Intervijā "Jurista Vārdam" zvērināts advokāts Andris Grūtups attaisno savu pretrunīgi vērtēto grāmatu "Maniaks", pamatojot, ka "slepenība neattiecas uz gadījumiem, kad informācija [no slēgtas tiesas sēdes materiāliem] tiek izmantota zinātnes un mākslas vajadzībām". Vēl jo vairāk, viņš ir pārliecināts, ka mākslas vārdā smagu dzimumnoziegumu izdarīšana ir jāapraksta detalizēti un precīzi, lai literārajā darbā panāktu nepieciešamo klātbūtnes efektu. To sakot, A. Grūtups atsaucas uz Satversmē garantēto mākslinieciskās izteiksmes brīvību, tādējādi it kā izslēdzot jebkādus iespējamos pretargumentus. Šī ir replika A. Grūtupa argumentam. Mākslinieciskās izteiksmes brīvība nav absolūta.

Mākslinieciskās izteiksmes brīvība ir viena no personas pamattiesībām. Tās aizsardzība ir noteikta Satversmes 113. pantā (valsts atzīst mākslinieciskās jaunrades brīvību) un vispārīgi - Satversmes 100. pantā (ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību), kas, kā norāda Satversmes tiesa, aptver ne tikai pausto uzskatu saturu, bet arī izteiksmes formu.[1] Demokrātiskā sabiedrībā mākslas brīvībai ir svarīga loma. Tā garantē radošu vidi un aizsargā personas tiesības brīvi paust savus uzskatus, pārdzīvojumus un pieredzi, izvēloties tam pēc paša ieskatiem atbilstošākos mākslinieciskās izteiksmes līdzekļus.

Tomēr mākslinieciskās izteiksmes brīvība nepastāv atrauti no tās vērtību sistēmas, ko aizsargā Satversme.[2] Mākslinieciskās izteiksmes brīvība ir samērojama ar citām valsts garantētām pamattiesībām. Gadījumā, ja saduras divas pamattiesības, tad ir jāizšķiras, kurai no tām nodrošināt lielāku aizsardzību.[3]

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit