Pagājušā gada nogalē plašsaziņas līdzekļos parādījās informācija par, iespējams, atsevišķiem skaļiem rēderisma jeb uzņēmumu sagrābšanas gadījumiem Latvijā. Ņemot vērā lielo satraukumu par šādu komercdarbības apdraudējumu, sniedzam ieskatu par rēderisma rašanās iemesliem un tiesību ekspertu juridisko vērtējumu. Parasti rēderisms aizsākas tad, kad starp kapitālsabiedrības dalībniekiem rodas civiltiesisks strīds par varu kapitālsabiedrībā, lai panāktu atsevišķam dalībniekam izdevīgu kapitālsabiedrības attīstības veidu.
Šoreiz aplūkosim sabiedrības ar ierobežotu atbildību "Latvijas projektēšanas sabiedrība" dalībnieku strīdu. Tas sākās ar sabiedrības vairākuma dalībnieku grupas vēlmi, lai sabiedrība atsavina tai piederošo nekustamo īpašumu. Savukārt mazākuma dalībnieku grupa uzskatīja, ka nekustamā īpašuma atsavināšanas darījums sabiedrībai ir neizdevīgs. Mazākuma dalībnieki griezās tiesā ar prasību par prasības nodrošinājuma līdzekļa piemērošanu pret vairākuma dalībniekiem (Civilprocesa likuma 138. panta pirmās daļas 5. punkts). Tiesa apstiprināja aizliegumu vairākuma dalībniekiem izmantot no sev piederošajām sabiedrības pamatkapitāla daļām izrietošās balsstiesības, attiecīgi Uzņēmumu reģistrs reģistrēja šo aizliegumu komercreģistrā.
Pēc tam Uzņēmumu reģistrā tika iesniegts pieteikums par sabiedrības valdes maiņu. Izmaiņas pamatotas ar dalībnieku sapulces protokolu, kurā redzams, ka vairākuma dalībnieku balsis netiek ieskaitītas pamatkapitālā un attiecīgi arī dalībnieku sapulces kvorumā. Būtībā mazākuma dalībnieki tika uzskatīti par tobrīd vienīgajiem sabiedrības dalībniekiem. Pēc dalībnieku sapulces jaunieceltā valde nekavējoties uzņēmās sabiedrības vārdā būtiskas saistības.
Uzņēmumu reģistrs saņēma arī sabiedrības vairākuma dalībnieku iesniegumu, kurā pausts pretējs viedoklis: ka balsstiesīgais pamatkapitāls atbilst apmaksātajam pamatkapitālam. Vairākuma dalībnieki uzskatīja, ka tiesas aizliegums nav atņēmis viņiem sabiedrības daļas, bet gan tikai liedzis ar tām balsot. Tāpēc vairākuma dalībnieku daļas ir iekļaujamas kvoruma aprēķināšanā, kaut arī tām uzlikts tiesas aizliegums tās izmantot. Tā kā vairākuma dalībnieki nav piedalījušies dalībnieku sapulcē, dalībnieku sapulcei nav bijis kvoruma un tā nav bijusi tiesīga pieņemt nekādus lēmumus, t.sk., mainīt valdes sastāvu. Uzņēmumu reģistra galvenais valsts notārs uzskatīja, ka tiesas aizliegums neliedz vairākumam dalībnieku tiesības uz sev piederošajām kapitāla daļām un tāpēc tās bija jāiekļauj dalībnieku sapulces kvorumā.
Lai lasītājs gūtu pilnīgāku priekšstatu par šo problēmjautājumu, "Jurista Vārds" aicināja izteikt viedokli tiesību sistēmas ekspertiem. "Jurista Vārda" neklātienes diskusijā piedalās: LU Juridiskās fakultātes docents, zvērināts advokāts Dr. iur. Aivars Lošmanis, Tieslietu ministrijas valsts sekretāra vietniece tiesību politikas jautājumos Laila Medina un Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas tiesnese un Civilprocesa likuma grozījumu izstrādes darba grupas locekle Daiga Vilsone.
1. Vai balsstiesīgā pamatkapitāla lielums atbilst apmaksātajam pamatkapitālam vai arī par balsstiesīgu uzskatāma tikai tā pamatkapitāla daļa, uz kuru nav reģistrēts aizliegums izmantot balsstiesības?
