Kad es, būdams vācietis, ierodos vizītē Latvijā un uzrunāju savus sarunu biedrus latviski, sākumā viņi bieži vien ir pārsteigti. Man tiek uzdoti izbrīna pilni jautājumi: "Cik ilgi tu jau mācies latviešu valodu?" un "Kāpēc tu esi apguvis tik mazas tautas valodu?" Vairumā gadījumu seko pozitīva reakcija, jo vietējās valodas zināšanas tiek uztvertas kā apliecinājums cieņai pret citas zemes kultūru un interesei par to.

Turklāt daudzi latviešu sarunu biedri priecājas, ka viņi var man uzdot jautājumus par daudzām lietām saistībā ar Vāciju un vāciešiem, kuras viņi jau sen gribējuši noskaidrot. Tomēr ir arī pāris vārīgu tēmu, kas dažkārt izraisa kutelīgas situācijas. Pirmkārt, pēc pirmajām uzslavām vienmēr seko norāde, ka Latvijā ir daudz krievu, kuri visu mūžu šajā zemē pavadījuši un nerunā latviski tik labi, kā es. Es to gan varētu uztvert kā komplimentu, tomēr man vienmēr šai brīdī rodas sajūta, ka esam nonākuši mīnu laukā, tāpēc es diplomātiski paklusēju vai arī mainu sarunas tēmu.

Otrkārt, manis teiktajā, protams, aizvien gadās gramatiskas kļūdas, un pēc mana akcenta katrs latvietis var noteikt, ka es esmu ārzemnieks. Tādos gadījumos man joprojām saka: "Latviski tu runā labi," bet es šajā uzslavā dažkārt saklausu arī zemtekstu: "Nu jā, bet latviešu valoda jau arī ir ļoti sarežģīta."

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit