Agnis Buda: 'Ziņa ir tas, ko kāds negrib'; saruna ar Baibu Strautmani (fragmenti)

(..) - Tas, kā raidījuma "De Facto" iepriekšējā komanda atstāja LTV, nekādā gadījumā nav leģenda, bet gan realitāte.

- Tas, kā "De Facto" izspieda no LTV1, izrādījās loģisks rezultāts daudzu gadu pūlēm. Valdošās partijas, visas pēc kārtas gadu garumā bija neapmierinātas ar ziņu dienesta darbu, faktiski kliedzot, ka ziņu dienests, raugi, strādājot pret tām. Bet patiesībā tas, ka kādam likās, ka ziņu dienests strādā pret valdošajām partijām, nozīmēja tikai to, ka ziņu dienests strādāja ļoti labi. Bija dažādi mēģinājumi - dažādas reorganizācijas, vēl kaut kas, budžets šurpu-turpu. Kamēr, visbeidzot, viņi saņēmās un vienkārši "paņēma" no konteksta vienu rupju vārdu, kas bija izskanējis ēterā, un pašai Artai Ģigai, kura bija "De Facto" redaktore, un uz kuras pleciem viss šis pasākums balstījās, pateica: "Paldies!" Savukārt Gundaram Rēderam jau iepriekš piedāvāja iespējami maigu atkāpšanās ceļu. Diemžēl, bija arī tas, par ko es jau iepriekš biju brīdinājusi - komandas iekšējā mobilizācija attiecībā uz kvalitāti nebija pietiekami liela. Bija tā, ka, aizraujoties ar ko vienu, kaut ko citu savukārt palaida garām.

- Un morāle?

- Manuprāt, tas ir ļoti labi un loģiski - lietām taču ir jāmainās. Vai tad kādam ir labi ar patlabanējo ziņu dienestu? Dažiem droši vien ir. Piemēram, man un tiem, kuri TV vakara ziņu raidījumus skatās visus pēc kārtas - sākot ar TV3 un LNT -, visbiežāk ir skaidrs, ka "TV Panorāmā" viņi neko jaunu neuzzinās. To jau var mierīgi neskatīties. Kādreiz "TV Panorāmu" gaidīja ar domu, ka tajā parādīsies kāda alternatīva, kas izrietēs no tā, ka raidījuma komanda pati meklē ziņas. Bet tagad jau viss norit atbilstoši vienam šablona.

- Jā, šķiet, "TV Panorāma" kā trešais latviešu ziņu raidījums pēc kārtas savu vietu ētera tīklā attaisno galvenokārt ar vairākām izvērstākām ziņām, ar to, ka žurnālisti pirms to gatavošanas apstrādājuši lielāku informācijas apjomu.

- Piekrītu tam, ka "TV Panorāmā" profesionālās iemaņas vai nu cenšas vismaz puslīdz uzturēt, vai arī tās pat kļuvušas labākas - attiecībā uz to, kā interesantāk vai plašāk veidot konkrēto sižetu. Taču fakts, ka temati jau ir tie paši, ko piedāvā citi TV kanāli, un ka man katru otro dienu jāredz materiāli par implantiem vai citi PR gabali no medicīnas jomas, tomēr liek par kaut ko aizdomāties. Gluži tāpat, kā LNT ziņās, kur parādās sižeti ko apmaksājuši kaut kādi pamperi. Bet tā taču nedrīkst būt. Šķiet, laikā, kad biju ziņu galvenā redaktore - bet es to neieviesu, tas jau bija pirms manis, tā doma lidinājās gaisā - sāka nostiprināties filosofija, ka ziņa ir tas, ko kāds negrib, lai tu parādi. Viss pārējais ir PR. Tas, diemžēl, tagad aizmirsies. Patlaban domāšanas robežas par to, kas uzskatāms par ziņu un kas par PR, ir ārkārtīgi izplūdušas.

- Kolorīts vēstures fragments, par ko klīst runas - kad pirmoreiz Šķēle ar Lembergu par kaut ko mēģināja vienoties, viena no Šķēles prasībām bija piekļuve kādam TV kanālam.

- Tas ir jautājums par mugurkaulu.