Laila Medina, TM valsts sekretāra vietniece:
Komerclikuma 285. panta pirmās daļas 3. punkts paredz, ka akcionāru sapulces protokolā norāda akciju sabiedrības parakstītā pamatkapitāla, apmaksātā pamatkapitāla un balsstiesīgā pamatkapitāla lielumu. No šīs Komerclikuma normas var secināt, ka pastāv trīs pamatkapitāla veidi: parakstītais, apmaksātais un balsstiesīgais. Piemērojot šo tiesību normu pēc analoģijas attiecībā uz sabiedrību ar ierobežotu atbildību, var konstatēt identisku faktu – arī sabiedrības ar ierobežotu atbildību pamatkapitālam ir vairāki veidi. To pierāda arī Komerclikuma regulējums, piemēram, attiecībā uz valstij piekrītošām bezmantinieka daļām un attiecībā uz daļām, kuras ieguvusi pati sabiedrība. Komerclikuma 191. panta otrā daļa noteic, ka daļas, kurām nav mantinieku, piekrīt valstij. Savukārt Komerclikuma 192. panta otrā daļa noteic, ka gadījumā, ja sabiedrība iegūst savu daļu, tai nav nekādu dalībnieka tiesību. Turklāt abas minētās tiesību normas paredz, ka, nosakot pārstāvības normu, šīs daļas netiek ņemtas vērā. No tā izriet, ka likumā noteiktos gadījumos daļām var nebūt balsstiesības, neskatoties uz to, ka tās ir apmaksātas. Līdz ar to sabiedrības apmaksātais pamatkapitāls ne vienmēr būs ekvivalents sabiedrības balsstiesīgajam pamatkapitālam, jo likumā noteiktos gadījumos daļām var nebūt balsstiesību, lai gan tās ir apmaksātas.
Būtiski nodalīt gadījumus, kad uz likuma pamata balsstiesību nav vispār (skat. Komerclikuma 191. un 192. pantu), un gadījumus, kad balsstiesības ir ierobežotas (skat., piemēram, Komerclikuma 211. panta otro daļu). Ja balsstiesības ir ierobežotas, konkrētās tiesības joprojām pastāv, līdz ar to tās ir ieskaitāmas balsstiesīgajā pamatkapitālā.
Dr. iur. Aivars Lošmanis, LU Juridiskās fakultātes docents, zvērināts advokāts:
Attiecībā uz sabiedrībām ar ierobežotu atbildību Komerclikuma 211. panta pirmā daļa paredz vispārīgu principu, ka dalībniekam balsstiesības dod tikai pilnībā apmaksāta daļa. No šā principa pastāv izņēmumi (skat. sīkāk 2010. gada 21. oktobra Uzņēmumu reģistra galvenā valsts notāra lēmuma Nr. 1-5/158 12.1. punktu). Piemēram, Komerclikuma 211. panta otrajā daļā noteikts, ka dalībniekam nav tiesību piedalīties balsošanā, ja tiek pieņemts lēmums par viņa atbrīvošanu no saistībām vai atbildības par prasības celšanu pret viņu. Tāpat Komerclikuma 191. panta otrā daļa paredz, ka valstij nav balsstiesību, un, nosakot pārstāvības normu, šīs daļas netiek ņemtas vērā. No Komerclikuma 192. panta otrās daļas izriet, ka sabiedrībai nav balsstiesību, ja tā ir ieguvusi pati savas daļas. Šie izņēmumi ir noteikti, lai nepieļautu interešu konfliktu dalībnieku balsojumos vai arī valsts vai pati sabiedrība, kura ir ieguvusi daļas uz likuma pamata, nebalsotu sabiedrības dalībnieku sapulcēs. Tādējādi balsstiesības apmaksātai daļai neeksistē tikai likumā, proti, materiālajās tiesību normās minētajos gadījumos. Tiesas nolēmums par balsstiesību izmantošanas aizliegumu neattiecas ne uz vienu no iepriekš minētajiem izņēmumiem, tāpēc prasības nodrošinājuma līdzeklis – balsstiesību izmantošanas aizliegums – nekādi neietekmē balsstiesīgā pamatkapitāla apmēru. Tātad, ja tiesa kaut kādu apsvērumu dēļ ir nolēmusi aizliegt izmantot balsstiesības, aprēķinot balsstiesīgā pamatkapitāla lielumu, jāņem vērā, ka balsstiesības, neraugoties uz to izmantošanas ierobežojumu (aizliegumu), joprojām pastāv, tādēļ tās ir iekļaujamas balsstiesīgajā pamatkapitālā, kā tas pamatoti secināts 2010. gada 21. oktobra Uzņēmumu reģistra galvenā valsts notāra lēmuma Nr. 1-5/158 12.1. un 13.3. punktā.
