Tiem, kuri "Vadoni" nav redzējuši vai, iespējams, nevēlas to redzēt, paskaidrošu, ka šī "drāma" ir iecerēta kā Kārļa Ulmaņa dzīvesgājuma apcere no viņa bērnības līdz 1934. gada 15. maijam. Ulmaņa režīma laiks, tam sekojošā okupācija iztrūkst; par valsts traģēdiju atgādina vien trimdā PSRS esošais Ulmaņa tēls, kurš savu dzīvi vēro atskatoties. Par spīti "Vadoņa" veidotāju pasludinātajai vēlmei atklāt "cilvēcisko Ulmani", piemēram, piespēlējot galvenajam varonim vēsturiski nepierādāmu mīļoto sievieti Mariju-Vizbulīti, uzvedums, kam dots nosaukums "Vadonis", būtībā nevar izvairīties no vadonības ēnas. Izrādes veidotāji pilnīgi apzināti vedina domāt par latviešiem un vadoni ne vien pagātnē, bet, kas būtiskāk, par latviešiem un vadoni šodien, pašreklāmā retoriski jautājot: "Kurš varētu būt nākamais?" Nākamais!?
Jautājums par nākamo vadoni, gan pašā izrādē atklāti netiek uzdots, bet tas, šķiet, ir bijis viens no galvenajiem autoru darbības motīviem. Libretists Kaspars Dimiters jau ilgāku laiku neslēpj savas simpātijas pret vadoni Ulmani un vadonību kā tādu, savā blogā regulāri rakstot par Ulmani, dēvējot viņu par "vienīgo Latvijas saimnieku" un ilgojoties pēc demokrātijas beigām, bet Zigmars Liepiņš intervijās pieminējis ideju par tautas vēlētu prezidentu. Ilgas pēc pašreizējās demokrātijas beigām Dimiters ir arī izteicis libretā – klišejiski apdziedot Saeimu kā "muļķu simtu", "simt carus", bet sociāldemokrātus – kā komunistu aģentus. Vēsturiskais Ulmanis vai nu autorus nav interesējis, vai arī viņi nav pratuši tam pietuvoties.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!