Juris Mendziņš: Kur ir mūsu 'malkini', 'krosbiji' un 'ovečkini'?

Noņemsim rozā brilles taču arī nekaisīsim pelnus sev uz galvas. Mums diemžēl nav savu malkinu, krosbiju un ovečkinu. Tas, ka NHL aptur regulāro turnīru un ļauj klubu spēlētājiem startēt nacionālo izlašu sastāvā, ir vairāk nācis par labu mūsu konkurentiem un nevis mums. Arī diemžēl. Tikpat skaudri ir jāsecina, ka vidusmēra KHL klubs (kas patiesībā nemaz nav slikti!) un uz tā bāzēta izlase nespēj saturīgi cīnīties ar NHL zvaigznēm, kuras savu statusu apliecina, nevis pozējot žurnālu vākiem, bet gan ar gūtiem rezultativitātes punktiem praktiski katrā spēlē. Vēlreiz diemžēl.

Ja godīgi, mēs to visu zinājām arī pirms Olimpiskajām spēlēm. Protams, varējām cerēt, ka aprēķini nebūs spēkā gluži kā pirms 15 gadiem, kad pasaules čempionu laurus plūca Somija, principiāli startējot bez neviena NHL supermeņa sastāvā un tomēr pārspējot daudz zvaigžņotākus konkurentus. Vankuverā tas nenotika. Turnīrs ritēja savu normālo gaitu, un te nav par ko žēloties, kaut arī mums vairāk būtu paticis cits scenārijs.

Taču jautājums ir tas pats, ko "Delfi" jau uzdeva pirms pieciem gadiem, pēc Latvijas izlases sagrāves spēlē pret Zviedriju ar 9:1 pasaules čempionātā Austrijā, un arī pāris gadus vēlāk, pēc Latvijas saņemtā pēriena spēlē pret Itāliju: kur ir mūsu malkini, krosbiji un ovečkini? Vai Latvijas hokeja sistēma ir sakārtota, lai radītu objektīvu iespēju uzmirdzēt pašu zvaigznēm?

Mana subjektīvā atbilde būs nedaudz negaidīta – jā, mēs esam soli tuvāk normālai hokeja saimniecībai, nekā tas bija pirms dažiem gadiem. Beidzot Latvijā sāk veidoties kaut kas līdzīgs hokeja piramīdai ar vienu klubu augšgalā. Mēs, protams, varam sūkstīties par vājo nacionālo čempionātu un par mūsu komandu bēdīgo sniegumu Baltkrievijā. Mēs apzināmies, ka hokeja sistēma faktiski neatbild uz jautājumu, ko jaunajam hokejistam darīt pēc 18 gadu vecuma sasniegšanas, kad jaunatnes U-18 klubos viņš vairs nevar spēlēt, bet pieaugušo komandās viņš vēl nav gaidīts.

Var starp citu pajautāt hokeja administrācijai – kas lika izjaukt sistēmu, kur "Rīga 2000" startēja kā "Dinamo" fārmklubs un koncentrēja labākos pieejamos spēlētājus, kas ir gandrīz gatavi KHL, un paturēt LSPA komandu kā junioru izlases bāzes komandu? Tagad "Rīga 2000" vairs nav, savukārt "Dinamo Juniors" projekts pēc pašas federācijas domām "neesot sevi attaisnojis"... Jeb vai tās ir vienkārši ir Kirova Lipmana ambīcijas aizslaucīt sporta vēstures mēslainē jebkurus Viestura Koziola iniciētos projektus?

Patiesības labad jāsaka, ka pēriens, ko Latvija saņēma pēdējā junioru čempionātā, lika publiskā telpā atskanēt ne tikai standarta paziņojumiem par zemo cīņassparu, bet arī līdz šim nedzirdētām frāzēm, kur hokeja vadība arī uzņemas savu vainas daļu: "LHF valde ir līdzatbildīga par junioru neveiksmīgo startu pasaules čempionātā, kas vēlreiz apliecina problēmas jauniešu hokeja attīstībā Latvijā". Kaut kas nebijis, vai ne?

Ja kļūdu atzīšana ir pirmais nelielais, bet ļoti nepieciešamais solis uzlabojumiem sistēmā, tad vēlreiz var apgalvot – mēs esam soli tuvāk normālai hokeja saimniecībai, nekā pirms dažiem gadiem.

Kas vēl mums būtu vajadzīgs, lai reiz sadotu čehiem un krieviem? Atbilde būs atkal subjektīva, vienkārša un pat nedaudz provokatīva – hokejam ir jākļūst par daļu no nacionālās kultūras.

