Sarmīte Ēlerte: Kaķi, okupācija un latviešu valoda  (12)

Tādēļ Nila Ušakova demisija būtu loģisks solis. Būt valsts amatpersonai un iestāties pret Latvijas valsts konstitucionālajiem pamatiem ir absurdi, tā ir amatpersonas necienīga rīcība.

Tiktāl par loģiku. Taču Ušakova stāsts nav par valststiesisku loģiku. Aicināt neatbalstīt referendumu par krievu valodu kā otru valsts valodu un pēc tam parakstīties par tā sarīkošanu, varētu liecināt par personības integritātes problēmām. Tomēr arī tas nav iemesls. Stāsts ir banāls un tam sakars ar kaķiem un okupāciju.

Vēlēšanu priekšvakarā Nils Ušakovs savā runā Rīgas konferences pieņemšanā negribīgi izgrūda slavenos vārdus par "50 padomju okupācijas gadiem". Tomēr ar šo novēloto "atklāsmi" divdesmit gadus pēc padomju okupācijas beigām un daudzus desmitus gadus ilgušās Baltijas okupācijas neatzīšanas politikas no rietumvalstu puses bija par maz, lai atrastos vairākums Saeimas deputātu, kas būtu gatavi nobalsot par Saskaņas Centra līdzdalību valdībā un tādejādi institucionalizēt sabiedrības sašķeltību parlamenta līmenī un turpmākajā to nostiprināt. Pirmais trieciens: vara, kas bija tik tuvu, paslīdēja garām. Otrs trieciens: pēc briesmīgā "O" vārda izteikšanas dzīve mierīgi turpināja savu gaitu. Nesekoja "deokupācijas" šausmas, ar kurām Ušakovs atkārtoti savās intervijās bija baidījis krievus, skaidrojot, ka okupācijas vārdu nedrīkst izrunāt, jo tad sekošot "deokupācija".

Nedabūta vara, ar kuras starpniecību būtu vieglāk Latvijā nostiprināt divkopienu sabiedrību, izšķērdēts okupācijas – "deokupācijas" bieds, ar ko tik parocīgi zvejot vēlētāju dvēseles… Saprotams, ka Ušakovam nācās spert kardinālus soļus. Pirmie nāca kaķi. Labāk divi, ja nu viens kaut kur pamucis brīdī, kad ieradies kārtējais sirdsšķīstais žurnālists, kas pusi stāsta velta kaķiem un tad pūkaini pievēršas Ušakovam. Tad pa rokai trāpījās bibliotēkas jaunā ēka. Simbols kaut kāds latviešiem? Tātad – "stulba" un "neglīta". Te gan Ušakovs ir pārrēķinājies – uz jauno bibliotēkas ēku ekskursijās čakli nāk arī krievu skolnieki. Ar to vēl šķita par maz – sekoja lēmums atjaunot reakcionārās Krievu impērijas varenības zīmi – Uzvaras kolonnu*. Noderīgs atmiņu politikas līdzeklis, lai stiprinātu elektorātā postpadomju, kaut nu jau kādu laiku sabrukušās, taču jau kādreizējās impērijas identitāti. Un visbeidzot – vēršanās pret latviešu valodu. Atbalsts krievu valodas nostiprināšanai Satversmē, saprotams, nozīmētu latviešu valodas pozīciju novājināšanu.

2001.gada 21.decembra Satversmes tiesas spriedumā ir teikts: ".. latviešu valodas kā valsts valodas lietošanas jomas sašaurinājums valsts teritorijā nav pieļaujams un var būt uzskatāms arī par valsts demokrātiskās iekārtas apdraudējumu."

