Uldis Osis: Labklājība un veselība - reformas vai sabrukums  (20)

Problēmas risinājumam oficiālajā līmenī tiek piedāvāta virkne pasākumu - palielināt pensionēšanās vecumu, samazināt pensiju piemaksas, tiek slēgtas vai apvienotas medicīnas iestādes un tml. Taču, no otras puses, tā kā sabiedrība noveco, pieaug arī saslimstību skaits. Līdz ar to skaidrs, ka arī medicīnas jomā izmaksas tik un tā turpinās pieaugt. Šīs ir globālas tendences, kuras līdz ar ekonomisko ciklu kāpumiem un kritumiem arvien vairāk palielina spriedzi starptautiskajā finanšu sistēmā, it īpaši valstu sociālajos budžetos.

Izmaksu ierobežošanas politika ar mērķi sabalansēt izmaksas ar ieņēmumiem un stabilizēt finanses, izrādās kā tuksneša mirāža - jo vairāk pēc tās tiecies, jo tālāk tā aizplūst un, lai gan finanšu konsolidācijas pasākumu tūres seko viena aiz otras, budžeta deficīti kā teiksmaina pūķa galvas izaug atkal un atkal. Sagaidāmās finanšu stabilizācijas vietā patiesībā arvien vairāk sarūk ekonomikas attīstības temps, bet stagnācija, kā vecuma aizdusa, nomāc arvien vairāk, apgrūtinot sākotnējo problēmu risinājumu.

Nebūtu pamata apgalvot, ka labklājības un veselības jomā nekas līdz šim nav darīts. Taču acīmredzami tas ir stipri nepietiekami. Tādēļ, ja viss turpinās kā līdz šim, neko citu kā ātrāku vai lēnāku finanšu krahu ar neparedzamām ekonomiskām un politiskām sekām uz iespējamās finanšu krīzes fona diez vai sagaidīsim.

Šādu situāciju var glābt tikai enerģiski, inovatīvi un radikāli risinājumi ar pietiekamu plašu sistēmisku efektu. Par šādiem risinājumiem jau esmu rakstījis citās nozarēs, piemēram, izglītības sfērā un, prieks redzēt, ka pamazām kaut kas no tā tiek mēģināts arī īstenot.

Konstruktīvi risinājumi, ir iespējami un nepieciešami arī sociālajā sfērā. Apskatīsim dažus no tiem.

Pārvalde

Viena no Latvijas problēmām ir labklājības un veselības funkciju administratīvā nošķirtība, to sadalījums starp divām dažādām ministrijām - Labklājības un Veselības. Tas drīzāk izskaidrojams ar politisko partiju vēlmi pēc ministru portfeļiem, nekā objektīvu nepieciešamību, jo reālajā dzīvē šīs jomas ir cieši savstarpēji saistītas. Daudzi sociālie pakalpojumi, it īpaši, kas saistīti ar gados veciem, vientuļiem cilvēkiem, būtu sociāli daudz kvalitatīvāki un ekonomiski efektīvāki, ja tiktu veidoti kā vienota pakalpojumu pakete. Taču atšķirīgās administratīvās un finansējuma procedūras to ne vienmēr pieļauj. Latvijā gandrīz nepamanīts vai vismaz neizprasts palicis, ka šo divu jomu integrācija jau sen ir Eiropas Savienības ilgtermiņa politikas pamatā. Atšķirībā no mums, piemēram, Igaunijā ir tikai viena - Sociālo lietu ministrija, kas izstrādā un īsteno gan sociālo, gan veselības politiku valstī kā vienotu procesu.

