Īpašumtiesību strīds mūsdienu Grieķijā

(Rouans Mors, Evening Standard, 2009. gada 24. jūnijā)

Deklarētais iemesls, kādēļ tiek uzcelta kāda sabiedriska būve, reti kad sakrīt ar tās pamatfunkcijas aprakstu, kura šai celtnei vai, precīzāk sakot, institūcijai, kas tajā mājo, ir jāveic. Sporta celtnes lielākoties tiek uzceltas tad, ja pilsēta gatavojas kādam čempionātam vai Olimpiskajām spēlēm – te labi zināms piemērs ir Pekina, kurai pilsētbūvnieciskie panākumi bija nepieciešami, lai pasaulei parādītu Ķīnas uzplaukumu. Ar kultūras būvēm ir sarežģītāk, jo – atšķirībā no sporta – nopietnās mūzikas koncertzāles, bibliotēkas vai muzeja apmeklējumus publika lielākoties neizvēlas tik bieži kā līdzjušanu sporta notikumam. Tādēļ kultūras būvju nepieciešamību iekšpolitiski mēdz pamatot ar apsvērumiem par "nacionālo lepnumu", "mūsu kultūru", "simbolu", "nākamajām paaudzēm", "valsts tēlu", "mēs to varam" un līdzīgiem.

Francijā turpat vai katrs prezidents ir izvēlējies atstāt nākamajām paaudzēm kādu dižbūvi – tā varam doties uz Miterāna nacionālo bibliotēku, Pompidū modernās mākslas vai Širaka primitīvās mākslas muzeju. Amerikā situācija ir kaut kādā ziņā labāka, jo liela vai pat lielākā finansējuma daļa sabiedriska labuma celtnei parasti tiek savākta no privātpersonām, uzņēmumiem un fondiem, un tas attiecas ne tikai uz celtnes būvniecību, bet arī uz darbības finansēšanu. ASV parauga izņēmumi gadās arī Eiropā – nesen Kopenhāgenā tika uzbūvēts jauns opernams, kurš izmaksāja aptuveni pusmiljardu dolāru, un celtniecību finansēja kompānijas Maersk īpašnieks, tāpat arī Koventgārdena opernams Londonā lielāko daļu sava finansējuma piesaista no pašu ieņēmumiem un sponsoriem. Tomēr visumā, lai uzbūvētu kādu sabiedrisku celtni, nepietiek ar racionāliem argumentiem, ka ēka ir vajadzīga noteiktas kultūras funkcijas īstenošanai. Lai attaisnotu valsts budžeta līdzekļu ieguldījumu tādā celtnē, ir nepieciešams kaut kas vairāk – kā mēdz teikt, "vienojoša" un vēlams populāra ideja, kādēļ šāda celtne ir vajadzīga. Šāda tipa "idejas" sabiedrisko attiecību specifikas dēļ nemēdz būt pārāk sarežģītas. Tomēr to vidū jaunais Akropoles muzejs ir ļoti interesants gadījums, jo, izpētot, ko par šo celtni raksta un runā paši grieķi, var secināt, ka Akropoles muzeja galvenā "ideja" ir nokaunināt britus.

Apmeklējot pašu muzeju, var konstatēt, ka tas ir izdevies pārliecinoši. Līdzīgi kā Platona dialogos, kur, Sokratam izvaicājot savus sarunu biedrus par viņu pieņēmumiem, pakāpeniski pieaug spriedze un veidojas dialoga kulminācija, kas izpaužas kā nopietna filozofijas jautājuma aplūkojums, tā arī Akropoles muzejā arhitektūras pārdzīvojums un ekspozīcijas saturs ir dramaturģiski vērsts uz vispārinājumu. Caur antīko skulptūru rindām, Atēnu vēstures aprakstiem, virzoties pāri vietumis caurspīdīgai muzeja grīdai, kas skatam atklāj Atēnu arheoloģiskās drupas muzeja pamatu līmenī, apmeklētājs, iegūstot aizvien jaunu informāciju un iespaidus, beidzot nonāk muzeja augšstāvā. Tur ir izvietota dabiska lieluma Partenona frīze jeb apmale ar mītisku sižetu atveidojumu, kurā daļa no marmora skulpturālajiem veidojumiem ir autentiski – apsūbējuši dzeltenbrūnā krāsā, bet pārējie ir balti ģipša atlējumi no oriģināliem, kas vēsturisku iemeslu dēļ glabājas Lielbritānijā. Cilvēkam, tostarp man, rodas atziņa, ka baltos atlējumus būtu jānomaina ar dzeltenbrūnajiem oriģināliem, kurus ir piesavinājušies briti, kaut gan īstā vieta tiem būtu šeit, Atēnās. Britiem ir jāatdod Grieķijai Partenona marmora skulptūras! – tāds ir jaunā muzeja, kurš izmaksājis 150 miljonus eiro, galvenais vēstījums.

Atēnu muzeja ekspozīcija pauž skaidru pārliecību par to, kāda ir vēsturiskā patiesība un kas britiem ir jādara – atšķirībā no sokratiskajiem dialogiem, kas nepiedāvā gandrīz nevienu skaidru atbildi un reti kad dod pozitīvas norādes par to, kā un kam būtu jārīkojas. Pretēji Sokratam, kurš "zina, ka neko nezina", mūsdienu grieķi ļoti labi zina ne tikai to, kāda ir vēsturiskā patiesība, bet arī to, kā būtu jārīkojas britiem. Mūsdienu Grieķijas un grieķu dzīvē kritiskai refleksijai pašiem par sevi un teorētiskām problēmām, šķiet, nav pārāk lielas nozīmes. Uz Ameriku emigrējušais antīkās filozofijas pētnieks Aleksandrs Neheimass ir izteicies, ka, lai gan viņš ir kļuvis par profesoru Prinstonas universitātē, dzimtenē viņa karjera tiek uzskatīta par neizdevušos, jo viņa dzīves nolūks nav pelnīt naudu. Mūsdienu grieķu apdzīvotā teritorija visai attāli atbilst priekšstatam par antīko Grieķiju kā gudrības un mākslu mājvietu.

Neheimass saka, ka modernā Grieķija ir ļoti materiāli un buržuāziski orientēta, "gudrības mīlestība" te nav vadošās jūtas. Var uzdot arī jautājumu par to, vai mūsdienu grieķi patiešām ir pilntiesīgi antīkās pasaules mantinieki. Varētu pat teikt, ka mūsdienu grieķiem ar Partenonu akropoles klintī ir aptuveni tāda pati saistība kā latviešiem ar Rundāles pili. Proti, viņi to uzskata par "savu", kaut gan šo īpašumtiesību vienīgais cēlonis ir minētā kultūras pieminekļa atrašanās mūsdienu grieķu nacionālās valsts teritorijā.

Diez vai taisnība ir skeptiķiem, kuri uzskata, ka antīkais mantojums šodienas grieķiem ir vienkārši bizness. Nav šaubu, ka akropole ir pasaules kultūras tūrisma objekts numur viens un labas peļņas avots Grieķijas valstij un uzņēmējiem. Rouans Mors pareizi atzīmē, ka grieķiem Partenona skulptūras ir ļoti būtiskas – tās ir mērķtiecīgas publiskās politikas sastāvdaļa, kuras nolūks ir parādīt moderno grieķu rūpes un tiesības uz "savu" kultūras mantojumu. Mēs savukārt varam turēties pie sokratiskas domas, ka Partenons ir tik cildens, ka cilvēkus, kuri to uzskata par savu, šis brīnišķīgais mākslas darbs noteikti padarīs labākus.