1938. gadā Latvijas sūtnis Polijā Miķelis Valters bija nokaitinājis savu priekšniecību. Ārlietu ministram Vilhelmam Munteram bija apnicis, ka neatkarīgās Latvijas idejas tēvs un Ulmaņa vienīgais tu-draugs bez ministrijas atļaujas publicējas presē un izsaka viedokļus, kas atšķiras no resora oficiālās pozīcijas. Tādēļ Valters tika sodīts. No darba viņu atlaist gan nevarēja. Kaut arī pensijas vecums jau klāt, diktators joprojām bija lojāls attiecībā pret savu seno cīņubiedru. Tādēļ atriebīgais ministrs no politiski nozīmīgās Varšavas pārcēla Valteru darbā uz provinci, uz Briseli. Beļģija tolaik pasaules politikā nekādu lielo lomu nespēlēja. Mērogi bija niecīgi, pilsēta - provinciāla, un diplomātam tur atrasties noteikti nebija nekāds pagodinājums. Tas bija smags trieciens Valtera lielajai pašapziņai.
Diez vai Miķelis Valters vai viņa priekšniecība varēja iedomāties, ka pēc kāda laika Latvijā un daudzās citās vietās par Briseli runās kā par savdabīgu impērisko centru. "Uz Briseli atskaitīties", "Brisele prasa", "to ir jau izlēmuši Briselē" šodien ir kļuvusi par ierastu sastāvdaļu Latvijas politisko aprindu leksikā un domāšanā. Brisele ir mums pāri stāvoša vara, ar kuru jārēķinās kā ar "centru". Gribam vai nē, bet provinces un centra attiecības vienmēr ir bijušas noteicošas Latvijā valdošajai politikas izpratnei - neatkarīgi no tā, kur attiecīgajā brīdī centrs atrodas. Šo attiecību vēsture vēl ir uzrakstāma - sākot vismaz ar Kaupo slaveno braucienu uz Romu. "Imperiālisma" un "koloniālisma" jēdzieni šodien ir diskreditēti ne tikai Latvijā, bet arī Rietumos. Tas ir ļoti aplam. Patiesībā taču tieši dažādā imperiālisma un koloniālisma pieredze ir padarījušas eiropiešus par tiem, kas tie šodien ir. Jautājums vienīgi, kāds ir konkrētais koloniālisms, un kā tas veido attiecības starp centru un perifēriju. Nav šaubu, ka arī Briseles attiecībām ar dalībvalstīm piemīt dažas vispārīgas koloniālisma iezīmes. Varam minēt kaut vai ES likumdošanas pārākumu pār nacionālo, resursu pārdali, politiskās elites kooptāciju un tamlīdzīgi. Taču tas vēl nenozīmē, ka ES tāpēc vien līdzinātos PSRS vai cariskajai Krievijai: funkcionēšanas principi un mērķi ir pilnīgi atšķirīgi. Turklāt, par nožēlošanu visiem "suverenitātes" faniem, cilvēces vēsture rāda, ka ļaudīm kopumā ir daudz raksturīgāk dzīvot tāda vai cita veida impērijās, nevis nācijvalstīs, kuras savu patieso uzplaukumu ir jau pārdzīvojušas 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!