Artis Stucka: Vēlreiz par Rīgas mēra juridisko atbildību  (1)

Rīgas pilsētas pašvaldības domes priekšsēdētāja (turpmāk - Rīgas mērs) izteikumi par to, ka viņš ir parakstījies par grozījumiem Latvijas Republikas Satversmē, kuru mērķis ir krievu valodai Latvijas Republikā piešķirt valsts valodas statusu, Latvijas politiskajā vidē radījis nelielam bumbas sprādzienam līdzīgu efektu.[1]

Politiskās partijas „Pilsoniskā savienība" valde pēc Rīgas mēra rīcības izvērtējuma neaprobežojās tikai ar mēra publisku nopēlumu, bet pēc 2011. gada 10. novembra valdes sēdes paziņoja, ka „referendums par krievu valodu kā otro valsts valodu neatbilst nacionālas valsts pamatprincipiem, kas izriet no Latvijas Republikas Satversmes 1.panta. Līdz ar to demokrātiskā un tiesiskā valstī valsts amatpersonai kā valsts varas pārstāvim ir pienākums būt lojālai pret Latvijas Republikas Satversmē nostiprinātajām valsts pamatvērtībām un tā nevar rīkoties pret tām."[2] Valde arī lēma aicināt vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru izvērtēt Rīgas mēra atbilstību ieņemamajam amatam, piedaloties parakstu vākšanā referenduma ierosināšanai par otrās valsts valodas statusa noteikšanu krievu valodai.

Reaģējot uz minēto politisko paziņojumu, vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs atzina, ka Rīgas mēra atstādināšana no amata būtu politisks, ne juridisks lēmums. „Pašvaldību un to vadības darbību nosaka likums "Par pašvaldībām", un šī likuma 93. pants skaidri un nepārprotami paredz apstākļus, kuriem iestājoties, atbildīgais ministrs var pieņemt lēmumu par pašvaldības vadītāja atstādināšanu. Rīgas domes priekšsēdētāja faktiskā rīcība nav likuma pārkāpums, tāpēc atstādināšana atbilstoši likumam nav iespējama."[3]

Apzinoties, ka partijas „Pilsoniskā savienība" paziņojums ir juridiski neloģisks, jo tas netieši aicina, piemēram, saukt pie atbildības ikvienu valsts amatpersonu, kas piedalījusies parakstu vākšanā par likumīgi ierosinātu tautas nobalsošanas procedūras ierosināšanu, pati tendence politiski iejaukties pašvaldības amatpersonu darbībā šķiet pastāvošai tiesiskai kārtībai neatbilstoša. Īpaši šī tendence liek satraukties, ja apzināmies kārtējo pašvaldību vēlēšanu tuvumu.

Kas īsti izriet no likuma „Par pašvaldībām"? Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra un Rīgas mēra attiecības nav klasiskās darba tiesiskās attiecības, kas pastāv starp darbinieku un darba devēju. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra ievērojamās tiesības saukt pie atbildības domes priekšsēdētāju par tā, iespējams, pieļautajiem tiesību aktu pārkāpumiem ir tikai ilūzija, kas izgaist, ja izvērtē likumā „Par pašvaldībām" noteiktās ministra tiesības. Pie tam vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs nav tiesīgs pieņemt nekādus politiskus lēmumus par domes priekšsēdētāja atstādināšanu. Jau pieminētajā likuma „Par pašvaldībām" 93. pantā nav minēti nekādi apstākļi, kuros ministrs ir tiesīgs pieņemt lēmumu par domes priekšsēdētāja atstādināšanu. Likuma pants ir veidots tādējādi, lai īpaši ierobežotu valsts pārvaldes amatpersonu tiesības iejaukties pašvaldības darbā. Šī panta pirmajā daļā ir noteikts, ja domes priekšsēdētājs nepilda likumos noteiktos pienākumus, vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs pēc tam, kad ir saņemts attiecīgā domes priekšsēdētāja paskaidrojums, ar motivētu rīkojumu var atstādināt viņu no amata pienākumu pildīšanas. [..] Domes priekšsēdētājam likumos noteiktie pienākumi pamatā izriet no šī paša likuma 62. panta, kurā ir, piemēram, noteikts, ka domes priekšsēdētājs: vada domes darbu, koordinē jautājumu izskatīšanu komitejās; pārstāv pašvaldību attiecībās ar valsti un citām pašvaldībām; domes vārdā izdod pilnvaras, paraksta līgumus un citus juridiskos dokumentus; vada finanšu komitejas darbu; ierosina jautājumu izskatīšanu domē un komitejās; var ierosināt attiecīgajā administratīvajā teritorijā esošo vietējo valsts pārvaldes iestāžu vadītāju vai šo iestāžu amatpersonu atlaišanu no ieņemamā amata utt. Visi nosauktie un citi likumā uzskaitītie pašvaldības domes priekšsēdētāja amata pienākumi pamatā ir reprezentatīvi.

