(Salīdzinājumam, Lielbritānijā Ls 340 par vienu dienu!) Tā saukto reģionālo slimnīcu grupā zemākā samaksa tikusi Jelgavas pilsētas slimnīcai - Ls 132, bet augstākā Liepājas reģionālajai slimnīcai - Ls 213. Visas ārstniecības iestādes veic vienu un to pašu darbu, nodrošina ikdienas neatliekamo medicīnisko palīdzību pacientiem pēc vienādām vadlīnijām un obligātajām prasībām. Slimniekus ārstē pēc vienotiem kritērijiem sertificēti mediķi.
Bet Veselības ministrijā plāno akūto pacientu (!) skaitu. Jo mazāk pacientu ieplāno, jo mazāk naudas jātērē. Vieniem iedala divreiz, trīsreiz mazāk, nekā pieklātos, ja ņemtu vērā iepriekšējā gada datus, citiem jau tuvāk patiesībai. Vai tad tā ir pareizi? Kāpēc ne visiem vienādi atbilstoši padarītajam darbam? Ja budžets par plānu, kāpēc visiem vienādi nesavilkt jostas? Kāpēc tā vietā, lai brāķi izlabotu pirms tas nonāk ļaužu valodās, ierēdņiem tiek dots neiespējamās misijas cienīgs uzdevums sacerēt arvien jaunas izmaiņas jau tā samudžinātajos Ministru kabineta noteikumos Nr. 1046? Lai tajos kaut ko slēptu? Ja vien ar to būtu līdzēts. Tajā mudžeklī pašiem autoriem nepamanīts palicis pirmais plānošanas princips stacionārai veselības aprūpei, proti, pacientu skaits jānosaka, ņemot vērā datus (..) par kārtējā gada pilniem mēnešiem(130.2.1. punkts). Tāpēc ierēdņi mulst un nespēj atbildēt uz jautājumu, kāpēc, piemēram, Kuldīgas slimnīcai, kas pagājušajā gadā pēc Veselības norēķinu centra datiem ārstējusi 4671 akūtu pacientu, šogad būs lemts aprūpēt tikai 2208. Toties Liepājas slimnīca iekļausies dāsni atvēlētajā pacientu skaitā, jo tas ieplānots gandrīz precīzi.