Kā tu tagad atskaties uz Atmodas laiku?
Tas bija labs laiks. Tas bija lielo cerību laiks. Man liekas, ka kādu kopējo uzdevumu mēs izpildījām, un tad aizgājām katrs uz savu pusi.
Latvieši esot vēlāk piemānījuši krievus, ar kuriem kādreiz bijuši kopā uz barikādēm. Vai tā var teikt?
Es pats toreiz intervēju Godmani, un bija tāds jautājums par pilsonību, un viņš teica, ka pilsonību saņems visi. Es saprotu, ka politikā piemanīšana vienmēr ir. Bet tas patiešām radīja situāciju, kad krievi sajūtas apkrāpti. Protams, bija arī citi latviešu politiķi, piemēram, LNNK, kas pat nerunāja par pilsonības piešķiršanu.
Vai tas piemānīšanas rūgtums joprojām ir aktuāls?
Sadzīviskā līmenī pēdējos gados situācija ir uzlabojusies. Krievi vairāk runā latviski. Piemēram, mana meita - pavisam brīvi. Bet politiskie jautājumi ir jautājumi par varu un statusu. Vērojama pretruna: cilvēciskās attiecības uzlabojušās, bet latviešu un krievu avīzes ir divas pilnīgi dažādas pasaules. Un tā ir problēma.
Tu aizgāji nacionālboļševiku ceļu. Vairums cilvēku nemaz nezina, ko tas nozīmē.
Nacionālboļševiku nosaukums tapa Krievijā , kad tur valdīja mežonīgais kapitālisms. Tas bija stipri uzpūsts nosaukums, lai piesaistītu uzmanību tam, ka mēs esam galvenie pretinieki tā laika sistēmai. Ļimonovs teica, ja partija Krievijā veidotos tagad, nosaukums būtu pavisam cits. Bet nosaukumu, protams, mainīt nedrīkst. Tas ir, kā zīmols. Daudzi mūsu cilvēki ir izgājuši caur cietumiem, vairāki gājuši bojā. Arī tāpēc nedrīkst mainīt nosaukumu.
Tava attieksme pret Latvija kā pret neatkarīgu valsti? Tai jāpastāv vai jābūt Krievijas impērijas sastāvā?
Mēs nekad neesam apšaubījuši Latvijas Republikas neatkarību. Mums to pierakstīja Drošības policija un daļa mediju, kas pret mums slikti izturējās. Vēl jo vairāk - mums nekad nav bijis labu attiecību ar Krievijas vadību.
Jūs aktīvi aizstāvējāt kara veterānu Kononovu. Tas ir smags jautājums. Krieviem un latviešiem tur ir pilnīgi pretēji uzskati.
Ir jautājumi, kas latviešiem ir ļoti fundamentāli un neaizskarami. Piemēram, valsts neatkarība un valsts valoda. Tie ir nācijas pastāvēšanas jautājumi. Bet jautājums par veterānu vajāšanu ir tikai atriebība, tas latviešiem nav obligāti. Bet krieviem, pat man, 9. maijs ir nozīmīgs datums. Mani vecvecāki ir karojuši un gājuši bojā. Mums šis jautājums ir svēts. Es nevaru viņus neaizstāvēt.
Pat, ja bijis tas, ko inkriminē Kononovam? Grūtnieces vardarbīga sadedzināšana? Tas ir ļoti smags gadījums...
Karš bija ļoti nežēlīgs no visam pusēm. Francijā partizāni - gan sarkanie, gan nacionālie ļoti nežēlīgi nogalināja visus, kas sadarbojās ar vāciešiem, nežēlīgi nogalināja veselas ģimenes. Tā tas ir bijis .. Tāpēc, ja tagad pasaule sāks apsūdzēt tos, kuri karoja pret Hitleru, vajadzēs daudz ko pārskatīt Francijā, Itālijā. Un beigsies tas ar to, ka pateiks, ka vācieši bija visvairāk cietusī tauta. Un patiešām vācieši ir ļoti daudz cietuši, bet labāk ir pielikt tam visam punktu. Pats humānākais, lai cik dīvaini tas nebūtu, ir uzskatīt, ka karā ir taisnība tam, kurš ir uzvarējis. Citādi tas viss vilksies līdzi ļoti ilgi.
Nācies dzirdēt, ka Lindermans ir mūžīgais revolucionārs. Taisīt revolūciju, tas ir viņa aicinājums. Jebkurā sistēmā viņš būs opozicionārs.
Cilvēki uzskata, ka stabilitāte - tas ir ļoti labi. Bet tā nav. Pasaule ir izveidota, lai visu laiku mainītos. Bet tie pieci vai viens procents cilvēces, kas bīda procesus, ir galvenie. Nebūtu viņu, cilvēki joprojām dzīvotu alās. Pasaulei jākustas, un man nav iebildumu, ka mani sauc par mūžīgo revolucionāru. Kustības ideja ir svarīga mākslā, kultūrā, politikā. Ir cilvēki, kuri bīda pasauli, un ir cilvēki, kuri staigā pa apli. Arī tas ir normāli. Nevar arī viss nemitīgi mainīties. Bet es politikā esmu diezgan pragmatisks cilvēks. Citādi jau es nebūtu viens no Krievijas nacionālboļševiku līdera vietniekiem. Es piedāvāju diezgan pragmatiskus risinājums, kuri ļāva pacelt organizāciju, un es esmu pārliecināts, ka pie varas es būtu normāls gudrs valstsvīrs.
Savulaik esi piedalījies arī seksa revolūcijā. Es domāju avīzi "Ješčo". Arī nacionālboļševiku līderim Ļimonovam ir visnotaļ seksrevolucionāra daiļrade. Tā ir konjunktūra vai vienots dzīves plūdums?
Tā nav konjunktūra. Tā ir mana biogrāfija. Ļimonovam ir sava biogrāfija, un es negribu runāt par citiem cilvēkiem. Man tas bija sava veida tabu, kuru vajadzēja sagraut. Komercija mani neinteresēja. Es ar to avīzi nodarbojos tik daudz, cik bija nepieciešamas, lai mainītu noskaņojumu sabiedrībā. Lai atceltu aizliegumu, kas skar šo tēmu. Šobrīd tā vairs nav aizliegta.
Pilnu intervijas tekstu lasiet www.vissnotiek.lv, bet TV interviju skatieties pirmdien, 8. septembrī, raidījumā "Viss notiek", LTV 1 plkst. 21:55.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!