Ivars Ījabs: Ne gluži impērija

1938. gadā Latvijas sūtnis Polijā Miķelis Valters bija nokaitinājis savu priekšniecību. Ārlietu ministram Vilhelmam Munteram bija apnicis, ka neatkarīgās Latvijas idejas tēvs un Ulmaņa vienīgais tu-draugs bez ministrijas atļaujas publicējas presē un izsaka viedokļus, kas atšķiras no resora oficiālās pozīcijas. Tādēļ Valters tika sodīts. No darba viņu atlaist gan nevarēja. Kaut arī pensijas vecums jau klāt, diktators joprojām bija lojāls attiecībā pret savu seno cīņubiedru. Tādēļ atriebīgais ministrs no politiski nozīmīgās Varšavas pārcēla Valteru darbā uz provinci, uz Briseli. Beļģija tolaik pasaules politikā nekādu lielo lomu nespēlēja. Mērogi bija niecīgi, pilsēta - provinciāla, un diplomātam tur atrasties noteikti nebija nekāds pagodinājums. Tas bija smags trieciens Valtera lielajai pašapziņai.

Diez vai Miķelis Valters vai viņa priekšniecība varēja iedomāties, ka pēc kāda laika Latvijā un daudzās citās vietās par Briseli runās kā par savdabīgu impērisko centru. "Uz Briseli atskaitīties", "Brisele prasa", "to ir jau izlēmuši Briselē" šodien ir kļuvusi par ierastu sastāvdaļu Latvijas politisko aprindu leksikā un domāšanā. Brisele ir mums pāri stāvoša vara, ar kuru jārēķinās kā ar "centru". Gribam vai nē, bet provinces un centra attiecības vienmēr ir bijušas noteicošas Latvijā valdošajai politikas izpratnei - neatkarīgi no tā, kur attiecīgajā brīdī centrs atrodas. Šo attiecību vēsture vēl ir uzrakstāma - sākot vismaz ar Kaupo slaveno braucienu uz Romu. "Imperiālisma" un "koloniālisma" jēdzieni šodien ir diskreditēti ne tikai Latvijā, bet arī Rietumos. Tas ir ļoti aplam. Patiesībā taču tieši dažādā imperiālisma un koloniālisma pieredze ir padarījušas eiropiešus par tiem, kas tie šodien ir. Jautājums vienīgi, kāds ir konkrētais koloniālisms, un kā tas veido attiecības starp centru un perifēriju. Nav šaubu, ka arī Briseles attiecībām ar dalībvalstīm piemīt dažas vispārīgas koloniālisma iezīmes. Varam minēt kaut vai ES likumdošanas pārākumu pār nacionālo, resursu pārdali, politiskās elites kooptāciju un tamlīdzīgi. Taču tas vēl nenozīmē, ka ES tāpēc vien līdzinātos PSRS vai cariskajai Krievijai: funkcionēšanas principi un mērķi ir pilnīgi atšķirīgi. Turklāt, par nožēlošanu visiem "suverenitātes" faniem, cilvēces vēsture rāda, ka ļaudīm kopumā ir daudz raksturīgāk dzīvot tāda vai cita veida impērijās, nevis nācijvalstīs, kuras savu patieso uzplaukumu ir jau pārdzīvojušas 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā.

ES Ārlietu dienesta veidošana patiesībā arī ir pazīme kādam ilgākam procesam, proti, ES mēģinājumiem stilizēt sevi kā valsti vai valstij līdzīgu veidojumu. Šajā procesā līdz šim ir bijis daudz šķēršļu un kuriozu. Vispirms, ES joprojām visus būtiskos lēmumus pieņem uz dalībvalstu vienprātības pamata. Tomēr dalībvalstu vidū nebūt nevalda vienprātība par savienības tālāko integrāciju. Lai gan ES pamatā ir kopīgais tirgus, nav taisnība, ka ES integrāciju vadītu vienīgi ekonomiskas intereses. Vairumam "veco" dalībvalstu tas ir arī ārkārtīgi nozīmīgs identitātes jautājums. Senie naidnieki vācieši un francūži tādējādi apliecina sev, ka ir spējīgi ne tikai nekarot savā starpā, bet pat uzņemties atbildību par kontinentu un veidot demokrātisku valstu savienību. Tomēr, tā kā demokrātiskās valstīs valdības ir atbildīgas savu pilsoņu priekšā, ES integrācija bieži nonāk strupceļā. Reizēm tam ir objektīvi iemesli - kā enerģētikas jautājumos. Reizēm tas gan notiek arī pilnīgu muļķību dēļ. Tā, piemēram, sarunu uzsākšana ar Maķedoniju nav iespējama tādēļ, ka Grieķija, lūk, nespēj pieņemt šās valsts nosaukumu un joprojām spiež to dēvēties dīvainajā Fyrom vārdā.

Visas šīs domstarpības atspoguļojas arī ES publiskajā veidolā. ES ir apgādājusies ar "konstitūciju" Lisabonas līguma veidolā. Tai ir arī savs "parlaments", "prezidents", un nu jau arī "ārlietu ministrs". Pēdējam drīz būs savs "diplomātiskais dienests" un savas "vēstniecības". Taču visām šīm lietām piemīt zināma fikcijas piegarša: īstiem suverenitātes simboliem ES pietrūkst vienprātības. Bēthovena "Oda priekam" gan skaitās ES himna, taču dziedāt to nav iespējams. Oriģinālais Šillera teksts, lūk, ir vācu valodā, un izmantot šo valodu nozīmētu darīt pāri atlikušajām 22 Eiropas oficiālajām valodām. Eiro banknotes ir bezpersoniskas, jo uz tām, lūk, nedrīkst būt attēlota neviena konkrēta celtne, bet gan abstrakti "eiropeiska" arhitektūra. Daudz netrūkst, lai uz tām parādītos arī kāda anonīma, "eiropeiska" paskata cilvēka portreja. Reāliem cilvēkiem un reālām valodām visbiežāk piemīt kāda etniska piederība, un tādus nav īsti politkorekti pieņemt par Eiropas simboliem.

