Ja es paziņotu, ka, tā kā mani ļoti uztrauc latviešu vēlme saglabāt pašcieņas sajūtu, es nododu savu parakstu par, teiksim, ideju uzlikt par pienākumu krievu avīzēm katru otro rindiņu drukāt latviski, tas droši vien izklausītos, maigi izsakoties, diezgan pretrunīgi un dīvaini. It īpaši, ja es vienlaikus stāstītu, ka vispār jau šī ideja ir diezgan stulba un es kā pragmatisks cilvēks saprotu – tā nez vai var gūt panākumus.
Taču Nils Ušakovs saskaņā ar viņa paša apgalvojumiem ir rīkojies tieši tā. Viņš, rau, visā nopietnībā, skaļi un nepārprotami apgalvo: gan viņš, gan viņa "Saskaņas centrs" iestājoties par to, ka Latvijā ir tikai viena valsts valoda – latviešu valoda un ka doma par krievu valodas kā otrās valsts valodas ieviešanu neesot neko prātīga un nekas jau lāga tur nesanākšot.
Un... vienlaikus šis pats Nils Ušakovs esot parakstījies par referenduma rīkošanu, tā nepārprotami aicinot uz tieši pretējo – uz otrās valsts valodas piešķiršanu krievu valodai. Pamatojums – rau, "neviens no tiem, kuri parakstās par referendumu, neiestājas pret latviešiem un pret latviešu valodu. Cilvēki iestājas pret politiķiem, kurus valsts intereses, ieskaitot arī pašu latviešu intereses, uztrauc mazāk par visu"...
Kā skaidrot šo rīcību un tās skaidrojumu, kāds – atļaušos apgalvot – savā brēcošajā neloģiskumā un atklātajā nekaunīgumā tomēr nebūtu pa spēkam nevienam mūsu latviskajam kamparam un štokenbergam?
Ar to, ka Ušakova, Urbanoviča un saistītajiem kungiem, kuriem vara kārtējo reizi gājusi secen un saļodzījušās pozīcijas pašu, maigi izsakoties, neviendabīgajā politiskajā veidojumā, ir vienkārši nepieciešams turēt degunu pa vējam un demonstrēt visu to, kas nu kuro brīdi šķiet vēlētāja pieprasīts?
Varbūt, galīgi nav izslēgts. Taču ne šis, ne jebkurš cits skaidrojums – lai cik lielu līdzjūtību tas izraisītu pret nabaga Nilu, kuru, tā sacīt, pieci vilki nez kur vilka – nemaina būtību. Un šī būtība ir: nu vairs nav ne mazāko šaubu, ka tajā brīdī, kad Ušakovs, Urbanovičs un Co. tiks pie reālas varas, automātiski nebūs spēkā nekas no viņu iepriekš it kā izteiktajiem, it kā tikai izbubinātajiem solījumiem.
Aizbildinoties ar pašcieņu, peripetijām, piramidonu, panleikopēniju un jebkuru citu vārdu, kas sākas ar burtu P (kā, protams, arī ar jebko citu, kas var kaut attāli izklausīties pēc argumenta), šie kungi visus šos solījumus – vienalga, dotus latviešiem vai krieviem, bagātajiem vai nabagajiem, strādājošajiem vai pensionāriem – mirklī, kad kļūs izdevīgi, ne tikai aizmirsīs vien.
Nē, viņi nule demonstrētajā Nila Ušakova stilā pat vēl tos pieminēs – no sērijas: o, jā, bija tāda lieta, mēs jums pirms vēlēšanām solījām pensijas neaiztikt, un nekas jau arī nav mainījies, bet tas, ka tagad mēs pieķeramies tieši pensijām, nozīmē ne jau to, ka mēs pārkāpjam savus solījumus vai aizmirstam pensionāru intereses, bet tikai to, ka mūs uztrauc, hm, teiksim, nepensionāru pašcieņas jautājums... Nu, saprotiet taču...
Un šo Nila Ušakova demonstrēto paraugdivkosību, protams, vajadzētu atcerēties visiem, kam nākamajās vēlēšanās vai vienalga kad var ienākt prātā par "Saskaņas centru" balsot ar domu – nu, sliktāk jau nevar būt. Var, kungi un dāmas, var. Ja neticat, atcerieties Nilu Ušakovu un viņa parakstiņu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!