Efektivitāte

Daudzas veselības un sociālo pakalpojumu iestādes viena otru dublē. Rezultā liela daļa resursu tiek izlietota nelietderīgi. It īpaši tas attiecas uz kapitālietilpīgas medicīniskās aparatūras iepirkšanu, kura ekspluatācijas laikā tiek noslogota tikai daļēji, nereti arī tādēļ, ka trūkst kvalificētu šo iekārtu apkalpojošo speciālistu. Arī šajā gadījumā administratīvās sadrumstalotības dēļ nav īsti pat ideju par ārstniecības iestāžu kooperācijas un specializācijas attīstības iespējām, meklējot variantus kā ievērojami samazināt medicīnisko un sociālo pakalpojumu izmaksas. Taču brīdis, kad tas bija valstī uzsākams, sen pagājis. Šobrīd to būtu jādara jau starptautiskā mērogā, attīstot sadarbības iespējas ar kaimiņvalstīm Baltijā un Skandināvijā. Vēl jo vairāk tādēļ, ka šādas sadarbības veicināšanai jau vairāku gadu garumā tiek īstenotas dažādas ES programmas, piemēram, Strategic Implementation Plan for the European Innovation Partnership on Active and Healthy Ageing u.c., kas paredz dalībvalstīm arī atbalsta finansējuma piešķiršanu.

Profesionālisms

Pagājis lielo universālo slimnīcu laiks, to pārvaldība kļūst arvien neefektīvāka. Acīmredzama to funkcionālās decentralizācijas nepieciešamība mazāka mēroga vienībās - organizatoriski un finansiāli patstāvīgās klīnikās, medicīniskās un sociālās aprūpes punktos, laboratorijās, pētniecības institūtos un tml., nošķirot no saimnieciskajām funkcijām, kam tiešām būtu jāsaglabājas centralizētā veidā arī turpmāk. Daļēji šis process jau aizsācies. Taču tam nepieciešams valsts un pašvaldību atbalsts, kā arī profesionāla pieeja. Laiks arī atteikties no ilūzijas, ka tikai dakteris ar medicīnisko izglītību var būt labs medicīnas iestādes vadītājs. Latvijā tiek zaudēti desmiti un simti miljonu latu tikai viena iemesla dēļ - daudzus valsts un pašvaldību uzņēmumus un institūcijas vada vāji, nekompetenti menedžeri, lai gan savā specifiskajā nozarē tie varbūt ir izcili speciālisti. Kā pārliecinošu pozitīvu piemēru šajā jomā var minēt Aizkraukles medicīnas centru, kur līdz ar privātā investora piesaisti, profesionāla menedžera atnākšanu, pārvaldes struktūras un funkciju sakārtošanu, šī institūcija no dziļas finansiālas bedres īsā laikā kļuva par pelnošu un pacientu atzītu uzņēmumu. Manuprāt, šajā piemērā var runāt arī par veiksmīga sadarbības modeli starp pašvaldību (Aizkraukles novads), privāto investoru un valsts regulējošo lomu. Būtu vērts to papētīt dziļāk un veicināt līdzīgu risinājumu pielietošanu arī citos novados.

Privātā iniciatīva

Pienācis laiks valdībai novērst gadiem ieilgušu neizdarību - jāatjauno publiskās privātās partnerības (PPP) projektu īstenošana. Jāizbeidz šausmināšanās par draudošajām milzu blēdībām un mahinācijām, kādas it kā būtu iespējamas pielietojot PPP modeli (it kā bez tā tādas nenotiktu). Korupcija ir pavisam cits jautājums, kuru jārisina attiecīgajām institūcijām ar atbilstošiem līdzekļiem un nevis vienkārši kaut ko jāaizliedz.

Pastāv arī uzskats, ka PPP modeļu pielietošana publiskajam sektoram nedod jūtamu ekonomisko efektu. Daļēji tas tā ir. Taču viens no galvenajiem iemesliem ir neatrisinātas problēmas ar pievienotās vērtības nodokļa piemērošanu šāda veida projektos. Turklāt PPP sfēra pārsvarā ir saistīta ar netiešo efektu radīšana, kas izpaužas profesionālākā pārvaldībā, it īpaši risku vadībā, ko veicina privātā partnera līdzdalība. No privātā partnera puses daudz biežāk nāk arī inovatīvas iniciatīvas, nestandarta risinājumi, ko parastās finanšu aprēķinu metodes visbiežāk pat neuztver.

Nojaušu, ka kāds šeit sarkastiski minēs, nu ja, kā AirBaltic, vai Krājbankā? Nenoliegsim, mēdz būt arī šādi gadījumi. Taču tie uzskatāmi parāda īstos problēmu iemeslus - cik svarīga ir ne vien labu menedžeru, bet arī pareiza partneru izvēle. Diemžēl profesionālisms un reputācija Latvijā, parasti spēlē daudz maznozīmīgāku lomu, nekā politiskas "uzticamības", jeb "savējā" statuss. Taču neskaitāmi piemēri rāda, cik tas ir mānīgi.

