"Piektdien greznā ceremonijā, kurā piedalījās vairāku karaļnamu pārstāvji no visas pasaules un reģionālie līderi, tika kronēts Tongas karalis Siaosi Tupou V. Sešdesmit gadus vecais Polinēzijas pēdējais monarhs, kurš angļu valodā pazīstams kā Džordžs Tupou V, tika kronēts uz 2, 5 metrus augsta zelta troņa, skanot 21 lielgabala salūta šāvieniem un baznīcu zvaniem. Stundu ilgā kronēšana Nukualofas baznīcā līdzinājās Eiropas pompozajām ceremonijām. Karalis bija tērpts zīda biksēs līdz ceļiem, ar ordeņiem un medaļām klātā žaketē un sarkanbrūnā ar baltām sermuļādām rotātā apmetnī ar trīs metrus garu velci, ko nesa pāži." (LETA-AFP, 2008. gada 1. augustā)
Tonga atrodas kaut kur starp Austrāliju un nekurieni, un viņiem ir karalis. Protams, karaļu būšanu (monarhiju) tāpat kā citas Rietumu civilizācijas ligas, 19. gadsimta vidū Tongā ievazāja briti. Un tomēr, tongiešiem ir karalis, bet mums, par spīti daudzām no Rietumeiropas daudz senāk ievazātām sociālām parādībām, nav sava karaļa un nekad nav bijis. Franči, piemēram, var lepoties gan ar to, ka viņiem ir bijis Kārlis Lielais vai Luijs XIV, gan ar to, ka viņi paši apzināti giljotinējuši karali un atteikušies no monarhijas uz mūžīgiem laikiem. Briti ir sarakstījuši neskaitāmas lugas par karaļiem Ričardiem un veselu laikmetu nodēvējuši karalienes Viktorijas vārdā. Vācieši dzīvo atmiņās par abiem Frīdrihiem, Barbarosu un Frīdrihu II, kā arī Kārli IV. Poļi lepojas ar "savu" lietuvieti Jagellu un lietuvieši piemin Mindaugu ar Ģediminu. Bet mums, latviešiem, nav bijusi dota pat viena iespēja spēlēt karaļos un pāžos. Karaļi latviešiem dzīvo vien pasakās.
Viduslaiki ir Rietumeiropas monarhiju dzimšanas brīdis. Tas arī ir brīdis, kad mums ir jāmeklē savas "bezkaraļu" slimības saknes. Pats būtiskākais - šī bezkaraļu slimība ir senāka par latviešiem. Proti, latvieši, kad viņi radās kā etniska grupa 15. gadsimta beigās, jau bija nolemti savas monarhijas neesamībai. Pirmkārt, slimības sakne ir tā pati, kas izveidoja latviešus par tautu - svešas politiskas varas un sociālās sistēmas vēlāka ienākšana latviešu tautu veidojošo cilšu apdzīvotajā teritorijā. Te nav runa tikai par monarhijas trūkumu, bet arī par savas politiskās elites neesamību. Ienākot ārējam spēkam 13. gadsimta sākumā, vismaz 90 % politiskās elites tika importēta un tie 10 % vietējo, kas adaptējās jaunajai politiskajai situācijai, drīz vien tika asimilēti. Vietējie politiskie līderi nespēja adaptēties jaunajiem apstākļiem un iezemiešu sociālpolitiskās struktūras izzuda jau 13. gadsimtā.
Jautājums, vai latviešiem vispār sava monarhija ir nepieciešama? Ir, precīzāk, bija nepieciešama 20. gadsimta sākumā. Bezkaralība ir mūsu vēsturiskā trauma, pašapziņas trūkums un vēsturiskās impotences apliecinājums, kas grauza (grauž) latviešus un neliek tos mierā - absolūtā lūzeru psiholoģija un nespēja samierināties ar kalpu lomu visos būtiskākajos vēsturiskajos procesos. Latviešu nācija tapa vien 19. gadsimta vidū un ilgi pēc tam juta (jūt) politiskas un intelektuālas tradīcijas trūkumu, kuru izraisījusi elites neesamība, it sevišķi tādēļ, ka mēs esam allaž bijuši sazobē ar tādām kultūrām, kurām ir bijušas dziļas un senas monarhijas tradīcijas - karaļu, valdnieku, ķeizaru, grāfu, baronu un visādu citādu dižciltīgo pārbagātība. Latviešiem ir bijis jānostājas kā kailiem bagātas varas tradīcijas priekšā un jāmēģina ar to cīnīties. Jau pirms cīņas latviešu izredzes varas tradīcijas trūkuma dēļ allaž ir tikušas vērtētas daudz zemāk nekā latviešu oponentu iespējas.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!