Kalvis Torgāns: Valstij jāuzrauga šķīrējtiesu spriedumu tiesiskums  (4)

I. Šķīrējtiesu spriedumi un izpildu raksti to izpildei - skaitļos

Atbilstoši CPL 528. un 533. pantam šķīrējtiesas nolēmumi nav pārsūdzami, ir pusēm obligāti un izpildāmi labprātīgi nolēmumā noteiktajā termiņā. To tiesiskā pamatotība nav pārbaudāma apelācijas vai kasācijas kārtībā. Taču visai bieži šķīrējtiesas spriedumi par parādu piedziņu un citiem mantiskiem prasījumiem labprātīgi netiek pildīti, un tad ieinteresētā puse meklē valsts palīdzību, lūdzot tiesu izsniegt izpildu rakstu, lai piedziņu veiktu piespiedu kārtā.

2008. gadā Latvijas tiesās izskatīti 3437 pieteikumi par šķīrējtiesas nolēmumu izpildi, apmierināti 2607 pieteikumi, atstāti bez izskatīšanas pieci, lieta izbeigta par 32 pieteikumiem; 2009. gadā izskatīti 3298 pieteikumi, apmierināti 2265, atstāti bez izskatīšanas četri, lieta izbeigta par 21 pieteikumu. Šie skaitļi rāda, ka šķīrējtiesas dod jūtamu atslogojumu vispārējās jurisdikcijas tiesām, taču izraisa arī jautājumu, kāpēc daudz ir neapmierināto pieteikumu.

No statistikas datiem nav grūti izrēķināt, ka dažādu trūkumu dēļ tiesas, respektīvi, tiesneši, kas vienpersoniski lemj par izpildu raksta izsniegšanu, 2008. gadā nav taisījuši pozitīvu lēmumu vairāk nekā 790 gadījumos, bet 2009. gadā - gandrīz 1000 gadījumos. Tātad šķīrējtiesas spriedums ir izrādījies brāķis. Tik liels brāķa skaits ir šokējošs, ko nespēj mīkstināt pat skaidrojums, ka daļa šķīrējtiesas spriedumu varētu būt izpildīti labprātīgi, bez izpildu raksta. Visticamāk, prasītājs gan ir ātri saņēmis sev labvēlīgu un nepārsūdzamu spriedumu, bet šis spriedums tā arī paliks neizpildīts. Un nav jau arī liels brīnums, jo šķīrējtiesu skaits Latvijā ir tāds, kāds nav zināms nevienā Eiropas valstī. Šķīrējtiesu veidošanai nepastāv būtībā nekādi ierobežojumi, kādēļ tās ir savairojušās milzīgā daudzumā - 2010.gada vidū to bija 190.[1] Kvantitāte diemžēl nenodrošina kvalitāti.

II. Autonomija, lai palīdzētu

Mūsdienu sabiedrība ir attālinājusies no šķīrējtiesas sākotnējā veidola. Savulaik tas bija šāds: strīda dalībnieki vienojās, ka uztic strīda izšķiršanu kādam abiem pazīstamam gudram, taisnīgam, objektīvam, nosvērtam utt. cilvēkam, aicinot viņu par šķīrējtiesnesi, un ka viņa lēmumu labprātīgi izpildīs, nemeklējot ne tiesu izpildītāju, ne kādu citu valsts varas pārstāvi. [..] No seniem laikiem palicis un starptautisko šķīrējtiesu regulējuma dokumentos stiprināts ir šo tiesu (arbitrāžu) autonomijas princips, ietverot pienākumu pusēm paļauties uz šķīrējtiesas nolēmumu pareizumu un nepārsūdzamību. Toties neefektīvs ir izrādījies labprātīgās izpildīšanas pienākums. Šķīrējtiesā zaudējusī puse nereti norāda uz likuma un taisnīguma pārkāpumiem, bet uzvarējusī puse, vairs nepiesaucot autonomiju, meklē valsts institūciju palīdzību nolēmuma piespiedu izpildīšanai. Vairums Eiropas, kā arī citu kontinentu valstu ir atzinušas par nepieciešamu piedalīties šķīrējtiesu lietu kārtošanā, dažās valstīs aprobežojoties ar procesuālo normu ievērošanas pārbaudi, citās pieļaujot nolēmumu tiesiskuma plašāku pārbaudi un šķīrējtiesas sprieduma revīziju. Diskusijas par valsts uzraudzības un iejaukšanās robežām Latvijā izskanējušas Šķīrējtiesu likuma sagatavošanas ietvaros.[2] CPL 66. nodaļa, dodot ieinteresētajai pusei tiesību vērsties rajona tiesā ar pieteikumu par izpildu raksta izsniegšanu (533. panta otrā daļa), norāda galvenokārt procesuāla rakstura iemeslus atteikumam tādu izsniegt (536. pants). Tas novedis pie izplatīta uzskata, ka valsts piespiedu līdzekļu izmantošanai pietiek, ja šķīrējtiesa ir precīzi ievērojusi visus procedūras noteikumus, bet par strīda izšķiršanu pēc būtības, tostarp lielu naudas parādu un līgumsodu piedziņu valsts ar izpildu raksta izdošanu uzņemas morālu atbildību, nekādi nepārbaudot sprieduma pamatotību. Taču tāds uzskats nav pamatots, ko rāda arī CPL 536. panta pirmās daļas 3. un 4. punkts, kā arī uzdevumi, kas izriet no Satversmes tiesas 2005. gada 17. janvāra sprieduma.[3] Arī Patērētāju tiesību aizsardzības likums liek sekot, lai ar šķīrējtiesas klauzulu neveidotos patērētāja interešu aizskārums.

