Galvojuma pašā būtībā saskaņā ar Civillikuma (CL) 1692. pantu ietilpst galvinieka pienākuma ciešais sakars ar galveno parādu. Tātad galvinieka pienākums gan ir radies, taču neatsvabinot galveno parādnieku no viņa parāda. Pat ja pret galvinieku prasījumu (prasību materiāli tiesiskā nozīmē) var vērst tūliņ, viņš neaizstāj galveno parādnieku, jo nav taču aizņēmies naudu, pircis lietu, par kuru nav samaksāts. Tiesai jāsaredz šī saite, kas vēlāk ved uz regresa prasības izskatīšanu, līdz ar to jāsaprot, ka galvinieka atbildība skar jautājumus par galvenā parāda esamību un iespējamos iebildumus pret to.
Tiesās iesniegtie prasības pieteikumi nereti neatbilst galvojuma būtībai no prasījumu formulējuma viedokļa. Pareizi būtu celt prasību pret galveno parādnieku un galvinieku ar lūgumu piedzīt parādu no viena, bet, ja tas nebūs iespējams, tad no otra. Turklāt nav izslēgts, ka prasītājs lūdz piedzīt uzreiz no galvinieka ar turpinājumu "ja tas nebūs iespējams". Dažkārt prasītājs kļūdaini prasa piedzīt galveno parādu no parādnieka un galvinieka solidāri. Tas, ka galvojums nerada solidāru saistību, ir visai plaši pamatots šo rindu autora rakstā par šķīrējtiesu valstisko uzraudzību.[1] Pēdējā laikā aktualizējies cits variants: celt prasību tikai pret galvinieku. Par apsvērumu, kāpēc tas tiek darīts, varētu būt arī galvenā parādnieka maksātnespēja, kas tiešām rada problēmas. Kāpēc viņu tomēr nedrīkst ignorēt, aplūkosim sīkāk.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!