Profesionāla pārvaldība, efektivitāte un uz attīstību orientēta motivācija biežāk nāk ar privātā kapitāla līdzdalību. To uzskatāmi parāda privāto medicīnisko iestāžu darbība - ARS, Veselības centrs 4 u.c. Tās, atšķirībā no vienas otras publiskās iestādes, neprasot glābjošas naudas "piešprices" no valdības vai pašvaldībām (nodokļu maksātājiem), kopumā veiksmīgi pārdzīvoja ekonomiskās krīzes viesuļvētru. Turklāt apkalpošanas kvalitāte, aprīkojums, telpu iekārtojums utt., ir manāmi augstākā līmenī, nekā vairumā valsts vai pašvaldību medicīniskajās iestādēs. Piemēram, privātie aptieku tīkli, Mēness aptieku tīkls u.c., iegulda ievērojamus līdzekļus aptieku modernizācijā, uzlabojot arī apmeklētāju komfortu un apkalpošanas kvalitāti.

Arī ar medicīnisko un sociālo aprūpi saistītās blakus nozares pārsvarā ir privātās rokās. Piemēram, zāļu ražotāju darbības efektivitāte jūtami uzlabojas (Grindeks, Olainfarm). Šajā gadījumā ir vērts runāt par Latvijas apstākļos vēl maz pielietojamas industriālās organizācijas modeli - vertikālo un horizontālo integrāciju. Abas minētās farmācijas kompānijas ir sasniegušas pietiekami lielu ražošanas apjomu lai, darbojoties pasaules tirgū, spētu ievērojami samazināt ražošanas izmaksas. Tas, savukārt, devis iespēju pieaugošu peļņas apjomu regulāri novirzīt zinātniskajiem pētījumiem jaunu zāļu formu izstrādei, jaunu tehnoloģiju ieviešanai, finansiāli atblastīt studijas augstskolās un doktorantūrā, kā arī paplašināt zāļu tirdzniecības ģeogrāfiju daudzās valstīs.

Var secināt, ka, atšķirībā no publiskā sektora,  privātie uzņēmēji krīzē ir parādījuši daudz lielāku dzīvotspēju un stabilitāti. Atšķirībā no publiskā sektora, kad dārgas iekārtas nereti tiek iegādātas tikai tādēļ, ka tādas ir kādam citam, privātie uzņēmēji, tieši pretēji, cenšas izvairīties no dublēšanās, jo tas ir neefektīvi. Daudz racionālāk ir radoši meklēt jaunas, vēl neapgūtas nišas, kur lielāks tirgus vai sabiedriskais pieprasījums. Piemēram, Ģimenes aptieku tīkls tirgo arī smaržas par vidēji 20% lētāk, nekā tās ir nopērkamas slavenajos, bet dārgajos kosmētikas firmu veikalos. Lai gan ar medicīnu tam ir visai attālināts sakars, bet radoša izdoma palīdz stabilizēt arī pamata darbību. Tiesa, tas ir riskantāk, bet tāda jau ir atšķirība starp publisko un privāto domāšanas un rīcības veidu.

Ar teikto negribu apgalvot, ka privātais kapitāls vienmēr un visur ir labāks par publisko. Bieži labākie rezultāti sasniedzami kombinējot abas pieejas, pie nosacījuma, ka valsts un pašvaldību sektori tiek sakārtoti atbilstoši labas un profesionālas pārvaldības principiem. Neizmantotas iespējas tur šobrīd vēl ir ļoti lielas.

