Jurijs Aleksejevs: Cīņa par latviešu valodu nogalina latviešu valodu  (4)

Sāksim no paša sākuma. Kāda bija latviešu valodas situācija pirms 20 gadiem? Nelielas tautas valoda bezgalīgajos PSRS plašumos. Godīgi sakot, neviens neaizliedza lietot šo valodu. No PSRS budžeta pat ievērojama summa tika piešķirta dažādu literāru darbu izdošanai, teātra un citu mākslas nozaru atbalstam.

Taču reāli latviešu valodai bija piešķirts lauku "etnogrāfiskās" valodas statuss. Zinot vien latviešu valodu, bija iespējams art zemi, slaukt govis un reizi 4 gados dziedāt dziesmu svētkos. Taču pilsētā, ražošanā, tirdzniecībā, apkalpošanā, valsts iestādēs Latvijā iztikt bez krievu valodas nebija iespējams.

Pasākumi valsts latviskošanai

Lai mainītu šo situāciju, pirms 20 gadiem tika uzsāktas reformas. Tagad, kad pagājuši 20 gadi kopš šīs cīņas sākuma, rezumēsim ieguvumus:

1) Visu likumdošanu, visu lietvedību, visu grāmatvedību un pārējo birokrātiju esam ieviesuši latviešu valodā.

2) Visu valsts augstāko izglītību un 60% krievu vidējās izglītības esam ieviesuši latviešu valodā.

3) No valsts un pašvaldības iestādēm, kā arī no visu valsts uzņēmumu pārvaldes posmiem krievvalodīgie darbinieki ir gandrīz pilnīgi iztīrīti.

4) Visi lielie rūpniecības uzņēmumi - krievu valodas "perēkļi" ir gandrīz pilnīgi iznīcināti.

Bet tagad pacentīsimies to visu analizēt no iepriekš nospraustā mērķa viedokļa. Ko latviešu valodas aizstāvji gribēja panākt rezultātā? Lai latviešu valodas nesēju skaits PIEAUGTU. Ko viņi ir panākuši? Izskatīsim pa punktiem.

Latviešu tehniskā izglītība bija veidota uz krievu valodas bāzes

Paradoksāla situācija: neskatoties uz milzīgo augstākās izglītības iestāžu un studentu skaitu, arvien grūtāk kļūst atrast labu speciālistu programmēšanas sfērā, inženieri-elektroniķi, mehāniķi, ķīmiķi vai tehnologu. Atsevišķās sfērās speciālistus nav iespējams atrast ne par kādu naudu. Mans paziņa, kura uzņēmums strādā elektronikas sfērā, par mūsu tehnisko augstskolu absolventu līmeni izteicās tā: "Valsts valoda un reizināšanas tabula ar vārdnīcu - tās ir visas viņu zināšanas".

Kāpēc tā? Atzīsim godīgi: augstākā tehniskā izglītība Latvijā pagājušā gadsimta 60. un 70. gados tika veidota uz Krievijas (krievu) augstskolu bāzes. Latvijas rūpniecības vētrainā izaugsme prasīja lielu skaitu tehnisko speciālistu. Tā kā nebija iespējams īsā laikā sagatavot augstas klases pasniedzējus, izmantojot vietējos kadrus (to nav iespējams panākt viena gadu desmita laikā), uz Latviju tika sūtīta Maskavas un Pēterburgas profesūra.

70. gadu beigās, kad es mācījos Rīgas Politehniskā institūta Radiotehnikas un sakaru fakultātē, lielākā daļa pasniedzēju bija, tā sakot, migranti. Nacionālie kadri tikai sāka pacelties vairāk vai mazāk nopietnā līmenī. Taču krievu pasniedzēji viņus aktīvi atbalstīja. Katedrās noritēja zinātniskais darbs, tika izstrādātas metodikas, gatavoti latviešu mācību līdzekļi...