Daiga Vilsone, Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas tiesnese un Civilprocesa likuma grozījumu izstrādes darba grupas locekle:
Vai tiesas piemērots prasības nodrošinājums – aizliegums dalībniekam izmantot balsstiesības – maina sapulces lemttiesīgumam nepieciešamo kvorumu? Atbilde: Nē, nemaina. Ar tiesas lēmumu dalībniekam balsstiesības netiek atņemtas, bet ir aizliegums uz kādu laiku tās izlietot. Analogi kā gadījumos, kad tiesa piemēro prasības nodrošinājumu pret ķermenisku lietu īpašnieku – tiesības ir, bet kādu laiku tās nevar izlietot. Tāpēc, lai noteiktu sabiedrības ar ierobežotu atbildību dalībnieku sapulces lemttiesīgumu, tas ir, kvorumu, no tā nav tiesiska pamata izslēgt to apmaksāto (balsstiesīgo) pamatkapitāla daļu skaitu, kas pieder dalībniekiem, pret kuriem piemērots prasības nodrošinājums.
2. Vai tiesas lēmums par balsstiesību ierobežošanu nosaka tikai aizliegumu dalībniekiem rīkoties ar daļu balsstiesībām, nevis izmaina sabiedrības balsstiesīgā pamatkapitāla lielumu?
Laila Medina, TM valsts sekretāra vietniece:
Balsstiesību būtību nevar skatīt atrauti no tiesībām uz īpašumu, kuras izriet no daļas un kuras savukārt aizsargā Satversmes 105. pants. Satversmes tiesa, tulkojot jēdzienu "īpašums" Satversmes 105. panta kontekstā, noteikusi, ka tas tulkojams plaši. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka ar "tiesībām uz īpašumu" saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras tiesīgā persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas gribas, tajā skaitā tiesības, kas izriet no kapitāla daļām un akcijām (kā arī citiem vērtspapīriem) (skat. Satversmes tiesas 2010. gada 19. jūnija sprieduma lietā Nr. 2010-02-01 5.2. punktu). Tātad no daļas izrietošās balsstiesības ir neatņemama daļas sastāvdaļa, līdz ar to arī neatņemama attiecīgo tiesību uz īpašumu sastāvdaļa.
Balsstiesības kā tiesību uz īpašumu elementu nevar atņemt, tomēr tās var ierobežot tāpat kā cita veida īpašuma tiesības. Satversmes tiesa, vērtējot tiesību uz īpašumu ierobežojuma tiesiskumu, pārbauda, vai tas ir noteikts ar likumu, vai tam ir leģitīms mērķis un vai tas ir samērīgs. Jāmin, ka likuma spēks piemīt ne vien normatīvajam aktam – likumam, bet arī tiesas spriedumam, kas stājies likumīgā spēkā atbilstoši likuma "Par tiesu varu" 16. panta ceturtajai daļai.
Piemērojot prasības nodrošinājuma līdzekli – aizliegumu veikt noteiktas darbības, ar to saprotot aizliegumu izmantot sev piederošo daļu balsstiesības –, konkrētās tiesības joprojām pastāv, līdz ar to tās ir ieskaitāmas balsstiesīgajā pamatkapitālā. Vienlaikus šo tiesību izlietošana ir ierobežota. Salīdzinājumam jānorāda, ja attiecībā uz nekustamo īpašumu noteikts nodrošinājums – aizliegums to atsavināt –, tiesības uz īpašumu joprojām pastāv, taču ierobežotā apjomā. Līdz ar to persona konkrētās tiesības var izmantot, piemēram, lietojot attiecīgo nekustamo īpašumu, tomēr tā nevar veikt kādu konkrētu darbību – konkrētajā gadījumā atsavināt attiecīgo nekustamo īpašumu.
