Politikā arī vēsture ir ļoti svarīga. Intervija ar Kristoferu Bīzliju

Kristofers Bīzlijs Eiropas Tautas partiju un demokrātu grupā nesavtīgi darbojies Latvijas un citu Baltijas valstu interešu labā gandrīz 30 gadus. Jāpiebilst, viņš ieguvis vēsturnieka izglītību, vairākus gadus Lielbritānijā strādājis par vēstures skolotāju un kopš 1984. gada, kad ievēlēts Eiropas Parlamentā, aktīvi pievērsies Baltijas valstu vēstures skaidrošanai Rietumu sabiedrībai. Lai atjaunotu vēsturisko taisnīgumu, jo, kā pats uzsver, "politikā vēsture ir ļoti svarīgs faktors".

K. Bīzlijam ir izšķiroši nopelni Baltijas valstu neatkarības atgūšanā, viņš par baltiešu draugu kļuvis vēl pirmsatkušņa laikos. Astoņdesmitajos gados viņš sadarbojās ar Pasaules Baltiešu apvienību, kas regulāri ziņoja par notikumiem Baltijas valstīs. Eiroparlamentā K. Bīzlijs vadījis Baltijas starptautisko grupu. Tajā apvienojušies to valstu eiroparlamentārieši, kas ievelēti no valstīm pie Baltijas jūras, un šī grupa kļuvusi par ietekmīgu viedokļu paudēju ne tikai Eiropas Parlamentā, bet arī ārpus tā. K. Bīzlijs uz nākamo Eiroparlamenta sasaukumu vairs nekandidēja. Sakot lielu paldies K. Bīzlijam par darbu Latvijas labā, mūsu Valsts prezidents viņam piešķīra trešās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni. Ar K. Bīzliju tikāmies pirms augstā apbalvojuma saņemšanas.

K. Bīzlijs: – Uz Latviju pirmo reizi atbraucu 1991. gadā. Atceros, tolaik kopā ar kolēģiem no Eiropas Parlamenta Baltijas un Eiropas intergrupas uz Baltiju lidojām caur Maskavu, jo citādi nebija iespējams. Tas bija ļoti saspringts laiks, kad ielās atskanēja šāvieni. Uz Latviju kopš tā laika es braucu bieži un ikreiz, kad te ierodos, redzu pozitīvas pārmaiņas. Dažkārt man sev jāiekniebj (smejas), jo, salīdzinot ar to, kā te bija pēc aukstā kara beigām, šodienas Latvija šķiet kā sapnis. Es aplūkoju brīnišķīgo fotoizstādi "Viena diena Latvijā", un tā lieliski ataino, kā Latvijā norisa pārmaiņas – soli pa solim, gadu pēc gada. Fotogrāfijas fiksē arī to, kā attīstījusies latviešu pašapziņa. Es arī labi atceros laikus, kad ielās bija redzamas izkārtnes un uzraksti divās valodās – latviešu un krievu. Parādiet saviem bērniem šīs fotogrāfijas – tiem, kas padomju apspiestības gadus nav piedzīvojuši, un stāstiet, kādas iespējas viņiem paver Latvijas neatkarība! Iepriekšējās paaudzes aiz dzelzs priekškara par to pat nevarēja sapņot. Valsts neatkarība nav pašsaprotama lieta, un būtiski, lai jaunā paaudze to novērtētu.

Un tomēr, lai kā gājis, šodienas Latvijas jaunā paaudze nākotnē var skatīties ar ļoti lielām cerībām. Latvija pirms pieciem gadiem pievienojās Eiropas Savienībai, un tas ir izšķiroši, lai šīs cerības piepildītos. Par spīti tam, ka šodienas Latviju plosa ļoti nopietnas finanšu problēmas, ka ir satraukums par to, ka Eiropas Savienība var izrādīties mazāk vienota, nekā cerēts. Lai arī šādas bažas pastāv, tomēr ES ir valstu apvienība, kurai ir vienoti globāli mērķi. Atcerieties, kad Igaunijā pēc bronzas Aļošas pārvietošanas sākās nemieri, Putins paziņoja, ka Igaunijā nepieciešama jauna valdība, un pret Igauniju tika sākts kiberkarš – notika uzbrukumi valdības komunikācijām, banku interneta resursiem un datu bankām internetā. Ir būtiski, ka Vācijas kanclere Angela Merkele un Eiropas Komisijas prezidents Žozē Manuels Barozu ļoti strikti nostājās Igaunijas pusē. Es neesmu pretkrieviski noskaņots, krievu kultūra un literatūra mūsu dzimtā vienmēr ir tikusi cienīta. Krievu rakstnieku romānu dēļ mana māsa ir nosaukta par Annušku – par godu Annai Kareņinai, un mana meita – par Natašu. Un tomēr mēs gribam, lai Krievijai kā sadarbības partnerim varētu uzticēties, kā arī lielāku demokrātiju un plašākas brīvības tās iedzīvotājiem. Mēs negribam kaimiņos tādu valsti, kur dzīvi vada slepenais dienests.

