Tas tāpēc, ka latviešu valodā nav vārda, kas apzīmētu personas valsts piederību bez nacionalitātes.
Tiesa, pēdējos divdesmit gadus Tev varēja likties, ka manas personas šeit nemaz nav - mani šeit gandrīz nevarēja ne redzēt, ne dzirdēt.
Esmu unikāla, būtībā vienīgā tāda parādība.
Esmu - EiroNeredzamais.
Esmu tas, kurš neredzami balsojis par Latvijas neatkarību un skūpstījis Latvijas karogu, stāvot uz viena neredzamā ceļgala.
Es nedzirdami dziedāju himnu un esmu nolicis Latvijas vēstures eksāmenu, ar ko acīmredzami neredzami esmu pārliecinājis komisijas locekļus par to, ko pats sen jau biju nojautis - ka es eksistēju.
Un man pēc taustes ir izsnieguši Eiropilsoņa pasi, ar grūtībām paspiežot manu neredzamo roku.
Tagad, lūk, es dzīvoju ES, domāju krieviski, sarunājos latviski un vēl divās Eiropas valodās, strādāju un neredzami maksāju pilnīgi redzamus nodokļus.
Es lidoju pa pasauli un kļūstu redzams, šķērsojot Latvijas robežu.
Bet, neskatoties uz manu Satversmē un Eiropas likumos noteikto redzamā statusu, es atkal kļūstu neredzams, atgriežoties mājās.
Cienījamo kaimiņ!
Es uzskatu, ka ir pienācis laiks - neskatoties uz visām varas pūlēm padarīt likumīgu manu neredzamību, mums parunāt tieši, bez žurnālistu un korespondentu starpniecības, kuri dažādā ticamības pakāpē ar visu ko piepilda manu neredzamību.
Tu jau 20 gadus skaties televizoru, lasi laikrakstus, taču skaties cauri, mani neredzot, bet redzi tikai to, ko Tev par mani rāda.
Atzīšos, tāpat kā es. Man arī Tu esi neredzams, kaimiņ.
Man Tu esi tēls, kas veidojies no dažādām lietām, un ne tas pats labākais. Un ne jau es to esmu apkopojis.
Pienācis laiks to labot.
Divdesmit gadus mūs cenšas piespiest baidīties, neuzticēties un, vēlams, ienīst vienam otru. Jāatzīst, tas ir izdevies diezgan sekmīgi.
Tas ir skaidrs. Jo mūsu domstarpības kādam ir peļņa. Tas kāds to skaidri saprot, ka tiklīdz pazudīs jautājumi, kuriem ir purvaini pamati un kuros vienlīdz ātri noslīkst Barona teikas un Krilova fabulas, un loģika, un visi pasaules argumenti, bet galvenais - mūsu nauda un laiks, tad cilvēki sāks uzdot pavisam citus jautājumus.
Piemēram, šādus.
Kāpēc divdesmit gados nekādi neizdodas atdot VISU LATVIJAI, bet gan ZVIEDRIJAI, DANIJAI un SOMIJAI - visi lielie zivju, piena, cukura un gaļas pārstrādes Latvijas uzņēmumi kļuvuši par zviedru, somu vai dāņu uzņēmumiem?
Kāpēc ikmēneša pabalsti Latvijas jaunajām māmiņām atgādina ziedojumus bezpajumtes dzīvnieku patversmei?
Kāpēc visnabadzīgākajā ES valstī ir pasaulē dārgākie tilti un bibliotēkas?
Kāpēc un kur pazuduši Latvijas zemes pamatu pamats - zemnieku saimniecības, par kurām vajadzēja visai valstij lūgt Dievu un lolot tās? Kur pazuduši paši fermeri, kuri ar savām pie zemes darbiem pieradušajām latviešu rokām ir parakstījuši līgumus ar zviedru bankām un saņēmuši mūžīgā parādā tehniku no Eiropas, bet nav saņēmuši jaunus noieta tirgus - Eiropai Latvija pati ir vajadzīga vien kā tirgus, bet pieeju Krievijas tirgiem cieši ir aizdambējuši histēriski vēsturiskie trombi? Viņi spiesti audzēt rapsi labības zemē un saņemt par to Eiropas kompensācijas, lai būtu par ko pabarot savus bērnus ar produktiem, kas ievesti no Eiropas. Un to nākas darīt Latvijas zemniekiem, bļāviens!