III. Nav pareizs uzskats, ka tiesnesim nav jāiepazīst šķīrējtiesas sprieduma būtība

Tiesneši, kuri vispārējās jurisdikcijas tiesās ir pieraduši lietas apstākļus vērtēt plašā aspektā no visu tiesību principu un tiesisko instrumentu mijiedarbības viedokļa, izjūt zināmu diskomfortu, skatot pieteikumus par izpildrakstu izsniegšanu un ievērojot vēl vienu tiesību literatūrā izplatītu, bet atrunu pelnošu tēzi, ka tiesa nepārbauda šķīrējtiesas spriedumu pēc būtības. Piemēram, viņi redz, ka šķīrējtiesas spriedumā piespriesti, visticamāk, pārmērīgi līgumsodi. Vispārējās jurisdikcijas tiesās jau izstrādājusies judikatūra, kas atzīst pārmērīgu līgumsodu samazināšanu. Lietojot starptautiski pieņemtu apzīmējumu, var teikt, ka līgumsoda samērīgums ir kļuvis par Latvijas sabiedriskās kārtības (ordre public, public policy) jautājumu, kaut arī likumos šāds termins nav atrodams. Turpretim daudzu šķīrējtiesu darbībā joprojām dominē vienkāršota pieeja: nolīgts bija, tātad jāmaksā. Lai pārliecinošāk skanētu, tiek piesaukts romiešu tiesību princips pacta sunt servanda un citēts Civillikuma 1717. pants, ka līgumsoda apmērs nav ierobežots ar sagaidāmo zaudējumu apmēru, kas ir ar pavisam citādu nozīmi. Ir diezgan grūti apgalvot, ka līgumā noteiktā līgumsoda skrupulozi precīza aprēķināšana ir tiesību izlietošana ļaunā ticībā, turpretim pārliecinošāk skan apgalvojums, ka šāda aprēķināšana, ignorējot taisnīguma un samērīguma principus, kuru piemērošanu detalizēti analizējis Senāts spriedumā lietā SKC-212/2008, bet pirms tam dažus aspektus arī spriedumos SKC-441/2004 un SKC-48/2005, ir pretrunā Latvijas sabiedriskajai kārtībai. Taču tam būtu vēlams attiecīgs papildinājums CPL 536. pantā, kā paskaidrots turpinājumā.

Prakse rāda, ka tiesas uzdevuma sašaurinātā izpratne nav pieņemama, vismaz valstī, kurā ir 190 šķīrējtiesas. Tiesneši nav roboti, kas pārbauda vien CPL 536. pantā noteikto punktu ievērošanu par šķīrējtiesas līguma spēku, paziņošanu, procesa norisi, iekļaušanos kompetencē un bez sirdsapziņas pārmetumiem izdod izpildu rakstus, kaut pēc sprieduma satura redz, ka spriedums nav tiesisks pēc būtības. Zināmas iespējas dod CPL 487. panta, 530. panta otrās daļas 5. punkta un 534. panta, kā arī visas CPL D daļas kopumā ievērošanas pārbaude. To darot, nevar uzskatīt, ka tiesnesim nav jāiepazīst strīda risinājums pēc būtības. Nozīmīgas ir atziņas, kas izriet no Satversmes tiesas 2005. gada 17. janvāra sprieduma un Eiropas Savienības direktīvām, kas iestrādātas Patērētāju tiesību aizsardzības likumā. Šie dokumenti zināmā mērā grozījuši priekšstatu par tiesas uzraudzību pār šķīrējtiesas spriedumu tiesiskumu.

