Mākslinieciskās izteiksmes brīvība ir viena no personas pamattiesībām. Tās aizsardzība ir noteikta Satversmes 113. pantā (valsts atzīst mākslinieciskās jaunrades brīvību) un vispārīgi - Satversmes 100. pantā (ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību), kas, kā norāda Satversmes tiesa, aptver ne tikai pausto uzskatu saturu, bet arī izteiksmes formu.[1] Demokrātiskā sabiedrībā mākslas brīvībai ir svarīga loma. Tā garantē radošu vidi un aizsargā personas tiesības brīvi paust savus uzskatus, pārdzīvojumus un pieredzi, izvēloties tam pēc paša ieskatiem atbilstošākos mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus.
Tomēr mākslinieciskās izteiksmes brīvība nepastāv atrauti no tās vērtību sistēmas, ko aizsargā Satversme.[2] Mākslinieciskās izteiksmes brīvība ir samērojama ar citām valsts garantētām pamattiesībām. Gadījumā, ja saduras divas pamattiesības, tad ir jāizšķiras, kurai no tām nodrošināt lielāku aizsardzību.[3]
No juridiskā viedokļa pats fakts, ka literārā darbā detalizēti tiek aprakstīts izvarošanas process vai upuriem veiktie sakropļojumi, diez vai būtu pietiekams, lai ierobežotu mākslinieciskās izteiksmes brīvību. Ja grāmatas autoram šķiet, ka tas ir vienīgais veids, kā panākt "ticamības un klātbūtnes efektu", tad tās ir viņa tiesības. Šķiet, mākslas pasaule ir pieredzējusi ne to vien. Tālāk tā jau ir lasītāja izvēle, vai viņš grib šādu grāmatu lasīt. Un kritiķu darba lauks, novērtējot darba literārās kvalitātes.
Saistībā ar Grūtupa "Maniaku" problēmas rodas no tā, ka autors, pieturoties pie dokumentālās prozas žanra, grāmatā visas izvarotās sievietes sauc īstajos vārdos.[4] "Ticamības un klātbūtnes efekta" panākšanai publicētas arī šo sieviešu fotogrāfijas. Nenoliedzami, ticamības moments ir nodrošināts maksimāli. Taču kā ir ar šo sieviešu tiesībām uz privātās dzīves aizsardzību, ko arī garantē Satversme?[5]
Latvijā tiesu prakses saistībā ar māksliniecisko izteiksmes brīvību gandrīz vai nav. Apelācijas instancē atrodas lieta Anitas Dragunas prasībā pret literatūras mēnešrakstu "Karogs" un portālu "Delfi" par publicēto Riharda Bargā "Tenku" atsaukšanu. Šī lieta vēl tiek skatīta, tāpēc pagaidām nav īpaši noderīga.
Vēl viens gadījums saistībā ar mākslinieciskās izteiksmes brīvību bija bēdīgi slavenais Katrīnas Neiburgas veidotais reklāmplakāts ar kailu Pinokio. Pēc ārzemju tūristu sūdzībām policija uzsāka kriminālprocesu par bērnu pornogrāfiju. Latvijas Cilvēktiesību centrs sniedza atzinumu, ka plakātā nav konstatējama bērnu pornogrāfija, savukārt policijas iejaukšanās ir mākslinieciskās izteiksmes brīvības ierobežojums, kas apdraud radošo vidi.[6] Taču arī šī lieta nesniedz atziņas, kas būtu vērtīgas apskatāmajā gadījumā.
Bez vietējās prakses ir vērts palūkoties citu valstu tiesu praksē. Svarīgs nolēmums par mākslas brīvības robežām un privātās dzīves aizsardzību ir Vācijas Konstitucionālās tiesas lēmums lietā "Esra".[7] Tiesa atzina par pamatotu aizliegumu publicēt romānu, kas balstās autora personīgajā pieredzē un detalizēti ataino viņa pusotru gadu ilgušo romānu ar bijušo draudzeni. Lai arī sievietes vārds romānā bija nomainīts, tomēr viņu bija iespējams atpazīt noteiktā personu lokā. Romānā atklājās dažādas intīma rakstura detaļas no sievietes dzīves, piemēram, viņas attiecības ar savu ļoti smagi slimo bērnu vai arī pārdomas un šaubas par to, vai taisīt abortu. Vairākās vietās aprakstītas sievietes seksuālās attiecības ar grāmatas autoru. Uzskatot, ka romāna publicēšana pārkāpj viņas tiesības uz privāto dzīvi, autora bijusī draudzene - galvenās varones prototips - vērsās tiesā un panāca, ka grāmata tiek aizliegta.
