Nesen man sapnī parādījās Kārlis Vērdiņš un pārmeta, ka esmu slikti uzrakstījusi par kādu dzejas krājumu. "Tu vispār zini, cik daudz ir jāizlasa, lai drīkstētu rakstīt recenziju?" - viņš jautāja. Lai gan es labi sapratu, ka mana sapņa KV ir maz kopīga ar īsto KV un viņa domām, tomēr vēl ilgi šaubījos, vai paši dzejnieki maz drīkst rakstīt par savu spalvasbrāļu darbiem. Daži uzskata, ka tas jādara tikai profesionāliem kritiķiem. Ir jau, protams, tādi dzejnieki, kas vienlaikus ir arī literatūrzinātnes doktori vai vismaz ir studējuši filozofiju, kas palīdz viņiem gudri izteikties, vai vienkārši dziļi redzoši izņēmumi. Bet citādi - vai tad aktieri, piemēram, raksta par citiem aktieriem? Mūziķi par mūziķiem? No otras puses, mani pašu kā dzejas lasītāju un rakstītāju interesē arī citu dzejnieku domas par dzeju. Vai tās būtu jāpauž tikai virtuvēs vai pusslepenās, pusanonīmās interneta vietās?
Tā nu piekritu uzrakstīt par Andra Ogriņa jauno krājumu "Zem pulksteņa pulkstenis", bet sabijos, kad izlasīju pārējos publicētos viedokļus par šo grāmatu. Ko lai es te piebilstu? Ja A. Eipura komentārs portālā "Grāmata 24" [1] tikai ieskicē Ogriņa jaunās grāmatas dzejas ainu, ja K.Vērdiņa skaidri formulētā, lakoniskā recenzija "Kultūras Dienā" [2] vēl atstāj citiem iespējas tās īsā apjoma dēļ, tad A. Ostups "Latvju Tekstos" [3] minēto grāmatu analizē rūpīgi un izvērsti, ar daudziem citātiem. Turklāt viņiem visiem ir līdzīgas domas. Aprakstot A. Ogriņa dzeju, viņi izmanto vārdus "sirreālisms" un "drūms", kā arī apgalvo, ka Ogriņš gan ir traks un talantīgs, un tāpēc viņa izmantotie tēli ir neapsīkstoši iespaidīgi, taču viņš neprotot atšķirt labas rindas no sliktām, kā arī organizēt tekstu. Tādēļ viņa dzeja esot ne vien murgaina un blīva, bet arī grūti uztverama, lai gan jaunā grāmata šai ziņā esot labāka par pirmo.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!