- Savukārt Ābrams Kleckins kādā intervijā sāka precīzi stāstīt, kas kam zvanījis, kad izraisījās skandāls saistībā ar franču biogrāfiskās filmas par Putinu ne/rādīšanu Latvijas TV.

- Tā tas viss ir. Un, atcerēsimies - Lemberga un Ēķa saruna, kas parādījās no krimināllietas materiāliem, vien ko ir vērta, vai ne? Vai atceries?

- Jā, un ārkārtīgi jāšaubās, vai tā bija viņu pirmā saruna par TV tēmu.

- Nav nekādu šaubu - tā nebija ne pirmā, ne pēdējā.

(..) - Kāds ir tavs viedoklis vispār par sabiedriskās televīzijas lomu un misiju?

- Sabiedriskā TV ir vienīgā vieta, kur vajadzētu runāt visu. Jo - lai arī tā nedrīkstētu būt - fakti liecina, ka privātos kanālos pastāv biznesa intereses un līdz ar to kaut kādas robežas, kas jāievēro. Vai nu tev kaut kas jādara reitingu dēļ, vai arī īpašnieku intereses neļauj tev kādu īpaši kacināt, vai arī tev ir tāds priekšnieks, kāds ir Ēķis, kad vispār esi spiests atklāti "bīdīt" viņa personiskās intereses. Sabiedriskajai TV vajadzētu būt tai vietai, kur tas nestrādā, kur īpašnieks ir nodokļu maksātājs. Un nodokļu maksātāji, kā zināms, ir ļoti dažādi, tāpēc vajadzētu varēt runāt par visu. Bet, ja runājam par valsts un Saeimas interešu aizstāvēšanu - manuprāt, šo klepu gan kaut kā vajadzētu izārstēt vienreiz un uz visiem laikiem. Tā pamatīgi, tā kapitāli.

- Vai skaties arī vēstures seriāla Ulmaņlaiki atkārtojumu TV3?

- Nē, neskatos. Agri eju gulēt - bērnu dēļ.

- Ikdienas ziņu plūdums taču reizēm liek aizdomāties par vēsturi. Piemēram, par bifurkācijas punktiem - kā būtu bijis, ja lietas pēkšņi notiktu savādāk.

- Tā jau daudz var spriedelēt. Piemēram, ja ar Latvijas neatkarības atgūšanu varas maiņa būtu notikusi atbilstoši kādiem noteiktiem principiem. Proti, nebūtu tā, ka pie īpašumu pārdales tiek tie, kuri tam jau pilnībā gatavi. Ar to domāju vecos čekistus, kuriem jau iepriekš bija skaidrs, kas notiek, pie kā jāķerās un kur jāstāv un jāgaida, kad sāks "birt". Tajā laikā, kad cilvēki gāja, dziedāja par pastalām, prievītēm un brīvību, daži jau urba, jau rosījās. Droši vien nav iespējams, ka visu rīcībā būtu pilnībā vienāds daudzums informācijas par to, kas mainīsies un kas būtu jādara, lai tu pie kaut kā tiktu, bet - tomēr.

- Acīmredzot tu domā tikai ekonomisko sfēru. Bet, piemēram, Vaira Paegle nesen intervijā "Kabinetam" pauda izbrīnu par to, ka Latvijas informatīvajā telpā daudz krievu valodas, tostarp blakus esošajā Igaunijā tas tā nav.

- Iespējams, šeit gan nekas nav maināms. Tā tas bija vēl krievu jeb padomju laikos - ja tu toreiz Igaunijā veikalā prasīji končas krievu valodā, tev sevišķi negribēja tās pārdot. Igaunis vienkārši nerunāja krieviski. Arī tāpēc krievi Igaunijā tik labi neiedzīvojās. Vai nu tas ir kaut kāds igauņu stīvums uz valodas mācīšanos, vai kaut kas cits, bet, ja runājam par latviešiem - manuprāt, to var dēvēt par lokanā mugurkaula nācija. Par nacionālo jautājumu vispār te nav daudz ko runāt.

- Tas gan fakts - Somijas tuvībai pateicoties, vēl 80-os gados igauņi TV ekrānā varēja vērot, piemēram, desu reklāmas.

- Jā, protams. Un vēl jau arī tas apstāklis, ka viņiem somu tauta ar savu pieredzi cīņā pret krieviem bijusi daudz tuvāka nekā jebkuram citam Padomju Savienībā. Iespējams, viņu asinīs ir kaut kas no vikingu gara.