Kāpēc uz Eiropu devušies jau teju 20% no valsts iedzīvotājiem, un latviešu tauta klusām izmirst, skanot skaļiem saukļiem?
Kam ir izdevīgi unikāli pazemojošie bezcerīguma suvenīri, kas varētu būt Spīlberga filmu rekvizīts - Svešo pases? Bet, galvenais, kādēļ? Jo ekonomiski, politiski, statistiski, demogrāfiski un principiāli, valstij šāds Neredzamo daudzums nav izdevīgs.
Jautājumu bez gala. Bet atbilde ir viena - jāapvienojas.
Pagaidām nezinu, kā uzsākt šo jauno lappusi. Gaidu priekšlikumus arī no tevis, cienījamo kaimiņ, jebkurā valodā.
Nevaru palepoties arī ar to, ka man būtu daudz draugu-latviešu, man viņi ir tikai divi.
Nevaru arī lepoties, ka daudz zinu par Tavu tautu un dziļi izprotu tavas pieviltās cerības, bailes un sāpes, kaut gan ļoti labi izprotu, ko nozīmē gan pirmais, gan otrais, gan trešais.
Es atzīstu - man nebija taisnība, ka klusēju visus šos gadus un esmu atdevis citiem tiesības runāt manā vārdā, un viņi no manis cītīgi izveidoja ienaidnieku, kura tēlu Tev izdevīgi pārdeva.
Es arī ar rūgtumu un nožēlu atzīstu, ka biju uzpūtīgs un stulbs, gaidot, ka viss atrisināsiet man par labu pats no sevis un bez manas līdzdalības.
Man apnicis pārtikt no skaidri zināmu Eiropas cilvēka tiesību cieņas Latvijā izdiedelētām drupačām.
Es neuzprasos Tev par draugu, bet arī par Tavu ienaidnieku būt atsakos. Mums nav ko dalīt, kaimiņ. Visu jau ir sadalījuši bez mums. Un mani neapmierina, kā tieši tas ir izdarīts.
Tev teiks, ka es Tevi mānu.
Iespējams. Bet tādā gadījumā es mānu ne tikai Tevi.
Iedomājies, ka es mīlu kādu sievieti. Un viņas balss skaņa ir mūzika manās ausīs. Man patīk skatīties uz viņu, kamēr viņa guļ. Un laižot caur pirkstiem viņas uz spilvena atrisušos matus, ieelpojot to smaržu, es jūtos savā vietā. Un vairāk par visu pasaulē man patīk zināt, ka viņa mani arī mīl. Un mums ir bērni.
Iztēlojies? Bet tagad iedomājies, ka viņa ir latviete.
Tā nu ir sanācis dzīvē, ka esmu šeit mājās, kaimiņ. Es neesmu Tavā valstī. Esmu savā. Mūsu. Tā tas vēsturē ir noticis.
Un Tavu valodu es zinu, cienu un esmu gatavs cīnīties par tavām tiesībām tajā domāt un dzīvot, tāpat, kā par savām. Tāpēc, ka tiesības būt cilvēkam ir visiem.
Nevajag ilūziju - es noteikti zinu, ka pat savācot 150 000 parakstu, es tik un tā neuzvarēšu referendumā, jo neredzamie neuzvar referendumos.
Bet es tik un tā iešu balsot. Tāpat, ka Tu gāji uz barikādēm, atceries? Tāpēc, ka uzskatīji, ka Tev tur jābūt... un viss. Es, starp citu, arī tur biju. Un tagad iešu un nobalsošu "PAR KRIEVU VALODU'', nevis "PRET LATVIEŠU VALODU".
Ne vienmēr pats galvenais ir uzvarēt. Dažreiz, lai paliktu cilvēks, pietiekami ir vienkārši nezaudēt.
Tieši tāpēc es kļūstu redzams!
Un tad jau redzēs.
Ar cieņu,
EiroNeredzamais.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!