Daudzi ES publiskā tēla elementi rada visai sintētisku iespaidu. Turklāt šis iespaids labi sasaucas ar sterilā, labi apmaksātā un savā pasaulītē dzīvojošā ES birokrāta tēlu, kurš, ak vai, cik bieži, nebūt nav tāls no realitātes. Vienlaikus Ārlietu dienests no visiem ES "valstiskuma" atribūtiem ne tuvu nav tas sliktākais vai muļķīgākais. Vispirms, daudzas lielvalstis, kā Krievija un ASV, bieži ignorē Eiropu un arīdzan to šķeļ, atrunājoties, ka Eiropai, lūk, nemaz neesot kopīgas ārpolitikas un tādēļ ir ērtāk runāt ar dalībvalstīm. Kisindžera sūdzības par to, ka viņam neesot, kam Eiropā piezvanīt, ir tikai viens folklorizējies piemērs. Tomēr ES pasaules politikā ir potenciāls, kuru tā pilnībā neizmanto. Lieta tāda, ka ES šodien var tikt iekšā tādās vietās, kur amerikāņus vai NATO diez ko negribēs redzēt. Atcerēsimies ES lomu 2008. gadā Gruzijas un Krievijas konflikta pārtraukšanā, darbību Balkānos, arī kopumā nesliktās attiecības ar Tuvo Austrumu valstīm.

ES ir nepieciešams spēlēt lielāku lomu starptautiskajā politikā. Idejas izpildījums, protams, visdrīzāk gan būs Briseles labākajās tradīcijās. Eiropas Ārlietu resora vadītāja amats tika radīts līdz ar Lisabonas līgumu; taču amatā tika ievēlēta mazpazīstamā baronese Eštona, kurai grūti pārmest pārmērīgu līdera harismu. Arī īpašs dienests tika nodibināts, taču tā reālo izveidi pavadīja vāciešu un britu skaļas greizsirdības scēnas par ietekmi. Nekas principiāli jauns ES ārpolitikā līdz ar jauno dienestu neparādīsies. Toties bez apstājas tiek diskutēts par "situāciju istabas" izveidi Eštones birojā - ar garu apspriežu galdu un daudziem televizoriem, kurš manas paaudzes cilvēkam liek domāt vienīgi par ainu Kubrika filmā par Dr. Streindžlovu. Turklāt tas viss tiek pasniegts ar ierasto dāsno naudas plūsmu Briseles un dalībvalstu birokrātiem: dienests nodarbināšot 7000 cilvēku un izmaksās 3 miljardus eiro. Maz neliksies.

Citiem vārdiem, mērķis ir cienījams, process - sīkmanīgs, sterils un neinteresants. Taču tas vēl nav iemesls skepsei. Jo ES tikai šādi vien ir attīstījusies, un arī nākotnē droši vien tāpat turpinās: divi soļi uz priekšu, viens atpakaļ. Turklāt, kā zināms, ne tikai politiķi rada jaunas institūcijas, bet arī institūciju pastāvēšana stimulē politiķus - kazi, varbūt nākotnē patiešām radīsies kaut kas tāds kā vienota ES ārpolitika? Latvijai tas nav mazsvarīgi, ņemot vērā, ka viens no ES ārpolitikas galvenajiem virzieniem ir saistīts ar Krieviju un bijušās PSRS telpu. Tādēļ ES jaunajam Ārlietu dienestam Latvijas acīs vajadzētu būt kam vairāk par darbavietu kādam LR valsts pārvaldē "saīsinātajam".

ES nav nedz nacionāla valsts, nedz arī klasiska impērija, lai gan tai piemīt abu iezīmes. Tā ir sui generis veidojums, kurš, par spīti visiem strīdiem, līdz šim attīstās veiksmīgi. Mūsu tautieši gan ir paši lielākie eiroskeptiķi ES: elite pie tā ir rūpīgi piestrādājusi. Pie mums valsts dalību ES par labu lietu uzskata tikai 23 % iedzīvotāju. Tas gan ir ārkārtīgi maz, tomēr krietni vairāk, nekā uzticas Latvijas valdībai vai parlamentam. Ņemot vērā, ka Eiropas integrācija itin visur tiek uztverta kā elites projekts, mēs vēl varētu pastrīdēties, kuri te ir lielāki eirooptimisti: luksemburdzieši, kuri par savu valdību ir augstākās domās, nekā par ES (uzticas attiecīgi 68 % un 62 %), vai mūsu brālis reņģēdājs, kuram ES, grozi kā gribi, tomēr patīk apmēram piecreiz labāk par saviem pašmāju vietvalžiem (attiecīgi 44 % un 9 %). (Pēc Eurobarometer datiem, aptaujas veiktas 2009. gada rudenī. URL: http://ec.europa.eu/public_opinion/archives/eb/eb72/eb72_lv_lv_nat.pdf. )