(Salīdzinājumam, Lielbritānijā Ls 340 par vienu dienu!) Tā saukto reģionālo slimnīcu grupā zemākā samaksa tikusi Jelgavas pilsētas slimnīcai - Ls 132, bet augstākā Liepājas reģionālajai slimnīcai - Ls 213. Visas ārstniecības iestādes veic vienu un to pašu darbu, nodrošina ikdienas neatliekamo medicīnisko palīdzību pacientiem pēc vienādām vadlīnijām un obligātajām prasībām. Slimniekus ārstē pēc vienotiem kritērijiem sertificēti mediķi.
Bet Veselības ministrijā plāno akūto pacientu (!) skaitu. Jo mazāk pacientu ieplāno, jo mazāk naudas jātērē. Vieniem iedala divreiz, trīsreiz mazāk, nekā pieklātos, ja ņemtu vērā iepriekšējā gada datus, citiem jau tuvāk patiesībai. Vai tad tā ir pareizi? Kāpēc ne visiem vienādi atbilstoši padarītajam darbam? Ja budžets par plānu, kāpēc visiem vienādi nesavilkt jostas? Kāpēc tā vietā, lai brāķi izlabotu pirms tas nonāk ļaužu valodās, ierēdņiem tiek dots neiespējamās misijas cienīgs uzdevums sacerēt arvien jaunas izmaiņas jau tā samudžinātajos Ministru kabineta noteikumos Nr. 1046? Lai tajos kaut ko slēptu? Ja vien ar to būtu līdzēts. Tajā mudžeklī pašiem autoriem nepamanīts palicis pirmais plānošanas princips stacionārai veselības aprūpei, proti, pacientu skaits jānosaka, ņemot vērā datus (..) par kārtējā gada pilniem mēnešiem(130.2.1. punkts). Tāpēc ierēdņi mulst un nespēj atbildēt uz jautājumu, kāpēc, piemēram, Kuldīgas slimnīcai, kas pagājušajā gadā pēc Veselības norēķinu centra datiem ārstējusi 4671 akūtu pacientu, šogad būs lemts aprūpēt tikai 2208. Toties Liepājas slimnīca iekļausies dāsni atvēlētajā pacientu skaitā, jo tas ieplānots gandrīz precīzi.
Vienīgais, kas neapjūk ir ministrs Bārzdiņš. Tā vietā, lai pieņemtu atbildīgus, drosmīgus un smagus lēmumus, kā to krīzes un ārkārtējas veselības budžeta samazināšanas dēļ nācās darīt viņa priekštečiem, ministrs nolemj dažas mazās slimnīcas ekonomiski nosmacēt. Tām, kuras ceļ iebildumus, naktī tiek uzsūtīta Veselības inspekcija. Ministrs paslepus sasauc lielo slimnīcu vadību uz apspriedi, lai separātiski vienotos par vietas ierādīšanu mazajām. Iebiedēšanas nolūkā ierēdņi piesauc pagājušā gada rudenī slavenajos MK noteikumos ielaboto 137. punktu - ja veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējs ilgāk par mēnesi no piedāvājuma izteikšanas dienas neparaksta centra piedāvāto līgumu, veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējs zaudē tiesības noslēgt minēto līgumu. Tik kategoriskā formā tiek paģērēta bezierunu paklausība. Likumīga šantāža Veselības ministrijas izpildījumā!
Un vēl Bārzdiņam ļoti patīk kritizēt kādreizējo ministru Eglīti par pacientu iemaksu palielināšanu, it kā krīze, budžeta konsolidācija un medicīnai naidīgā politika būtu Eglīša izgudrojums. Ar to man tiek dotas tiesības aizrādīt ministram un atgādināt, ka visos laikos, jo īpaši ekonomiski sarežģītajos, neatliekamā palīdzība medicīnā bija, ir un būs pirmā prioritāte, lai ko tas valstij maksātu! Ja valsts slimnīcai uzlikusi šādu pienākumu, tad valsts uzdevums ir nodrošināt, lai pret visām slimnīcām attieksme ir vienāda un lai tās vienlīdz taupīgā režīmā ar saviem pienākumiem tiek galā.