90. gadu sākumā krievu pasniedzēji saņēma rīkojumu: steidzami pāriet uz latviešu apmācības valodu. Vērtīgie krievu pasniedzēji tūlīt pameta mācību iestādes. Daži aizbrauca uz Krieviju, citi - uz Eiropu. Pirms 15 gadiem es sastapu pasniedzēju no savas fakultātes (latvieti, kurš savulaik bija absolvējis labu augstskolu Krievijā). - Nu, kā klājas fakultātē? - es painteresējos. - Slikti, - viņš atbildēja, - gudrie ir aizbēguši, palikuši tikai "nacionālie kadri".

Laboranti vienā mirklī kļuva par docentiem, asistenti - par doktoriem. Fakultātes līmenis ir tik zems, ka to grūti iedomāties.

Gudrie brauc mācīties uz ārzemēm

Tagad mūsu valdība var pamatot speciālistu trūkumu valstī ar to, ka gudrie, pabeiguši mūsu augstskolas, brauc uz ārzemēm, jo pie mums viņiem maz maksā. Sak, maksājiet viņiem konkurētspējīgu atalgojumu, un viņi nekur nebrauks.

Tā nav taisnība. Mūsu augstskolas jau labu laiku nedod labus tehniskos speciālistus. Gudri jaunieši, vienu vai divus gadus pamācījušies mūsu augstskolās un sapratuši, ka šeit neko iemācīties neizdosies, dodas uz ārzemēm, lai mācītos pa īstam.

Vēl viena mūsu valdības ideja: mēs varam ātri uzlabot augstākās izglītības līmeni, ja uzaicināsim profesorus no ārzemēm lasīt lekcijas pie mums. Arī tās ir visīstākās muļķības. "Viesizrāžu" pasniedzējs neko neuzlabos. Pirmkārt, tāpēc, ka labi pasniedzēji "viesizrādēs" nebrauc. Viņiem ir savas katedras, savs zinātniskais darbs, savi studenti-doktoranti-aspiranti prestižās augstskolās visā pasaulē. "Viesizrādēs" dodas tie, kas Eiropā nav īpaši vajadzīgi.

Otrkārt, lai uzlabotu jebkuras tehniskās specialitātes pasniegšanas līmeni, ir nepieciešams vairākus gadus ilgs darbs, ir jāizveido katedra, jāorganizē zinātniskais darbs, jāgatavo vidējā posma pasniedzēji, asistenti. Neviens ciemos ieradies profesors ar pāris desmitiem lekciju neko tādu nespēs paveikt. Ne par kādu naudu.

Tātad uzskaitīsim to, kas mums ir: sagraujot krievu augstāko izglītību, latvieši vispirms ir sodījuši paši sevi. Krievu tehniskā izglītība bija pamats (bezmaksas!), uz kura tika veidota latviešu augstākā izglītība. Rezultātā gudri un aktīvi jaunieši masveidā dodas projām no valsts. Gan krievi, gan latvieši. Turklāt viņi nedodas vienkārši nopelnīt naudu, viņi brauc MĀCĪTIES, lai pēc tam paliktu tur uz visiem laikiem.

Latviešu valodas nesēju skaits samazinās

Principā, krievu jaunieši šobrīd latviešu valodu vairāk vai mazāk prot. Taču viņi nevēlas tajā runāt. Kāpēc? Pēdējo gadu laikā es bieži vien saņemu uzaicinājumus lasīt lekcijas žurnālistikā krievu skolu 12. klasēs. Pirmais jautājums, ieejot klasē, parasti ir: "Lūdzu, paceliet rokas tie, kas gatavojas palikt Latvijā?"

No 25 - 30 skolēniem roku paceļ 5 - 6. Pārējie perspektīvas saskata tikai ārzemēs. Kāpēc viņiem tur būtu vajadzīga latviešu valoda? Rezultātā krievu jauniešu attieksme pret latviešu valodu pašlaik ir aptuveni tāda pati, kāda bija man pret priekšmetu "PSKP vēsture un zinātniskais komunisms". Tas ir, priekšmets ir vismaz mazliet jāiemācās, lai nokārtotu eksāmenu, taču dzīvē man šīs zināšanas nebūs vajadzīgas. Līdz ar to ir jāatzīst: latviešu valodas nesēju skaits uz krievvalodīgo iedzīvotāju skaita nav pieaudzis.

