti, kad totalizatorā skoti liek desmit mārciņas pret vienu par Anglijas izlases zaudējumu jebkuram pretiniekam. Daudzi angļi uzskata, ka Skotijas sabiedrībā nav vienota atbalsta neatkarībai un ka skoti saplēsīsies savās starpā pēc izstāšanās no Apvienotās Karalistes.

Angļi jautā, kāpēc skoti saņem par 16 procentiem vairāk no Britānijas budžeta. Skotu nacionālisti apgalvo, ka neatkarīgajā Skotijā augtu saimnieciskā rosme, samazinot uzņēmumu nodokli, kā tas noticis Īrijā. Ekonomisti atzīmē, ka Skotijā ir populārs Skandināvijas parauga sociālisms, kur ir daudz valsts pabalstu, taču nodokļi ir daudz zemāki nekā ziemeļvalstīs. Eksperti uzskata, ka Skotijas neatkarība būtu drosmīgs ekonomisks eksperiments, par ko jāizšķiras pašiem skotiem. Daļa angļu ir gatavi apsveikt Skotijas neatkarību, jo tad no viņu kakla būšot noņemts Skotijas "finanšu akmens".

Novērotāji atzīmē, ka tā būtu likteņa ironija, ja skots Gordons Brauns pārņemtu Britānijas premjera amatu no Tonija Blēra, bet Skotijas vēlētāji izteiktu atbalstu Nacionālajai partijai, kas ir par Skotijas neatkarību. Daļa apskatnieku uzskata, ka neatkarība būtiski atšķiras no plašākas autonomijas un izmainītu visu Apvienotās Karalistes iedzīvotāju dzīvi, tāpēc varbūtējais referendums par Skotijas neatkarību būtu jārīko visā Britānijā. Diezin vai tas apmierinās skotus, jo būtu tas pats, kā prasīt visiem bijušās padomijas iedzīvotājiem, vai viņi vēlas Latvijas neatkarību.

Britiem un īriem esot kopējas saknes

Britānijas un Īrijas vēsture bijusi tik samezglota, ka tajā nav ne vārda par to iedzīvotāju kopējām saknēm. Vēstures grāmatās teikts, ka tie cēlušies no dažādām tautām: īri no ķeltiem, bet angļi no anglosakšiem, kas iebruka no Ziemeļeiropas un atstūma ķeltus uz Britānijas rietumiem un ziemeļiem. Taču ģenētiķi, izpētot dezoksiribonukleīnskābes (DNS) paraugus Britu salu dažādu daļu iedzīvotājiem, atklājuši vispārēju ģenētisku līdzību, kas varētu liecināt, ka Britāniju un Īriju tūkstošiem gadu apdzīvoja viena tauta, kuru maz ietekmējuši vēlāk iebrukušie romieši, angļi, sakši, vikingi un normāņi. Politiskie analītiķi gan atzīst, ka īrus, angļus, skotus un velsiešus būs grūti pārliecināt par viņu kopējām saknēm, un te nepalīdzēs ne DNS paraugi, ne arheoloģiskie atradumi, ne lingvistiskie piemēri.

Tas nav atturējis Oksfordas universitātes ģenētiķi Stīvenu Openheimeru apstrīdēt vispārpieņemto viedokli par Britānijas vēsturi. Viņaprāt, Britānijas un Īrijas iedzīvotāju senči ir ieceļotāji no mūsdienu Spānijas teritorijas, kas ieradās Britu salās pirms aptuveni 16 000 gadiem un runāja valodā, kas radniecīga basku valodai. Toreiz Britu salas bija neapdzīvotas, jo cilvēkus bija aizmēzuši ledāji, kas klāja Ziemeļeiropu aptuveni 4000 gadu, piespiežot iedzīvotājus meklēt patvērumu Spānijā un Itālijā. Ledājiem atkāpjoties, cilvēki atgriezās ziemeļu apvidos. Britu salas toreiz varēja sasniegt, ejot gar Atlantijas okeāna piekrasti, jo Angliju un Īriju vēl neaptvēra ūdens. Pa šo ceļu pirms 15 000 līdz 7500 gadiem ieradās trīs ceturtdaļas no mūsdienu Britānijas un Īrijas iedzīvotāju senčiem, līdz jūra atdalīja salas no kontinenta, apgalvo Openheimers savā grāmatā "Britu izcelsme: ģenētisks detektīvstāsts".

Šo ieceļotāju gēni ir 12 % īru, 20 % velsiešu, 30 % skotu un aptuveni trešdaļai angļu valsts austrumos un dienvidos. Taču nevienas atsevišķas iebrucēju grupas daļa gēnu fondā nav lielāka par 5 %. Arheologs Heinrihs Herke uzskata, ka pēc anglosakšu iebrukumiem, kas sākās 4. gadsimtā, Britānijas iedzīvotāju skaits, kas tolaik bija 1 – 2 miljoni, palielinājās par aptuveni 250 000 cilvēku. Normāņu iebrukums 1066. gadā deva tikai 10 000 cilvēku pienesumu, turklāt normāņiem neizdevās uzspiest savu valodu.

Vairākums pētnieku visumā piekrīt Openheimera secinājumiem, lai gan šaubās par atsevišķām detaļām. Ķeltu kultūras mīta, kas dziļi iesakņojies skotu, velsiešu un īru nacionālajā identitātē, galvenais raksturojums ir atšķirība no angļiem. Cilvēku gēniem nav saistības ar kultūras vēsturi. Ziemeļīrijas iedzīvotājiem nav būtisku ģenētisku atšķirību, taču tur dzīvojošie īru katoļi un angļu protestanti apkaro viens otru jau 400 gadu. Pēdējā laikā gan iezīmējusies virzība uz izlīgumu un kopējas valdības izveidošanu.

Ja Skotija izlemtu šķirties no Anglijas un Velsa sekotu tās paraugam, Eiropas kartē formālas robežas vietā būtu iezīmēta juridiski noteikta robeža, taču nenotiktu nekāda varastrīce vai, pasargi dies', asinsizliešana. Ziemeļīrijas apvienošanās ar Īriju aizdziedētu sāpīgu plaisu Anglijas un Īrijas attiecībās. Angļi, skoti, īri un velsieši ir apliecinājuši sevi kā civilizētas un demokrātiskas nācijas, kas spēj tikt galā ar vēstures izaicinājumiem...

Vairāk lasiet žurnāla 'Kabinets" maija numurā (Nr.45)