Maza atkāpe:19.gadsimta angļu dzejnieks un kultūras teorētiķis Arnolds Metjū (Arnolds Matthew) kultūru nosaucis par "visas sabiedrības dzīves stilu", kas ietver sevī uzvedības normas, arī ģērbšanās normas, valodu, reliģiju, rituālus, arī likumus, morāli un uzskatu sistēmas. No šī viedokļa raugoties daļa no Jaunzēlandes kultūras neapšaubāmi ir regbijs, gluži kā futbols ir daļa no Anglijas, Dienvideiropas un Dienvidamerikas zemju kultūras. Nu tad padarīsim hokeju par Latvijas kultūras sastāvdaļu!

Protams, tas nenozīmē, ka puikas nespēlēs futbolu vai basketbolu. Tas nekādi nemazina prieku par Dukura un brāļu Šicu sasniegumiem. Taču mums beidzot ir jāsaprot vienkārša patiesība – mēs esam pārāk maza nācija, lai pirms Eiropas basketbola čempionāta uz retorisko jautājumu "tagad vai nekad" saņemtu to pozitīvo atbildi, vienlaicīgi cerot uz veiksmīgu kvalifikāciju pasaules čempionātam futbolā, Gulbja panākumiem tenisā un arī uz "Dinamo" iekļūšanu KHL izslēgšanas turnīrā. Nevienā no daudzmaz populārajiem komandu sporta veidiem Latvija nav bijusi tik tuvu pasaules elitei kā hokejā, tas ir fakts. Varbūt spēku koncentrēšana vienā virzienā ļautu mums cerēt uz kādiem panākumiem, līdzīgi kā lietuvieši, koncentrējoties uz basketbolu, spēja ar savu "Žalgiri" izcīnīt Eirolīgas čempionu titulu tālajā 1999.gadā.

Lai Latvija kļūtu par hokeja zemi, pilnībā piederīgu pasaules hokeja elitei, jautājums nav tikai par resursiem. Tas ir arī sabiedrības attieksmes jautājums. Mazs piemērs – pēc Latvijas – Krievijas olimpiskā mača nejauši uzslēdzu "Radio Skonto" un uzdūros ētera personības Valda Meldera piedāvātajam kultūrcitātam, kura galvenā ideja bija – pasaulē ir daudz svarīgāku lietu par sportu. Vai mēs varam iedomāties, ka šādu domu paustu, piemēram, kāda no vadošajām portugāļu radiostacijām pēc "Porto" uzvaras pār "Arsenal" UEFA Čempionlīgas astotdaļfināla pirmajā spēlē? Vai, piemēram, kāda no Liverpūles radiostacijām laikā, kad "Everton" terorizēja gan "Chelsea" gan "Manchester United"? Jā, Anglijā futbols ir reliģija, un pat otrās stiprākās jeb "Championship" līgas kluba (nu kaut vai mums labāk zināmā "Blackpool") mačs savās mājās spēj radīt svētku sajūtu visā pilsētā. Vai mūsu vietējā čempionāta līdervienības "Ozolnieku/Monarch" mājas spēle, piemēram, pret "Latgali" rada svētku sajūtu visā Ozolnieku pilsētiņā? Vai visi Ozolnieki ieradīsies Ozo hallē sveikt Latvijas regulārā čempionāta uzvarētājus?

Jā, mēs spējam okupēt "Arēnu Rīga" uz "Dinamo" spēlēm, uzlabot visus skaļuma rekordus un izdzert neticami daudz alus un varbūt pat nopirkt "Dinamo" pelmeņu paku, tādējādi atbalstot savu klubu (jo beidzot mums ir savs klubs, kuru ir vērts atbalstīt!). Bet vai ar to pietiek? Vai tā jau ir kultūra? Vai mēs spēsim pietiekami pārliecinoši aizbāzt muti īgņām, kuriem nu atkal ir pietiekami daudz iemeslu žultainiem komentāriem un snobisma izrādīšanai? Ar cieņu izturēties pret māmiņu, kura palīdz savam puikam stiept lielo hokeja somu uz treniņu, jo viņi iegulda savu laiku un enerģiju mūsu zemes kultūras vienas šķautnes attīstībā! Atliek atcerēties Nila Saksa portālā "Delfi" pausto domu, ka kultūra vienkārši ir Latvijas valsts pastāvēšanas vienīgā jēga un pamats.