Vai demokrātijas instrumentus, kādas ir vēlēšanas vai referendums, var lietot, lai sagrautu demokrātiju? Jā, tāda bēdīga pieredze Eiropai bija pirms Otrā pasaules kara. Veimāras republikas sabrukums un Hitlera nākšana pie varas notika demokrātiskā ceļā. Vai demokrātijai ir tiesības sevi aizsargāt pret demokrātijas likvidēšanu demokrātiskā ceļā? Jā ir, pēc Otrā pasaules kara Vācijā mācījās no savas pieredzes un ieviesa procentu barjeru vēlēšanās, lai parlaments būtu rīcībspējīgs, kā arī ierakstīja konstitūcijā valsts pamatprincipus, kas nav maināmi pat referenduma ceļā. Pirms vairākiem gadiem Šveices Augstākā tiesa (mūsu Satversmes tiesas līdziniece) atcēla referendumā pieņemtu lēmumu liegt pilsonību kādai imigrantu ģimenei, kas bija priekšzīmīgi integrējusies attiecīgajā valstsnācijā.

Vai nacionālajai un demokrātiskajai valstij, kāda ir Latvija, ir tiesības aizsargāt savu valststiesisko identitāti? Jā, ir. Savulaik Eiropas Cilvēktiesības tiesa apstiprināja Latvijas tiesu lēmumu par aizliegumu Tatjanai Ždanokai kandidēt vēlēšanās. Tādejādi tiesa atzina, ka var ierobežot tiesības tiem, kas vērsušies pret valsts demokrātisko iekārtu. Tāpēc arī mūsu valsts dibinātāji un Satversmes autori ir parūpējušies, lai valsts konstitucionālos pamatus vai virsprincipus nevarētu mainīt ļaužu pulciņš, kam rūp referendumu lietot kā līdzekli savām manipulācijām ar elektorātu. Referendumā par konstitucionālo pamatu pantu izmaiņu vispirms jānobalso ar divu trešdaļu vairākumu, klātesot divām trešdaļām Saeimas deputātu (tas nozīmē, ka viena trešdaļa deputātu šādu balsojumu var nepieļaut) un pēc tam vēl referendumā pusei no visiem Latvijas balsstiesīgajiem pilsoņiem. Tas nenotiks. Taču, ja tas kādā iedomātā situācijā notiktu, vārds tomēr būtu sakāms Satversmes tiesai. Pie nacionālas un demokrātiskas valsts vērtībām pieder tas, ka demokrātijai ir tiesības sevi aizsargāt pret tiem, kas "demokrātiskā" ceļā gribētu to likvidēt.

Krievu valoda nebūs otra valsts valoda Latvijā. Saskaņas centrs nebūs valdībā, Ušakovs tam ir palīdzējis. Projekts "Saskaņas centrs" piedzīvo savu norietu. Arvien vairāk mazākumtautību pārstāvju, kas brīvi savieno savu mazākumtautības un latvisko identitāti, kļūs par biedriem politiskajās partijās, izvēloties savu piederību pēc partiju politikas, nevis etniskā principa, kā tas ir gadījumā ar Saskaņas centru. Arvien vairāk vēlētāju gribēs, lai viņus pārstāv kāda noteikta politiska virziena partija, nevis pagātnē iestrēdzis veidojums, kuras galvenais mērķis ir etniski sašķelta, nevis saliedēta sabiedrība Latvijas nacionālajā un demokrātiskajā valstī.

* Rīgā nav vajadzīgs piemineklis kādai no reakcionārās Krievu impērijas uzvarām karā. Tad jau pieminekli drīzāk būtu pelnījis Napoleons, kurš iekarotajās zemēs ieviesa progresīvas pārmaiņas, citu starpā, atcēla dzimtbūšanu, inkvizīciju, kur tā Dienvideiropā vēl pastāvēja, spīdzināšanu kā līdzekli kriminālprocesā un iedibināja Napoleona kodeksu, kas likts pamatā modernajiem Eiropas valstu civillikumiem, tajā skaitā arī Latvijas šobrīd spēkā esošajam 1937.gadā pieņemtajam Civillikumam.