- Vai tomēr nav jārunā par mūsu pašu mediju uzņēmību, par cilvēkiem, kuri atrodas pie mediju stūrēm?

- Iespējams, es vairs visu tik labi neatceros, taču pieļauju, ka zināmā mērā tā vaina un problēma meklējama apstāklī, ko joprojām daudzi mēdz pieminēt, proti, tos daudzos krievus, kas atbalstīja neatkarību, vienkārši piečakarēja, neiedodot pilsonību. Faktiski tā arī pateica: "Jūs vairs neesat vajadzīgi. Davai, naturalizējaties!" Manuprāt, viena daļa to tomēr ļoti ņēma ļaunā - sak, labi, ja nevajag, tad nevajag! Iespējams, uz vispārējā latviskuma "urrā" viļņa mēs kaut ko būtisku palaidām garām. Izskatās, tagad kaut ko mainīt ir teju bezcerīgi. Jaunieši, viņu vecāki, kas te braukā ar Krievijas karogiem mašīnās - tā jau ir konkrētas attieksmes demonstrēšana. Proti, par to, cik daudz viņi būtu gatavi ziedot par šīs valsts pamatvērtībām.

(..) - Ko vēl, tavuprāt, palaidām garām 90-os gados?

- Man žēl, ka ļoti sirsnīgi uzticējāmies dažādiem blēžiem. Taču droši vien tas ir neizbēgami, tu nevari visu sagaidīt vienā jaunā valstī - gan spēcīgu prokuratūru un tiesu, gan policiju, kā neatkarīgas un brīvas no dažādām saiknēm un sakariem, no "vecām draudzībām".

- Šajā mirklī nezin kāpēc prātā nāk bijušais ģenerālprokurors Skrastiņš "Parex bankas" štatu saraksta ailītē...

- Tieši tas mani uztrauc mazāk nekā izskanējusī ziņa, ka viņš, iespējams, tikko piedalījies amnestijas likumprojekta rakstīšanā. Tad jāsāk domāt, vai viņam patiešām tagad pilnībā pazuduši visi principi.

- Kas tevi vairāk intriģēja ziņu klāstā attiecībā uz "Parex" - vai "ParexPlaza", vai tas, ka Latvijā grūti atrast politisko partiju, kurai "Parex" nebūtu piešķīrusi naudu, vai Krasovicka īpašumu lakoniskais saraksts, vai varbūt kas cits?

- Tu domā naudas došanu politiskajām partijām? Tas gan mani nemaz nepārsteidza. Arī Krasovicka īpašumu saraksts nepārsteidza. Jau sen izplatījās dažādi amizanti stāsti. Kaut vai par "Parex" biroja telpām, kur bija kaut labas gleznas un mēbeles. Raugi, tas viss sen sācis lēnām pazust. "Parex" puiši šim momentam laikam jau gatavojās - kārtīgi, cītīgi, rūpīgi -, bet, kā mēdz teikt, ar savu pieeju.

(..) - Vai pievēršanās policistu rindām plašākā kontekstā nav mājiens uz budžeta salāpīšanas metodi?

- Ir pilnībā skaidrs, ka tā bija absolūta ļaunprātība - parakstīt tieši šādu bibliotēkas celtniecības līgumu mēnesi pirms taupīšanas ēras sākuma. Līgumā paredzēti tādi soda procenti, ka skaidrs - to nemaz nav iespējams nepildīt. Ja to neizdarītu, valstij nauda būtu un nenāktos atlaist no darba policistus. Un es patiešām par to uztraucos - pārāk bieži jādzird, ka laupa veikalus, dzīvokļus, cilvēkus uz ielas. Un kamēr Valsts ieņēmumu dienestu vadīs Jakāns un Vaškevičs, tikmēr Godmanis un visi pārējie, man var nemēģināt iestāstīt, ka viņi nopietni izturas pret valsts finanšu problēmām. Ja nodokļu iekasētāja galvgalī ir kriminālnoziegumos apsūdzētas personas, negaidiet, lai ticu, ka viņi vēlas izdarīt kaut ko nopietnu arī valsts labā.

(..) - Vēl gribu atgriezties pie bifurkācijas punktiem. Piemēram, tālajā 1922. gadā lēmums par to, ka Latvijā prezidentu nevēl tauta, pieņemts ar septiņdesmit trīs tautas priekšstāvju balsīm pret septiņdesmit. Ļoti minimāls pārsvars, vai ne?

- Ja runājam par vēstures alternatīvām, bifurkācijas punktiem, tad viens no tiem attiecas arī uz šo gadu - tas bija 8.augustā, kad notika referendums par tautas tiesībām ierosināt Saeimas atlaišanu. Tas bija viens no pagrieziena punktiem. Jo, ja toreiz referendums būtu noticis budžeta pieņemšanas brīdī, pilnībā noteikti notiktu parakstu vākšana par šīs Saeimas atlaišanu. Un risinātos gluži cita saruna - gan par naudām, gan citām lietām. To mēs palaidām garām.

- Neko neizmainīja arī 23. augusta referendums par pensijām.

- Arī šā referenduma iznākums nebija pārsteigums. Cilvēks, kuru ļoti cienu, man jau sākumā teica: "Redzēsim, redzēsim - viens latvietis īpaši nesteigsies balsot par to, lai otram latvietim būtu lielāka pensija". Un šī filosofija ir tāda: "Un tas nekas, ka man arī būs mazliet lielāka pensija, bet šim taču līdz ar to arī, un viņš taču par mani mazāk strādājis, turklāt viņš vēl dzer, un viņam vēl tagad būs lielāka pensija par manējo! Nu nē!" Manuprāt, mums, latviešiem šāda attieksme ir liela, liela, liela problēma.

(..) - Vai kādu vakaru ar savu vīru, juristu, neesat runājuši par dilemmu "taisnība pēc likuma un taisnība pēc sirds"?

- Pats taču labi zini, ka šie ir lieli jautājumi - tiem veltītas gan filmas, gan grāmatas. Ja runājam valsts līmenī, ir svarīgi allaž ievērot likumu. Ikvienam un visiem vienādā mērā. Tiktāl jau viss būtu puslīdz kārtībā, bet problēma parādās tad, kad uz kādu šis likums pēkšņi vairs neattiecas...

- Noteiktā līmenī var būt arī sarakstīti scenāriji visnotaļ tālai nākotnei. Piemēram, par lietussargu revolūcijas seju kļuva tābrīža KNAB šefs Loskutovs, lai arī ļoti liela patiesība var izrādīties tas, ka jau tajā brīdī dažam bija skaidrs, ka aizdomīgas naudas paciņas vienā no KNAB seifiem ir pietiekams iemesls šā vīra gāšanai no amata. Paiet mēneši un - "noskaidrojas", ka Loskutovs patiešām izrādījies aptraipīts...

- Man šķiet, ka lietussargu revolūcija iestājās ne tik daudz par Loskutovu, cik tieši pret Kalvīti. Loskutova spējas administrēt biroju ir diskutējamas, un tam var piekrist. Šai atlaišanai ir gara priekšvēsture - sākot ar izmeklētāju Bodi un citām ar KNAB saistītām nejēdzībām. Es gan nedomāju, ka Loskutovs būtu bijis nezin kāds tautas varonis - ne tajā brīdī, ne vēlāk. Viņš tikai bija paspējis paveikt dažas labas lietas un acīmredzot kādam šausmīgi traucēja, ja jau vajadzēja visu šādi sakustināt.

- Vai ir iespējams izteikt prognozi par nākamo momentu, kad priekšplānā nokļuvusī ikona sabirst putekļos?

- Es gan nezinu, vai kaut kur varētu būt saglabājušies tādi cilvēki, kurus tagad varētu no kaut kurienes izņemt un pateikt: "Lūk, šis sakrīt ar tautas vēlmēm un gaidām". Manuprāt, tādu nav. Atceries, kā tam pašam Loskutovam sākumā gāja. Viņu taču neviens nevarēja ciest, teica, ka viņš ir kaut kāds Emša ieliktenis un tamlīdzīgi. Tas ir tas, par ko jau runājām - būtu labi, ja visi valsts līmenī ievērotu likumus. Manuprāt, tas, ko Loskutovs patiešām gluži vienkārši un bez jebkādas īpašas ažiotāžas darīja, bija likumu ievērošana.