Dr. iur. Aivars Lošmanis, LU Juridiskās fakultātes docents, zvērināts advokāts:
No iepriekš minētā arī izriet arī atbilde uz jautājumu, vai tiesas lēmums par balsstiesību ierobežošanu nosaka tikai aizliegumu izmantot dalībniekiem rīkoties ar daļu balsstiesībām, nevis izmaina sabiedrības balsstiesīgā pamatkapitāla lielumu. Tiesas piemērotais aizliegums izmantot balsstiesības nekādi neizmaina balsstiesīgā pamatkapitāla lielumu. 2010.gada 21. oktobra Uzņēmumu reģistra galvenā valsts notāra lēmuma Nr. 1-5/158 12.1.–12.3. punktā ir sīki analizēta prasības nodrošinājuma būtība un tā ietekme uz dalībnieka balsstiesību īstenošanu, tāpēc šeit nebūtu nepieciešamības to sīkāk pārstāstīt. Ņemot vērā pēdējā laikā aktualizējušos jautājumu par rēderisma gadījumiem Latvijā, tiesībpolitiski nozīmīga, manuprāt, ir lēmumā ietvertā tēze, ka tiesību normu un tiesas uzliktā nodrošinājuma līdzekļa interpretācijas rezultātā nevar rasties situācija, ka dalībnieku mazākums iegūst dalībnieku vairākuma privilēģijas, t.i., mazākuma dalībnieki, ar tiesas palīdzību "izslēdzot" vairākuma dalībniekus, pieņem lēmumus par valdes locekļu iecelšanu un atcelšanu, izmaiņām pamatkapitālā, sabiedrības reorganizāciju, darbības izbeigšanu u. tml. Tas ir tikai loģiski, ka šādi lēmumi nav un nevar būt spēkā un neizraisa juridiskas sekas, jo to pieņemšanai trūkst likumā vai statūtos noteiktā kvoruma vai arī par tiem nobalso dalībnieku mazākums.
Daiga Vilsone, Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas tiesnese un Civilprocesa likuma grozījumu izstrādes darba grupas locekle:
Atbildot uz jautājumu, vai tiesas piemērots prasības nodrošinājums – aizliegums dalībniekam izmantot balsstiesības – maina balsu skaitu, kāds nepieciešams lēmuma pieņemšanai, domāju, ka pamatoti ir teikt – nē, nemaina. Ja dalībnieks, kuram tiesa noteikusi aizliegumu balsot, ir ieradies sapulcē un, ieskaitot viņam piederošo apmaksātā (balsstiesīgā) pamatkapitāla daļu skaitu, ir kvorums, viņam ir jāatturas no balsojuma uz tiesas lēmuma pamata. Šāds secinājums izriet no tā, ka dalībniekam uz likuma pamata balsstiesības ir atbilstoši apmaksāto daļu skaitam (Komerclikuma 211. panta pirmā daļa). Bet šajā gadījumā viņš tās nevar izlietot. Analogi kā ķermeniskas lietas īpašnieks nevar izlietot kādas tiesības, ja tiesa piemērojusi prasības nodrošinājumu.
Un šādā sapulcē, kur piedalās dalībnieks, kas nevar izlietot savas balsstiesības, to, vai lēmums (pozitīvs vai negatīvs) būs pieņemts, noteiks tas, cik daļu pieder pārējiem dalībniekiem. Tiem, kas ir ieradušies sapulcē un var savas balsstiesības izlietot. Vai pēdējiem piederošo daļu skaits veido balsu skaitu, kas ir pietiekams, lai pieņemtu lēmumu attiecībā pret visu klātesošo dalībnieku pārstāvēto apmaksāto (balsstiesīgo) pamatkapitālu.
Protams, Komerclikumā ir noteikti gadījumi, kad arī apmaksātas daļas nedod tiesības balsot – 211. panta otrā daļa, 191. panta otrā daļa u.c. Normatīvā aktā jau ir noteikts, ka šo tiesību nav vispār. Tāpēc, nosakot pārstāvības normas, šīs daļas netiek ieskaitītas. Taču nebūtu pamata secinājumam, ka tiesas noteiktais aizliegums izmantot balsstiesības rada analogu situāciju. Jo tiesas noteiktais aizliegums tiesību neatņem, bet nosaka aizliegumu to izlietot. Tiesība ir, bet to nevar izlietot.
Domājams, ka plašākas diskusijas vērts ir arī jautājums – kāds prasības priekšmets pieļauj piemērot prasības nodrošinājumu – aizliegt dalībniekam izmantot balsstiesības. Vai prasītāji, lūdzot to piemērot, vienmēr apzinās juridiskās sekas. [..]
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!