– Eiropas Parlaments pieņēmis stingras rekomendācijas, kā veidot ES un Krievijas attiecības. Vai šīs rekomendācijas kļūs par jaunā partnerattiecību līguma pamatu vai paliks tikai tāds papīrdarbs?

– Eiropas Savienību, kurā apvienojušās 27 valstis, var salīdzināt ar divgalvainu ērgli. Viena galva ir 27 nacionālās valdības, otra galva – Eiropas Savienības Parlaments, vienota tiesa, Eiropas Komisija. Līdz ar to arvien vairāk tiek strādāts pie vienotas ES pozīcijas veidošanas. Bet tas gan ir ilgstošs darbs, un ne vienmēr viss rit gludi. Piemēram, Vācijas bijušais kanclers Gerhards Šrēders tagad strādā "Gazprom" vadībā. Tas ir nepieņemami! Jo, kad Putins bija Krievijas prezidents un Šrēders – Vācijas kanclers, viņiem bija savas sarunas un savas privātas vienošanās. Uz pārmetumiem, ka nez vai Šrēderam piedienētos strādāt "Gazprom", tika attraukts: tas taču ir privāts uzņēmums!

Runājot par "Nordstream", manuprāt, tas nav pieņemams projekts – ne no ekoloģiskā, ne politiskā viedokļa. Krievijas ārlietu ministrs Lavrovs paziņo, ka cauruļvads ies caur Baltijas jūru un tur atradīsies Krievijas flote, kas to apsargās, un platformas Krievijas armijas karavīriem. Vai šajā sakarā runā arī par vēsturi un vēsturisko pieredzi? Ja es būtu polis, tad labi atcerētos, ka, Krievijai ar Vāciju sanākot ragos, pa vidu bija Polija…

Es ceru, ka Zviedrijas ES prezidentūra nāks ar jaunām iniciatīvām un palīdzēs veidot vienotāku Eiropu. Bet tam, kā atgādinu vēlreiz, ir vajadzīgs laiks. Jā, Eiropas Savienībā mēs visi gribam labas attiecības ar Krieviju. Bet gribu atgādināt, ko savulaik teica Vinstons Čērčils: no mūsu krievu draugiem mēs neko tik ļoti nevēlamies saņemt kā uzticību un cieņu. Tajā pašā laikā Krievija ļoti ciena spēku un jo sevišķi – militāru spēku.

– Arī britu vēsturnieks Normans Deiviss, kurš ir liels vienotas Eiropas idejas piekritējs, par Eiropu raksta kā par divgalvainu būtni: viena galva – austrumu valstis, otra – Rietumeiropa. Ja Austrumeiropa ilgi dzīvojusi ar Rietumu kultūras mantojumu sirdī, tad rietumniekiem Austrumeiropa vēl ir sveša. Eiropas Parlaments sācis runāt arī par vienotas vēstures izpratnes veidošanu Eiropā.

– Austrumeiropā cilvēkiem ir ilgāka vēsturiskā atmiņa. Ja Latvijā, Lietuvā vai Igaunijā cilvēkiem vaicāsiet, kā valsts ieguva neatkarību, kādas bija brīvības cīņas, tad cilvēki jums to izstāstīs. Izstāstīs arī to, ko mēs Rietumos esam aizmirsuši: ka aptuveni katrs desmitais iedzīvotājs vai pat vairāk pēc padomju okupācijas tika izsūtīti. Man stāstīja, ka arī Igaunijas eirokomisāra Sīma Kallasa dzīvesbiedre divu mēnešu vecumā tika izsūtīta kopā ar savu māti un vecomāti uz Sibīriju. Lai mani tautieši saprastu, ko tas nozīmē jūsu tautai, es dažkārt saku: iedomājieties, ka Lielbritāniju būtu iekarojis Hitlers vai Staļins un deportējis desmito daļu cilvēku uz Sibīriju! Tā būtu briesmīga pieredze, un to ikviens atcerētos. Tomēr politika vēsturisko atmiņu mēdz sagrozīt. Līdz 1975. gadam britu valdība oficiāli apgalvoja, ka poļu virsniekus Katiņā nogalinājusi Hitlera armija, lai gan labi zināja, ka par to atbildīgi padomju bruņotie spēki.

Vēsturiskā atmiņa ir jākopj. Eiropas Parlamentā grupa deputātu nolēmusi ik mēnesi nolikt puķes pie plāksnes, kas veltīta izsūtīto baltiešu piemiņai. Tā atrodas iepretim Eiroparlamenta apmeklētāju centram, un ir būtiski, lai cilvēki redzētu, ka mēs to darām.