Satversmes tiesa, atgādinot, ka šķīrējtiesu kontrole ir koncentrēta izpildu raksta izsniegšanas stadijā, tomēr uzsvērusi, ka "uz vispārējās jurisdikcijas tiesām gulstas no Satversmes un starptautiskajām cilvēktiesību normām izrietošs pienākums atteikt izpildu raksta izsniegšanu, ja šķīrējtiesas procesā nav ievērotas pamattiesības, no kuru izmantošanas persona nav atteikusies". Satversmes tiesas sprieduma secinājumu daļā lasāmi arī šādi vārdi: "Tāpat jāievēro, ka citētās Patērētāju tiesību aizsardzības likuma normas par netaisnīgajiem līguma noteikumiem ievieš padomes Direktīvas 93/13/EK par negodīgiem noteikumiem patērētāju līgumos [..] 3. panta prasības. Interpretējot direktīvā noteiktos ierobežojumus patērētāju saistīt ar tiesas piekritību mainošu klauzulu, Eiropas Kopienu tiesa ir norādījusi, ka šādas klauzulas iespējamais netaisnīgums un spēkā esamība tiesai jāvērtē pašai pēc savas iniciatīvas (izcēlums mans - K.T.)."

Līdz ar to arī Satversmes tiesa atzinusi, ka tiesnesim tik tiešām nav jābūt robotam, kas nepēta spriedumā doto materiālo tiesību strīda risinājumu, bet tikai formāli pārbauda procesuālo noteikumu ievērošanu. Gluži pretēji, tiesnesim rūpīgi jālasa šķīrējtiesas spriedums un jābūt modram par procesa dalībnieku pamattiesībām un par nepieļaujamiem netaisnīgiem līguma noteikumiem. Patērētāju ierobežojoša šķīrējtiesas klauzula ļauj izvirzīt pieņēmumu, ka spriedums var nebūt tiesisks pēc būtības, ja ir pārkāptas pamattiesības. Attiecīgi jālemj, vai valstij tiesas personā jādod atbalsts tāda šķīrējtiesas sprieduma piespiedu izpildei, kas satur šaubīgus netaisnus noteikumus. [..]

IV. Šķīrējtiesas spriedumam jābūt saprotamam

Nav apmierināms pieteikums par izpildu raksta izsniegšanu, ja no sprieduma nav redzams, par kādiem pārkāpumiem, kādā laikā un kā ir rēķināts līgumsods vai procenti, kā arī cik pamatoti ir šķīrējtiesas izdevumi. Respektējot likumā noteiktos pamatus atteikumam izsniegt izpildu rakstu, Senāts ir norādījis uz CPL 536. panta pirmās daļas 3. punktu kā pamatu rūpīgākai šķīrējtiesas sprieduma izvērtēšanai. Piemēram, lietā Nr. SPC-56/2010 šķīrējtiesas spriedumā norādīta pamata parāda summa 3245,79 lati un pārjaunojuma līgumā fiksēta līgumsoda summa 2224,38 lati. Taču sprieduma rezolutīvajā daļā norādīta jau cita, ievērojami lielāka pamatparāda summa 15 205,66 lati. Šādu neskaidrību dēļ Senāts atcēla rajona tiesneša lēmumu par izpildu raksta izsniegšanu, norādot, ka šķīrējtiesa nav ievērojusi CPL 530. panta otrās daļas 5. punkta prasību motivēt spriedumu, ja vien puses nav vienojušās par to, ka motivācija nav vajadzīga. [..]

V. Šķīrējtiesas nedrīkst pārkāpt kompetenci

Dažkārt nav viegli nošķirt, kur ir robeža, aiz kuras strīda izskatīšana vairs nav šķīrējtiesas kompetencē. Kompetences pārkāpums dažkārt atklājas, tikai rūpīgi analizējot strīda būtību un taisīto spriedumu. Senāts 2009. gada 6. maijā izskatīja protestu par Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas tiesneses lēmumu par šķīrējtiesas spriedumu sakarā ar aizdevuma līguma nepildīšanu.