Toties šis skaits ir ievērojami samazinājies, ņemot vērā latviešu jauniešu izbraukšanu uz ārzemēm. Tautas skaitīšanas rezultāti vēl parādīs, kāds tagad ir iedzīvotāju skaits mūsu valstī. Domāju, tie būs katastrofiski. Uz ārzemēm izbrauc jaunieši vecumā no 20 līdz 35 gadiem - tas ir, aktīvākās vecuma grupas pārstāvji. Viņu bērni, kas piedzims ārzemēs, vairs nebūs latviešu valodas nesēji. Cerību uz to, ka viņi reiz atgriezīsies Latvijā, nav. Tāpat kā Latvijā neatgriezās mūsu 40. gadu "trimdinieku" bērni un mazbērni. 

Latviešu lietvedība traucē biznesam un investīcijām

Uzņēmēji, kas sadarbojas ar ārvalstīm, zina, cik daudz laika un naudas prasa mūsu latviešu birokrātija. Katru dokumentu ir jātulko 2 reizes. Vispirms - partneriem saprotamā valodā (angļu, vācu, krievu valodā), pēc tam - atkal latviešu valodā.

Ja šādi sarežģījumi būtu jāpiecieš liela tirgus dēļ, tā nebūtu liela problēma. Taču tirgus Latvijā ir ārkārtīgi mazs. Ārvalstu kompānijas to neuztver kā atsevišķu tirgu. Uzņēmumiem nav izdevīgi uzturēt tulku/lietvežu štatu tirgum, kura apgrozījums ir tikai nedaudz lielāks nekā minēto tulku algas. Mēs brīnāmies, kāpēc mūsu valstī neieplūst investīcijas? Šeit minēts viens no iemesliem.

Secinājums: biznesa attīstībai un investīciju piesaistīšanai tādām mazām valstīm kā Latvija vajadzētu nedaudz mazināt savu lepnumu un atļaut lietvedību vairākās valodās. Mūsu valstī visērtāk būtu izmantot angļu un krievu valodas, kā arī pārtulkot krievu un angļu valodā visus likumus krājumus, instrukcijas utt. un iemācīt ierēdņus sazināties šajās valodās.

Jaunajiem saimniekiem latviešu valoda nav vajadzīga

Latviešu valoda pagaidām vēl ir saglabājusi savas pozīcijas valsts pārvaldē. Taču vairs ne uz ilgu laiku. Ārvalstu kapitāls jau sen ir pārpircis latviešu uzņēmumus, pašlaik masveidā rit lauksaimniecības zemju un nekustamā īpašuma pārpirkšana. Vai jaunajiem Latvijas saimniekiem latviešu valoda ir vajadzīga? Kāpēc? Jau pašlaik daudzos uzņēmumos ar ārvalstu kapitālu darbs rit krievu vai angļu valodā. Nākotnē šis process tikai pastiprināsies. Paies 7 - 10 gadi, un latviešu valoda pilnībā pazudīs no uzņēmējdarbības. Pēc tam - arī no valsts pārvaldes. Šeit to pakāpeniski nomainīs Latvijas jauno saimnieku svešvalodas.

Kas notiks rezultātā? Tas pats. Latviešu valoda no jauna no jauna ieņems vietu, ko tā ieņēma PSRS pirms 20 gadiem - tā kļūs par lauku "etnogrāfisko" valodu. Tikai ar vienu izņēmumu: pirms 20 gadiem šeit bija vismaz pusotra miljona latviešu valodas nesēju, bet pēc 15 gadiem paliks aptuveni pusmiljons, iespējams - mazāk. Večuki un vecenītes, kas šeit dzīvos pēdējos savas dzīves gadus.

Autors piedalījās diskusijā portālā IMHOClub.lv