"Esra" lietā Vācijas Konstitucionālajai tiesai bija jāveic grūtais uzdevums samērot divas konstitucionālas pamattiesību normas - mākslas brīvību, no vienas puses, un privātās dzīves aizsardzību, no otras puses. Tiesa uzsvēra, ka mākslas brīvība ir plaša un tās ierobežojumi nedrīkst novest pie cenzūras. Līdz ar to mākslas brīvība ietver arī brīvību izmantot piemērus no reālās dzīves.[8] Atpazīstamība, pat ja tā ir ar negatīvu pieskaņu, pati par sevi vēl nav pietiekama, lai ierobežotu mākslas brīvību. Literārā darbā lasītājs pamatā pieņem, ka darbs ir fikcija, pat ja tas ietver atpazīstamas personas, notikumus vai faktus.
Tomēr mākslas brīvībai robežas ir tur, kur ir jāaizsargā personas intīmā joma. Autora literārajā darbā radītā estētiskā realitāte ir apgriezti proporcionālā attiecībā pret privātās dzīves aizskārumu.[9] Jo vairāk grāmatas realitāte atbilst dzīves realitātei, jo smagāks būs privātās dzīves aizskārums.[10] Gadījumā, ja tiek aizskartas īpaši aizsargājamas privātās dzīves joms, fikcijas pakāpei darbā ir jābūt īpaši augstai, lai varētu atzīt, ka nav noticis privātās dzīves aizskārums. Pie īpaši aizsargājamām privātās dzīves un personas cieņas dimensijām pieder personas seksuālā dzīve.[11]
Grūtupa grāmatā fikcijas pakāpe ir minimāla. Autors tieši uzsver darba dokumentālo vērtību, ko panācis, pārrakstot krimināllietas materiālus. Tajā pašā laikā darbā ir konstatējams ļoti smags aprakstīto sieviešu privātās dzīves aizskārums - līdzās detalizētam, pret viņām veiktu dzimumnoziegumu aprakstam ir minēti gan cietušo īstie vārdi, gan publicētas krimināllietas materiālos esošās fotogrāfijas. Šāda informācija bez iesaistīto sieviešu piekrišanas sabiedrībai nav jāzina pat dokumentāla žanra ietvaros. Mākslas brīvībai un vēsturiskajai precizitātei ir jāatkāpjas iesaistīto personu intīmās jomas aizsardzības priekšā. Nepieciešamo fikcijas pakāpi jeb distanci no reālās dzīves autors būtu varējis nodrošināt pavisam vienkārši - upuru vārdu vietā rakstot iniciāļus un nepublicējot fotogrāfijas.
[1] LR Satversmes tiesas spriedums lietā Nr. 2003-02-0106.
[2] Lībiņa I. Personības tiesību aizsardzības nodrošināšana Latvijas civiltiesību sistēmā (I). Likums un Tiesības, 2007. gada maijs, 134. lpp.
[3] Ibid.
[4] Šī raksta autore balstās uz Valda Felsberga recenzijā ""Maniaks". Vai tomēr tikai zaglis?" minētajiem faktiem un citātiem no grāmatas, pieejama: http://www.satori.lv/raksts/3474/Valdis_Felsbergs/Maniaks_Vai_tomer_tikai_zaglis%3F. To, ka grāmatā publicēti izvaroto sieviešu vārdi un detalizēti aprakstīta pati izvarošana, norāda arī Lāsma Liepiņa, sk.: Liepiņa L. Necilvēcības vidū meklēt taisnību. Jurista Vārds, 13.07.2010, Nr. 28(623), un intervijā "Jurista Vārdam" apstiprina pats grāmatas autors.
[5] Satversmes 96. pants.
[6] Reklāmas izvērtējums no cilvēktiesību aspekta. Jurista Vārds, 19.02.2008, Nr. 7(511).
[7] Bundesverfassungsgericht, Beschluss vom 13. Juni 2007 - 1 BvR 1783/05. Pieejams: http://www.bverfg.de/entscheidungen/rs20070613_1bvr178305.html.
[8] Ibid., 1. Leitsatz.
[9] Ibid., Rz 90.
[10] Ibid.
[11] Ibid., Rz 102.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!