- Socioloģiskie mērījumi stabili apliecina koalīcijas partiju nepopularitāti, taču to pašu jau var teikt arī par jaunizveidotajiem politiskajiem spēkiem.

- Neko sevišķu viņi patiešām nav paveikuši, un vispār viņi nav arī nekādi jaunie spēki. Tie paši vecie vien ir. Taču, manuprāt, pašlaik nav arī par ko īpaši uztraukties, jo reitingi, kā zināms, svarīgi tieši pirms vēlēšanām. Joprojām daudzi vēl gaida un faktiski pat baidās no tā, ka cienījamā eksprezidente tomēr varētu pamāt ar pirkstu kādā virzienā.

- Ne velti mediju telpā daudz runā par pulksteņiem un glezniņām.

- Ir skaidrs - ja Vaira Vīķe-Freiberga pamāj viena jaunā politiskā spēka virzienā, tad otrs savu biroju var aizslēgt un iet mājās. Par vecajām politiskajām partijām vispār nav ko runāt. Jā, un tieši tāpēc parādās pulksteņi un dažādas tamlīdzīgas lietas. Tas it kā ir brīdinājums: "Nelien! Tu tikai nelien!" Vēlēšanām nākot tuvāk, parādīsies arī kampaņas un tehnoloģijas. Kāda gan pašlaik reitingiem nozīme? Nekāda. Ja 8. augusta referendums būtu izdevies un pašlaik ietu vaļā Saeimas atlaišanas procedūra, tad reitingi izmainītos. Bet šobrīd - nu un, kas tad ir, ka koalīcijas partijām kopā sanāk knapi desmit procenti Nu un?

- Tā uz lietām skatās polittehnologi, un mums šī attieksme pielīp.

- Nē, tā nav pielipusi attieksme. Vienkārši es konstatēju, kas Latvijā notiek, un man ir absolūti skaidrs, kas te notiek. Viens no maniem personīgajiem, kā tu izsakies, bifurkācijas punktiem izrādījās tieši iepriekšējās Saeimas vēlēšanas. Kad mēs ar Domburu Latvijas TV vadījām vēlēšanu nakts raidījumu un tā pēdējā stundā kļuva skaidrs, ka Aivaram, Aināram un Andrim kopā ir piecdesmit viena vieta, man - vārda vistiešākā nozīmē - "aizkrita runājamais". Man nebija vairs ko teikt. Jo man tas bija šoks. Es nekādi nebiju varējusi iedomāties, ka Latvijas vēlētājs ir tieši tāds. Teiksim tā - tieši tik gudrs. Tieši piecdesmit viena vieta šiem trim džekiem! Nebiju varējusi iedomāties, ka tas tā būs! Bija taču jūrmalgeita, digitālgeita, bija vēl dažādas lietas! Un, neko - Šleseru atkal ievēlējām, Lembergu atkal ievēlējām, oranžos atkal ievēlējām. Labi, pēdējiem bija tā kampaņa, kurā ieguldījumi bija tik milzīgi, ka tie nevarēja neatmaksāties. Bet, vienalga - lūdzu! Lūk, un tajā brīdī kļuva pilnībā skaidrs, ka šie trīs vīri arī turpmākos četrus gadus valdīs Latvijā. Un viss patlaban notiekošais ir tikai likumsakarīgas sekas.

- Kāda, tavuprāt, būtu alternatīva?

- Ideālā versija, kas droši vien stipri velk uz tevis pieminēto Kārļa Ulmaņa versiju, man liktos saistāma ar to, ja patiešām Vaira Vīķe- Freiberga vēl saņemtos - un viņai spēka daudz! - un nopietni pieķertos Latvijas politikai. Ar partiju, kuras kadru atlasē viņa pati, protams, ļoti aktīvi piedalītos. Tur, protams, būtu arī problēmas, jo, kā zināms, Vīķes- Freibergas kundzei ir "raksturs", un viņa ne gluži ar visiem gaišajiem tēliem spētu atrast kopīgu valodu. Taču, vienalga - es ticu, ka viņa varētu izveidot tādu jēdzīgu, sakarīgu cilvēku grupu. Iespējams, Vairas Vīķes- Freibergas partija varētu izcīnīt vismaz trīsdesmit vietas Saeimā. Un šādā gadījumā valdības izveidošanai pietiek ar vienu koalīcijas partneri. Tad ir cita "urbšana", jo, kā rāda pašreizējā pieredze, šis bars vienkārši nogurdina - visiem kaut ko vajag, pa visiem tā sile jāizēd, turklāt viens otru nenogurstoši grūsta.