Jūsu jautājumā es sadzirdu zemtekstu: Latvija ir teritoriāli neliela valsts, un daudzi tās iedzīvotāji sev jautā, vai var tā pa īstam uzticēties britiem, frančiem, vāciešiem un citiem rietumeiropiešiem. Mana atbilde ir: jā, jūs varat uzticēties! Jo, ja jūs nonāksiet grūtībās, tad grūtībās būsim nonākuši mēs visi.

Es domāju, ka mēs visi vairāk vai mazāk esam apguvuši vēstures mācības un sapratuši, ka politika nav šaha spēle lielvalstu starpā, ka ES ir kopēja telpa. Eiropas Parlamentā jūs allaž varēsiet atrast cilvēkus no Rietumeiropas, kas teiks: "Mēs ticam vienotai Eiropai!" Jo, ja mums nesekmējas izveidot vienotu Eiropu, tad rodas jautājums, kā var risināt finanšu problēmas, kā veidot attiecības ar Krieviju, kā sadarboties ekoloģisko problēmu risināšanā. Tas nav vienas valsts spēkos. Es gribētu, lai arī Lielbritānija kļūtu par eirozonas valsti, jo mums citam cits ir jāatbalsta. Es ideju par Eiropas Savienību uztveru ļoti nopietni. Ja kādas valstis teiks: mēs pastāvēsim maliņā, mēs būsim neitrāli un neatkarīgi, tad galu galā Eiropa dabū Šrēderu, kurš slēdz vienošanos ar

Putinu. Tajā pašā laikā viņa pieeja ir ļoti atšķirīga no Angelas Merkeles un Sarkozī pieejas.

– Šis Eiropas Parlamenta sasaukums ir izdarījis ļoti daudz, pievēršoties vēsturei. Vai jums ir mierīga sirds, ka nākamais sasaukums šo darbu turpinās?

– Laiks rādīs… Domājams, Zviedrijas ES prezidentūra, kas sāks darbu šā gada jūlijā, arī daudz ko spēs izdarīt, lai arī nāks ar savu, mazliet atšķirīgu skatījumu. Zviedrijas ārlietu ministrs Karls Bilts lieliski orientējas starptautiskajā politikā, un viņam starptautiskajā līmenī uzticas. Latvijai šobrīd ļoti vajag sabiedrotos, kurus var cienīt un kuriem var uzticēties, kas domā par vērtībām un principiem, nevis tikai vēlas taisīt naudu. Paredzams, ka Zviedrijas prezidentūra strādās ciešā sadarbībā ar citvalstu kolēģiem un ES un Krievijas attiecību jautājumos ciešāk sadarbosies ar Poliju. Galu galā tas, ko Zviedrija un Polija saka par ES un Krievijas attiecībām, ir visai atšķirīgi no tā, ko saka, teiksim, Vācija. Protams, jaunajā sasaukumā būs virkne jaunu seju un arī Baltijas jūras valstu intergrupa turpinās darbu.

Var teikt, ka mēs, šajā sasaukumā strādājošie deputāti, esam sagatavojuši augsni jaunajam parlamenta sasaukumam, ir pieņemtas nopietnas deklarācijas, ir notikušas vienošanās par noteiktiem principiem, arī tādiem, kas skar vēsturi. Jācer, ka nākamajos piecos gados tie tiks iedzīvināti. Komunisma noziegumi ir jāatmasko, un mēs Eiropas Parlamentā to esam centušies darīt. Kāpēc rietumvalstis tomēr vēl tik negribīgi nosoda komunismu? Galvenokārt uzskatu inerces un nezināšanas dēļ.

ES vajadzīga ciešāka sadarbība vides un citās jomās. Baltijas jūra ir ļoti piesārņota. Nemaz nerunājot par nelaimēm, kādas var rasties, tur nogrimstot tankkuģim vai notiekot kādam nelaimes gadījumam, jāuzsver, ka jau šodien jūras piesārņojuma dēļ zviedru zvejniekiem ir aizliegts pārdot nozvejotās zivis ārpus Zviedrijas. Jāatrota piedurknes un jāsāk kaut ko darīt. Tāpat enerģētikas jautājumi jārisina kopīgi visā ES.

Mans vēlējums ir, lai ES lielāku uzmanību pievērstu kultūras un izglītības jautājumiem. Mana vīzija ir, ka visas astoņas valstis, kas atrodas pie Baltijas jūras, varētu izveidot kopīgu universitāti, kurā būtu iespēja gadu mācīties šo valstu studentiem. Tur mācoties, viņi sapazītos savā starpā un iepazītos ar citu valstu kultūru, varbūt sāktu apgūt kādu no šo valstu valodām. Izglītība mūsdienās ir būtiska lieta, jo valsts attīstību nevar panākt tikai pārdodot un pērkot. Attīstība vispirms nozīmē jaunas idejas, un tās rodas izglītotos prātos.