Ambulatorā veselības aprūpe jeb aprūpe ārpus slimnīcas ir svarīga. To sakārtojot un uzlabojot, slimnīcās ar laiku nonāks mazāk pacientu ar ielaistām slimībām. Tā izpaužas reforma, taču tai vispirms vajadzīgi papildus resursi, un tas nenotiek uzreiz. Bet, brutāli atņemot naudu akūto pacientu ārstēšanai, diemžēl nesamazinās to slimnieku skaits, kuriem traumas, saindēšanās, pēkšņas saslimšanas vai kādu citu veselībai vai dzīvībai bīstamu stāvokļu dēļ vienīgā iespēja izglābties ir slimnīca. Un tikai tad, ja tajā var paspēt nokļūt un tā ir pietiekami kvalificēta atbilstošas palīdzības sniegšanai.
Jaunākās ziņas par gandrīz Ls 700 000 papildus finansējumu, kas pēkšņi uzradies tāpēc, ka, Bārzdiņa vārdiem runājot, "Ivars Eglītis ar šantāžas elementiem cenšas izsist neadekvātu finansējumu tieši Kuldīgas slimnīcai", ir pirmais signāls, ka esam sadzirdēti. Lai arī mazi un kaujas laukā pamesti vieni. Ar šo naudu visām lokālajām slimnīcām atdos atpakaļ to, ko ar draudiem un šantāžu otrajā pusgadā atņēma, neraugoties uz iebildēm par krasu ministrijas plānotā pacientu skaita neatbilstību realitātei un nesaprātīgi samazināto finansējumu. Vienīgā, kas neparakstīja līguma grozījumus, bija Kuldīgas slimnīca. Summa, kādu tā papildus saņems par akūto pacientu ārstēšanu, būs vien Ls 16 000. Ar to pietiek 93 pacientu ārstēšanai, nevis 2000, kuri vēl nonāks slimnīcā. Tāda, lūk, vienkārša patiesība.
Paldies visiem, kas piketos atbalstīja mūsu prasības! Paldies Ogres un Cēsu slimnīcas mediķiem, Kuldīgas un kaimiņu novadu ļaudīm un pašvaldību vadītājiem! Īpaša atzinība mediķu arodbiedrībai un tās līderim Valdim Kerim - vienam no retajiem, kurš visām valdībām vienlīdz patiesi un pārliecinoši pieprasa taisnību veselības aprūpē. Tomēr atradās kolēģi, kas metās publiski aizstāvēt Bārzdiņa idejas, uzskatot, ka viss ir pareizi un nekā labojama tajās nav. Visā valstī tikai divi. Tie ir Liepājas slimnīcas anesteziologs Ivars Krastiņš un Ventspils slimnīcas pārstāvis Dainis Gīlis. Abi no Kurzemes. Kāda sagadīšanās!
Līdz nākamajai Saeimai un valdībai strādāsim ar cerību, ka jauno valstsvīru attieksme pret medicīnu būs cita un jaunais veselības ministrs izrādīs profesionālu izpratni par neatliekamo palīdzību, kuras nodrošināšana uz godīgas līdztiesības pamatiem būs ministra pirmais neatliekamais uzdevums jau šogad. Trīs steidzami darāmi darbi ir:
jānovērš plānošanas un finansējuma sadales brāķis un jāatgriežas pie principa - nauda seko pacientam;
jānodrošina minimālā valsts noteiktā samaksa Ls 171 par katru akūto pacientu visām slimnīcām, tam paredzot Ls 2 milj. no papildus veselības aprūpei piešķirtā finansējuma Ls 6,1 milj.;
no MK noteikumiem Nr. 1046 jāsvītro ultimatīvais 137. punkts.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!