Starp I.V. kā aizdevēju un R.N. kā aizņēmēju noslēgts aizdevuma līgums par 28 000 latu aizdošanu. Līgumā noteikts, ka aizņēmējs ik mēnesi maksā 2000 latu, pārskaitot uz aizdevēja bankas kontu. Līguma 3.1. punktā noteikts, ka aizdevuma atmaksa tiek nodrošināta ar R.N. piederošo nekustamo īpašumu - dzīvokļa īpašumu. Savukārt līguma 3.4. punktā noteikts, ka gadījumā, ja parāds netiks termiņā atmaksāts, dzīvoklis pāriet aizdevēja īpašumā. Tā kā aizņēmējs saistības neizpildīja, aizdevējs atbilstoši līgumā ietvertajai šķīrējtiesas klauzulai iesniedza Baltijas Neatkarīgajā šķīrējtiesā prasību pret R.N. par īpašuma tiesību atzīšanu uz minēto nekustamo īpašumu. Šķīrējtiesa prasību apmierināja, atzīstot prasītājam īpašuma tiesības uz dzīvokli, kā arī piedzenot no R.N. tiesāšanās izdevumus - 664 latus. Protestā par tiesneses lēmumu izsniegt izpildrakstu norādīts, ka šķīrējtiesa pārsniegusi CPL 487. panta pirmās daļas 5. punktā noteiktās kompetences robežas un, vērtējot aizdevuma līguma pārkāpumu, būtībā izspriedusi prasību par īpašuma tiesību atzīšanu. Senāts apmierināja protestu un atcēla Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas tiesneses lēmumu (lieta Nr. SPC-68/2009). [..]

VI. Šķīrējtiesa nedrīkst skatīt lietas, kurās aizskartas trešo personu intereses 

Komercstrīdu un civilstrīdu šķīrējtiesa 2009. gada 17. februārī nosprieda atzīt K.S. par īpašnieci un nostiprināt viņai īpašuma un valdījuma tiesības uz nemateriālo īpašumu 20 900 SIA "K" kapitāla daļām ar nominālo vērtību 104 500 latu, piespriest tiesības gadījumā, ja trešo personu vainas dēļ, vai kādu citu iemeslu dēļ īpašuma tiesības uz minēto nemateriālo īpašumu netiks nostiprinātas uz K.S. vārda, viņai tiesības saņemt kompensāciju 7 000 000 latu, dodot tādas tiesības prasītājai gadījumā, ja kapitāla daļas tiek realizētas izsolē vai izpārdošanā. Piedziņu veikt no A.S. piederoša nemateriālā īpašuma 20 900 SIA "K" kapitāla daļām.

Ar Jūrmalas pilsētas tiesas 2009. gada 8. maija lēmumu izsniegts izpildu raksts šī šķīrējtiesas sprieduma piespiedu izpildei un lēmums kā nepārsūdzams stājies likumīgā spēkā. Protestu par to iesniegusi Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta priekšsēdētāja pienākumu izpildītāja.

Senāts atzina, ka protests apmierināms un tiesneša lēmums atceļams. Komercstrīdu un civilstrīdu šķīrējtiesa pieņēmusi un izskatījusi K.S. prasību par 2008. gadā starp viņu un A.S. noslēgtās vienošanās, ar kuru sadalīts laulāto nemateriālais īpašums - 20 900 SIA "K" kapitāla daļas, izpildi. Apmierinot šo prasījumu, šķīrējtiesa faktiski akceptējusi minētajā līgumā paredzēto A.S. piederošo daļu nodošanu K.S. īpašumā. Komerclikuma 188. panta otrās daļas norma prasa kapitālsabiedrības dalībnieku sapulces piekrišanu daļu atsavināšanai (izņemot pārdošanu), bet konkrētajā gadījumā viens no SIA "K" dalībniekiem viņam piederošās daļas atsavinājis, nesaņemot šādu piekrišanu. Tāpēc ir pamats uzskatīt, ka šķīrējtiesas spriedums skar personu (t. i., SIA "K" un otra tās dalībnieka S.R.), kuras nav šķīrējtiesas līguma dalībnieces, tiesības un ar likumu aizsargātās intereses. [..]

VII. Galvinieks kā procesa dalībnieks 

Pirmkārt, šķīrējtiesa nedrīkst taisīt spriedumu pret galvinieku, ja lietā nav pieaicināts galvenais parādnieks. Gadījumos, kad galvinieks devis galvojumu kā pats parādnieks, jautājums par piedziņu no viņa vai viņa un galvenā parādnieka subsidiāri vai solidāri ir svarīgs procesuālā nozīmē. [..]

Otrkārt, galvojuma būtība jāņem vērā, arī apspriežot, vai atbildību galvenajam parādniekam un galviniekam varētu uzlikt solidāri. Atbildei jābūt noraidošai turpmāk norādīto apsvērumu dēļ. Civillikumā solidāras saistības būtība ir raksturota ar izpildījuma priekšmeta (darbības, bezdarbības, lietas) nedalāmību. Ja kāda naudas summa tiek aizdota nedalīti divām personām, tad nav loģiski vienu uzskatīt par parādnieku, bet otru par galvinieku. Abiem jābūt solidāriem parādniekiem no paša sākuma. Solidārais parādnieks, pēc tam, kad apmierinājis kreditora prasījumu, var prasīt no pārējiem atbilstošu atlīdzību (1686. pants). [..]

