"[Partenona] marmora skulptūru paturēšana Lielbritānijā būs briesmīgi nepatīkama no sabiedrisko attiecību viedokļa. Ikviens, kas apmeklēs jauno muzeju, uztvers tikai vienu stāstu: nejaukie briti, joprojām īsteno savas impēriskās tiesības uz laupīšanu un sirojumiem, paturot sev izcilu skulptūru ansambli. Pats galvenais, uzceļot [jauno Akropoles] muzeju, grieķi ir skaidri parādījuši, cik daudz šīs marmora skulptūras viņiem nozīmē."

(Rouans Mors, Evening Standard, 2009. gada 24. jūnijā)

Deklarētais iemesls, kādēļ tiek uzcelta kāda sabiedriska būve, reti kad sakrīt ar tās pamatfunkcijas aprakstu, kura šai celtnei vai, precīzāk sakot, institūcijai, kas tajā mājo, ir jāveic. Sporta celtnes lielākoties tiek uzceltas tad, ja pilsēta gatavojas kādam čempionātam vai Olimpiskajām spēlēm – te labi zināms piemērs ir Pekina, kurai pilsētbūvnieciskie panākumi bija nepieciešami, lai pasaulei parādītu Ķīnas uzplaukumu. Ar kultūras būvēm ir sarežģītāk, jo – atšķirībā no sporta – nopietnās mūzikas koncertzāles, bibliotēkas vai muzeja apmeklējumus publika lielākoties neizvēlas tik bieži kā līdzjušanu sporta notikumam. Tādēļ kultūras būvju nepieciešamību iekšpolitiski mēdz pamatot ar apsvērumiem par "nacionālo lepnumu", "mūsu kultūru", "simbolu", "nākamajām paaudzēm", "valsts tēlu", "mēs to varam" un līdzīgiem.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit