Kādā ASV rūpnīcā kaut kad pirms simts vai vēl vairāk gadiem esot veikts pētījums, kura rezultātā atklājies, ka ir daudzas darba operācijas, kuras var veikt cilvēki bez kājām, bez vienas rokas, pat bez abām rokām un neredzīgi... Turklāt tas attiecās tieši uz ražošanu, nevis uz sēdēšanu pie galda kantorī!
Laikraksta Ļiteraturnaja Gazeta korespondenta novērotais Japānā pirms apmēram 20 gadiem: Garā, gaišā un tīrā cehā pie konveijera, kur tika ražots kāds ļoti augsti tehnoloģisks izstrādājums ar daudziem krāsainiem vadiņiem, strādāja cilvēki, kuru izskats bija krasā kontrastā ar viņu ražoto izstrādājumu elektronisko pilnību. Ratiņos ar lieliem velosipēda riteņiem sēdēja cilvēks bez kājām. Uz krēsla līdzās - cilvēks bez rokas. Vēl tālāk pie displeja, pa kura ekrānu zibēja hieroglifu rindas un cipari, atradās cilvēks, par kuru vēlāk uzzināju, ka viņš ir nedzirdīgs. Ekrānā viņš izlasīja darba uzdevumus, padomus un meistara piezīmes. Ražošanas līdzekļi, mehānismi, bija konstruēti atbilstoši katra cilvēka invaliditātes specifikai.
Ja darbaspēka trūkst, tad rodas jautājums, vai to ieviest no ārzemēm jeb varbūt izmantot iekšējās rezerves, kuru ir gaužām daudz! Tā pati Japāna, piemēram, sargā savu kultūru, un nevēlas ievest filipīniešus vai ķīniešus, tāpēc pat veco ļaužu pansionātos domā, vai dažādus sanitāru darbus nevar izpildīt roboti.
Protams, tādā ražošanas uzņēmumā, kur mašīnas lielas un daudz jāskraida tām apkārt, grūti iedomāties pie tās strādājam ratiņnieku. Citādi ir pie mazgabarīta iekārtām, kur darbu var paveikt sēžot. Un ir diezgan daudz tādu sīku darbiņu, kurus var paveikt pie parasta galda - gan labāk, ja tas ir attiecīgā augstumā noregulēts, u.tml. Bet par to, ka cilvēks ar kustību traucējumiem var un spēj strādāt kabinetā pie datora, laikam pat lieki diskutēt.
Redzes traucējumi. Var palīdzēt dators ar Braila rakstu, ar runas sintēzes programmu (kad lapas saturs tiek nolasīts balsī). Vājredzīgajiem dažreiz pietiek ar palielinātu burtu šriftu. Arī lupa var būt vajadzīgs un nepieciešams darba rīks.
Diez vai daudz būs uzņēmumu, kas uzdrošināsies pieņemt darbā no dzimšanas pilnīgi neredzīgu cilvēku, taču kāpēc nepieņemt tādu, kas kādreiz ir redzējis, bet redzi zaudējis jau pēc izglītības iegūšanas slimības vai traumas rezultātā? Viņu ir daudz!
Valodas traucējumi. Ir nācies satikt cilvēku, kuram pēc avārijas izmainījās balss - likās, it kā piedzēries cilvēks lēni runātu. Un potenciālie darba devēji tā arī parasti nodomāja. Kaut gan viņam bija augstākā tehniskā izglītība, priecājās, ka beidzot dabūja tirgū palīgstrādnieka vietu...
Protams, uz telefona zvaniem šādā gadījumā problemātiski abildēt, arī klātienē ar cilvēkiem kontaktēties grūti, bet palīdzēt var sarakste, elektroniskais pasts.
Cilvēki ar dzirdes defektiem. Viņus var iedalīt divās grupās. Pirmajā grupā ir tie, kuri beiguši speciālās skolas, labprāt runā zīmju valodā un bieži vēlas izmantot tulku pakalpojumus.Otrajā grupā ir cilvēki, kuri mācījušies parastajās skolās vai dzirdi zaudējuši dzīves laikā. Parasti viņi zīmju valodu nemaz neprot un tulka pakalpojumus neizmanto. Toties labprāt sazinās, piemēram, ar elektroniskā pasta palīdzību, ar zīmītēm, ar SMS. Dažreiz pietiek vienkārši ar viņiem skaidri un lēni runāt - ne obligāti skaļi!