Treškārt, par pārkāpumu uzskatāma pieejas vispārējās jurisdikcijas tiesai liegšana patērētājam, izslēdzot to ar šķīrējtiesas klauzulu. Jaunākais izgudrojums ir tāda klauzula, kas dod izvēli starp divām šķīrējtiesām. Arī tāda klauzula izslēdz strīda izskatīšanu tiesā un ir atzīstama par patērētāju tiesības aizskarošu (Senāta spriedums lietā SPC-118/2009). [..]

Kopsavilkums

1. Šķīrējtiesas (institucionālās) ir nevalstiskas civiltiesisku strīdu jurisdikcijas institūcijas, kuru nolēmumu tiesiskā pamatotība nav pārbaudāma apelācijas vai kasācijas kārtībā, un šādā nozīmē valsts nekontrolē un neiejaucas šķīrējtiesu darbībā.

2. Ja šķīrējtiesas spriedumu nepilda labprātīgi un ieinteresētais lietas dalībnieks lūdz tiesu izsniegt izpildu rakstu, tad, lai lemtu par valsts piespiedu līdzekļu izmantošanu, ir jāpārliecinās, ka izpildīšanai nododamais spriedums ir likumīgs un tiesiski pamatots.

3. Nav pareizs plaši izplatītais uzskats, ka tiesnesim, lemjot par izpildu raksta izsniegšanu, ir jāpārliecinās tikai par procesuālo normu ievērošanu šķīrējtiesā, bet attiecībā uz strīda izšķiršanas būtību vienkārši jāpieņem, ka visi šķīrējtiesu spriedumi atbilst likumam un tiesību principiem. CPL 536. pants, kas nosaka pamatus atteikumam izsniegt izpildu rakstu, gan satur norādes uz vairākiem procesuāliem pārkāpumiem, kuru dēļ pieteikums noraidāms, taču šī panta pirmās daļas 3. punkts dod pamatu pārbaudīt arī šķīrējtiesas procesa atbilstību šķīrējtiesas līgumam un CPL D daļas noteikumiem, tostarp attiecībā uz sprieduma motivāciju. Atbilstoši Satversmes tiesas 2005. gada 17. janvāra spriedumā un Patērētāju tiesību aizsardzības likumā norādītajam tiesnesim jāīsteno valsts uzraudzība ne tikai pār šķīrējtiesas procedūras ievērošanu, bet arī pār procesa dalībnieku pamattiesību un patērētāju tiesības aizsargājošo normu ievērošanu.

4. Lemšanai par izpildu raksta izsniegšanu tiesnesim nav pieejami visi šķīrējtiesas lietas materiāli un tiem var būt konfidenciāls raksturs. Kontroles funkcijas īstenošanai tādēļ ir nepieciešams, lai vajadzīgo informāciju viņš pietiekamā apjomā un skaidrā izteiksmē iegūtu no šķīrējtiesas sprieduma. Ja tādas informācijas tur nav, tiesnesim nav pienākuma valsts vārdā nodrošināt piespiedu izpildi neskaidram spriedumam.

5. Senāta Civillietu departamenta prakse, izskatot protestus par tiesnešu lēmumiem izsniegt izpildu rakstus, apliecina nepilnības šķīrējtiesu darbības regulējumā un līdz ar to nepieciešamību pasteidzināt Šķīrējtiesu likuma pieņemšanu. Ja tiktu atzīts, ka šķīrējtiesas sprieduma neatbilstība Latvijas sabiedriskajai kārtībai (ordre public) var būt par pamatu atteikumam izsniegt izpildu rakstu, tas būtu nozīmīgs solis valstiskās uzraudzības robežu precizēšanā.

[1] Plašāku informāciju sk.: www.ur.gov.lv

[2] Salans K. Valsts tiesu atbalsts ir vēlams, nevis izskaužams. Jurista Vārds, 16.12.2008., Nr. 47, 11.-12.lpp.; Mistelis L. Galvenais risks - tieksme pārāk stingri regulēt šķīrējtiesu. Jurista Vārds, 16.12.2008., Nr. 47, 13.-14. lpp.

[3] Satversmes tiesas 2005. gada 17. janvāra spriedums lietā Nr. 2004-10-01 "Par Civilprocesa likuma 132. panta pirmās daļas 3. punkta un 223. panta 6. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. pantam". Latvijas Vēstnesis, 18.01.2005., Nr. 9.