- Kādas kvalitātes šābrīža atmosfērā - uz ielām, jebkura cilvēka domāšanā - varētu ienest valdība, ko varētu izveidot Vaira Vīķe- Freiberga?

- Pirmkārt - un tas, manuprāt, ir ļoti, ļoti nepieciešams - kaut kādā veidā tai politikai, ko īsteno kā tautas varu, jāatgūst vismaz kaut kāda sabiedrības uzticība. Jo uzticības krīze pati par sevi jau ir ļoti bīstama lieta. Tas, ka cilvēks neuzticas valstij, nozīmē, ka viņš ar to emocionāli nav saistīts. Viņš ir pilnībā pārliecināts, ka deputāti tur, kaut kur, sēž, lai tikai paši nohamītu un vēl arī tevi "pārdotu Krievijai". Proti, nav sajūtas, ka tevis dēļ tur kāds kaut ko dara. Ja kāds - un tai nemaz nav jābūt tieši Vairai Vīķei-Freibergai - spēs pārliecināt pietiekami lielu daudzumu cilvēku, ka viņu patiešām uztrauc nevis paša un savu sponsoru lietas, bet gan Latvijas tauta, tad tas vien jau nozīmēs ļoti daudz. Bet šobrīd es patiešām nevaru pārmest tiem cilvēkiem, kuri saka, ka viņiem riebjas šai valstij maksāt nodokļus.

(..) - Tava profesionālā darbība ļoti cieši saistīta ar ziņām - vai kādreiz neesi padomājusi, cik tās pašas par sevi svarīgas. Pārdomas var rasties brīdī, kad pēkšņi svētdienas pēcpusdienā sāk zvanīt tālrunis un izskan jautājumi: kas jums Latvijā ar to "Parex" bankas krīzi? Bet vienlaikus jau esi pieradis, ka dažu nedēļas nogali ziņu klāstu iespējams pat ignorēt.

- Nekas jau tavā dzīvē nemainījās no tā, ka uzzināji par "Parex" krīzi, vai ne? Pat tad, ja banku vispār aiztaisītu ciet, to tāpat uzzinātu no avīzēm tikai pēc notikušā... Bet es vēl gribu pabeigt par to savu personīgo bifurkācijas punktu pēdējās vēlēšanās. Lūk, un man tajā brīdī nebija ko teikt, un tieši tad sapratu, cik tomēr patiesībā maza jēga no tā, ko dara žurnālisti. Tu vari atklāt vienu lietu pēc otras, bet trīs mēnešus pirms vēlēšanām atnāk Stendzenieks un Liepnieks, pastāsta visiem, cik tie un šie ir labi un - viss. Tieši tas bija mans personīgais šoks - tu pēkšņi saproti, ka nav sevišķas jēgas no tā, ka esi gadiem "dedzis", bendējis savus nervus, mēģinājis kaut kādu informāciju izdabūt atklātībā. Bet te: viss, un cauri, un nevajag. Viss ātri aizslaukās prom, ja katram desmitiem reižu tieši sejā pasaka: "Oranžie ir labi! Oranžie ir labi!"

- Vai vari prognozēt, kas būs nākamā lielā, mūs pārsteigtspējīgā ziņa jūrmalgeitas vai "Parex" krīzes līmenī?

- To patiešām grūti pateikt, lai arī ir pietiekami daudz mēslu, kam uzpeldēt. Bet to, kurā brīdī tieši kas uzpeldēs, nevaru prognozēt.

- Vai tici Saeimas stipendiātu sarakstam?

- Protams. Cik tad ir cilvēku, kuri domātu, ka neviens no Lemberga nav ņēmis naudu?

- Prokurora verdikts gan vēl nav dzirdēts.

- Tu taču pats iepriekš jautājumā ietērpi jēdzienu - taisnība pēc likuma un taisnība pēc sirds. Tad tagad pats arī pēc sirds pasaki, kā tu domā - ir vai nav Saeimā stipendiāti?