Zinu muļķīgu gadījumu, kad meitene, kura bija beigusi svešvalodu fakultāti un strādāja firmā, pamazām zaudēja dzirdi un tika atlaista no darba, jo "nojauca" telefona sarunas un tamlīdzīgi. Bet vai tad visas lietas kārtojamas pa telefonu un nevarēja atrast veidu, kā sazināties citādi? Taču ir arī cits, pozitīvāks piemērs - bibliotēkā darbiniecei ir iekārtots telefons ar pastiprinātāju un viņa ar saviem priekšniekiem un padotajiem var sazināties pa e-pastu. Taču, gatavojoties celt jaunās bibliotēkas ēku, viņa uztraucas, vai jaunās darba vietas iekārtojums būs viņas vajadzībām piemērots, vai tomēr ne? Vājdzirdīgajiem pašlaik modē esošais atvērtais plānojums var sagādāt nopietnas problēmas - traucē citu cilvēku sarunas, papīra čauksti, datoru taustiņu klaboņa - un, ja nu šādos apstākļos pašam ar kādu jārunā, tad cauri visai tai ar analogo aparātu pastiprinātajai čaboņai ar saprašanu ir gaužām bēdīgi! Tāpēc, ja ir šis atvērtaios plānojums, vājdzirdīgajiem darbba vietu tomēr derētu norobežot kaut vai ar caurspīdīgu sienu.
Darba vietā svarīgi aktualitātes uzzināt no pirmavotiem. Bet, piemēram, sapulcēs, apspriedēs atkal rodas problēmas. Lielā telpā, kur daudz cilvēku, saprast citu teikto ir ļoti grūti. Un cerēt, ka vēlāk cits teikto pārstāstīs, nav tas labākais variants. Tad iznāk "viena tante teica" n-tajā versijā. Turklāt, saņemot tikai pārstāstu, nav iespējams atgriezeniskais variants - pašam aktīvi iesaistīties dialogā, uzdot jautājumus, ierosināt, diskutēt. Un ja nu ar idejām, ierosinājumiem ir pilna galva? Jāpriecājas par katru pasākumu, kurā tiek izdalīti izdrukāti informatīvie materiāli. Un tomēr to ne vienmēr ir pietiekami daudz.
Vai visos uzņēmumos ir kaut vai ziņojumu dēļi? Savas avīzes? Ja uzņēmumā ar vairākiem simtiem strādājošo, avīze iznāk reizi nedēļā, tad tas ir lieliski! Taču šādu uzņēmumu Latvijā nav daudz. Vēl labāks ir intranets. Diemžēl ne visi uzņēmumi to var atļauties. Un, ja arī var, tad notiekti jāpadomā par kādu apstākli: vai tiešām tas ir pieejams visiem - arī apkopējām, palīgstrādniekiem? Vai nav tā, ka viena daļa pie intraneta tiek, bet citi, kuri pie datoriem pastāvīgi nesēž - netiek klāt pat epizodiski? Bet tieši starp tiem otrajiem var gadīties tie ar tām īpašajām vajadzībām.
Nesen rakstīju e-pastu kādam vadošam cilvēkam. Pagājis jau ilgs laiks, bet atbildes nav. Varbūt uzrakstītais vispār nav saņemts un kopā ar spamiem atkritnē iesviests? Un ko darīt, ja atbilde nepienāks, kā acīmredzot šajā gadījumā arī noticis?
Saņemt negatīvu vai formālu atbildi nav tas sliktākais. Sliktāk ir neko nesaņemt vispār. Un, pat ja atbildi kaut kādu iemeslu sniegt nevar, tad taču varbūt var vismaz painformēt, ka vēstule vismaz saņemta! Un, ja jautājums ir kāda cita kompetencē, to taču var pārsūtīt vajadzīgajam adresātam ar dažiem peles klikšķiem...