No minētā izriet, ka vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs ir tiesīgs atstādināt pašvaldības domes priekšsēdētāju tikai par tādiem pārkāpumiem, kas ir saistīti ar nepienācīgu pašvaldības domes darba organizēšanu. Pie tam šādam vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra lēmumam ir jābūt īpaši juridiski pamatotam, jo tas ir administratīvais akts. Arī administratīvā apgabaltiesa, vērtējot pašvaldības domes priekšsēdētāja atbildību, ir norādījusi, ka „atbilstoši likuma „Par pašvaldībām" 3.panta pirmajai daļai, vietējā pašvaldība ir vietējā pārvalde, kas tai noteikto funkciju izpildi nodrošina, ar pilsoņu vēlētas pārstāvniecības - domes (padomes) - starpniecību. Pārstāvniecība (padome) tiek izveidota attiecīgās iedzīvotāju daļas vēlēšanu rezultātā. Arī padomes priekšsēdētājs amatu, atbilstoši likuma „Par pašvaldībām" 19.pantam, iegūst, ievēlēšanas rezultātā, ko veic padomes deputāti. Analoģiski paredzēta pagasta priekšsēdētāja amata zaudēšanas kārtība. [..] Apgabaltiesa secina, ka primāri kontroli pār vēlētu pārstāvju darbību veic vēlētājs."[4] Pašvaldības domes priekšsēdētāja kā valsts amatpersonas atbildība primāri jāskata kopējā pašvaldības domes atbildības aspektā, vērtējot domes pieņemto lēmumu un rīcību tiesiskumu.

Ja ministrs tomēr izmanto tiesības atstādināt Rīgas mēru. Jāatzīst gan, ka teorētiska iespēja ministram izmantot piešķirto amata varu un pieņemt lēmumu par Rīgas mēra atstādināšanu joprojām pastāv. Ja vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs pēkšņi pārdomās un atsauksies partijas „Pilsoniskā savienība" aicinājumam, izveidosies juridiski kurioza situācija. Tikai administratīvās tiesas kompetencē būs izvērtēt šāda lēmuma tiesiskumu, kas tiesu noslodzes dēļ varētu ilgt gadiem. Attiecīgais Rīgas mērs tiesas laikā uz vairākiem gadiem „būtu noņemts no trases", pat apzinoties, ka problēmas pamatā nebūt nav tiesiskuma jautājumi, bet drīzāk viena valsts politiķa (vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra) rīcībā esošā juridiskā instrumenta izmantošana, lai, atceļot sev nevēlamo pašvaldības politiķi, tādējādi politiski izrēķinātos ar konkurentu. Nepieļaut un atrisināt šo situāciju ir likumdevēja uzdevums.

[1] Šajā rakstā autors nevērtē Rīgas mēra N.Ušakova rīcības ētiskos aspektus, kā arī nekādā veidā nepauž savu viedokli par Latvijas Republikas Satversmē ierosinātajiem grozījumiem. Rakstā minētais ir tikai un vienīgi autora personiskais viedoklis par juridiska rakstura problēmu.

[2] „Pilsoniskās savienības" valde aicina izvērtēt N.Ušakova atbilstību ieņemamam amatam. Aplūkots:

http://pilsoniska-savieniba.lv/?&s=1225407588&fu=read&id=2099&start=1&open=1&ln=lv. [12.11.2011.].

[3] Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Edmunda Sprūdža paziņojums. Aplūkots: http://www.varam.gov.lv/lat/aktual/preses_relizes/?doc=14315. [12.11.2011.].

[4] Administratīvās apgabaltiesas spriedums lietā Nr.A42078304 AA 498-05/7 (nepublicēts).