Tiek celtas jaunas biroju ēkas, jauni rūpniecības uzņēmumi. Celtniecības gaitā visu pareizi iekārtot ir vieglāk un lētāk, nekā vēlāk pārkārtot. Taču vides pieejamības ekspertu slēdziens vēl netiek prasīts. Žēl gan. Jo pieejamas telpas vajadzīgas ne tikai klientiem, bet dažreiz arī pašiem darbiniekiem.
Nesen iznāca "Apeirona" sagatavotā rokasgrāmata "Drošas un atbalstošas darba vides izveide cilvēkiem ar invaliditāti", ar kuru būtu vēlams iepazīties gan uzņēmumu vadībai, gan arodbiedrību darbiniekiem. Tiek sniegtas arī attiecīgas konsultācijas.
Kad 2001. gadā tika realizēts pilotprojekts "Subsidētās darba vietas invalīdiem", vairāk nekā divas trešdaļas no projektā iesaistītajiem invalīdiem vēlāk tika pieņemti pastāvīgā darbā. Līdzīgi rezultāti bija arī nākamos gados.
Labi, pareizi iekārtota darba vieta vajadzīga ne tikai cilvēkiem ar speciālām vajadzībām, bet visiem citiem arī! Taču, vai nav tā, ka, piemēram , rūpniecības uzņēmuma menedžeri, grāmatveži un meistari sēž savos kabinetos ērtos biroja krēslos ar mīkstām atzveltnēm, bet darbinieki cehos - uz izļozītiem ķebļiem un uz tiem nodriskātajiem padomjlaika krēsliem, kurus no kabinetiem izmeta laukā tad, kad tur iztaisīja eiroremontu un vecās, vienkāršās mēbeles nomainīja ar stilīgām biroja mēbelēm... Par krēslu augstuma regulēšanu, par citām ērtībām dažreiz pat sapņot nevar!
Cik tīras ir ražošanas telpas? Katram laikam nāk prātā no skolas laikiem zināmais dzejolītis "Tur putekļi, tur lampas kūp...", Lampas sen nomainījušas dienasgaismas spuldzes, bet ar putekļiem ir kā ir. Kaut gan sen ir pieejami speciāli ražošanas telpām domāti putekļusūcēji plašā izvēlē, jājautā, cik daudzās vietās apkopējas joprojām strādā ar spaini un lupatu, un vienā otrā šķirbā putekļi sakrājušies daudzu centimetru biezumā.
Vēl viens gandrīz gadījums. Kādā cehā bija divas līdzīgas mašīnas, un pie tām bija samērā ērti strādāt. Pēc uzņēmumu apvienošanas no vienas ēkas uz otru pārveda citas, līdzīgas mašīnas atsevišķus posmus - tā esot jaudīgāka - un nomainīja iepriekšējo. Ātrums palielinājās pavisam nedaudz, taču to darbu, ko iepriekš smiedamies paveica viens cilvēks, tagad veica divi, turklāt viens no viņiem bija spiests strādāt saliecies, jo darba virsma atradās pārāk zemu. Darbinieces, kuras atnāca kopā ar mašīnu, neprotestēja, jo viņas bija pie tā pieradušas, un varbūt pat neiedomājās, ka var būt arī savādāk. Viena no vecajām darbiniecēm palūdza pacelt virsmu augstāk, taču mehāniķi esot paskatījušies un atbildējuši, ka tas nav iespējams. Pagāja vairāki gadi, pienāca laiks nomainīt arī otru mašīnu. Mutiski ierosināju, ka ērtās mašīnas daļas varētu pārvietot uz pārāk zemo mašīnu - tās varēja atbilstoši savietot (tas bija varbūt dažu zobratu jautājums). Diemžēl aizgāju atvaļinājumā, un no tā atnākot, konstatēju, ka vecā mašīna nodota metāllūžņos pilnībā, un pie palikušās darbinieki joprojām strādā deviņos līkumos saliekušies... Stulbi.
Par ergonomiku tiek rakstīts daudz, diemžēl kā piemēri tiek minēti neskaitāmi biroji, bet gandrīz pilnībā aizmirstas ražošanas telpas. Pēdējais laiks vairāk padomāt tieši par tām!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!