Inovācija un tehnoloģija

Jau daudzu gadu gaitā veselības jomā tiek ieviesti dažādi informācijas un komunikāciju tehnoloģiju (IKT) projekti, kuri ieguvuši kopīgu apzīmējumu kā e-veselība. Taču, ja kāds domā, ka tā ir kāda vienota informācijas sistēma, tad viņš kļūdās. Patiesībā dažādas veselības institūcijas veido savas IKT sistēmas un to vairums nespēj savā starpā elektroniski komunicēt. Ja, piemēram, kādai slimnīcai rodas nepieciešamība par kādu ievesto pacientu saņemt no citas slimnīcas vai mājas ārsta viņa slimības vēsturi, tad elektroniskā formā to izdarīt labākajā gadījumā būs iespējams tikai pa e-pastu. Taču slimnieka likteni, kā zināms, nereti izšķir pat dažu minūšu laikā pareizi veikta diagnoze un bieži nav laika gaidīt, kad uz slimnīcu naktī atvestā pacienta mājas ārsts nākamajā dienā apsēdīsies pie datora un, izskatot sakrājušās e-vēstules, starp tām pamanīs arī kādas slimnīcas pieprasījumu pēc pacienta slimības vēstures.

Kā man nesen stāstīja Viļņas Universitātes slimnīcā, pacienti internetā tiešsaistē var pierakstīties pie jebkuriem ārstiem 40 medicīnas iestādēs (vairumā mājas ārsti) visā Lietuvas teritorijā un sistēmai vēl 24 šādas iestādes tiks drīzumā pievienotas.

Latvijā problēma joprojām ir vienotu standartu, informācijas kodifikatoru un klasifikatoru, kā arī informācijas apstrādes procedūru trūkums veselības sistēmā kopumā. Tā rezultātā, lai gan Latvija veselības jomā kopumā starp ES valstīm raksturojas ar augstu datoru un interneta izmantošanas līmeni, kā arī izveidotas dažādas apjomīgas datu bāzes, lēmumu pieņemšanā IKT medicīnas un sociālās aprūpes jomā tiek izmantota ļoti reti. Jaunu papildus datoru iegāde un ierīkošana mediķu vai sociālo dienestu kabinetos lielu papildus ekonomisko vai sociālo efektu vairs neradīs. Apvērsumu IKT pielietošanā medicīnā un sociālajā aprūpē var dot tikai tāda sistēma, kas nodrošina pašu gala lietotāju - pacientu, īstenībā jebkura iedzīvotāja, piekļūšanu ar savu identifikācijas kodu un paroli saviem veselības datiem tiešsaistē jebkurā brīdī, kā arī elektroniski sazināties ar jebkuru mediķi jebkurā Eiropas valstī. Tieši tāpat, kā varam elektroniski piekļūt ierakstiem savas bankas kontā.

Salīdzinājums ar banku nav nejaušs - pētījumi rāda, ka, kamēr IKT tika izmantota datu apstrādē banku iekšienē, efekts bija ierobežots. Apvērsums sākās, kad banku elektroniskajiem tīkliem sāka pieslēgties to klienti. Strauji saruka nepieciešamība pēc banku zemākā līmeņa apkalpojošā personāla, klientu apkalpošanas telpām, materializētu dokumentu apstrādes, to uzglabāšanas un tml. Līdzīgi tas notika ar biļešu rezervēšanas sistēmām transportā, viesnīcās, pakalpojumiem, kurus sniedz elektroenerģijas, gāzes, telefona sakaru, televīzijas u.c. kompānijas. Diemžēl sociālā sfēra šajā ziņā atpaliek vismaz par kādiem 10 gadiem.

Telemedicīnas sistēmas ietvaros, pacienti, pie mājas ārsta vai pat izmantojot personīgas automātiskas telemetriskas ierīces, var ikdienas vai pat vairākas reizes dienā, daudzus datus, kā asins spiediens, pulss, temperatūra u.c., ievadīt savā datu vietnē galvenajā datu centrā. Vismaz tā to sākusi īstenot kompāniju grupa, kuru veido Ziemeļigaunijas Medicīnas centrs (doktors Margus Viigimaa), Tallinas universitātes Veselības un Sporta pētniecības institūts (direktors Kristjan Port), kā arī ar programatūru izstrādātājs Microlink un Lielbritānijas tehnoloģiju kompānija Docobo. Tā katram indivīdam var tikt veidota un uzkrāta  veselības stāvokļa dinamiskā karte, kas ārstam ļauj ātri uzstādīt daudz precīzāku diagnozi ne tika saasinājušos veselības problēmu gadījumā, bet sniegt pacientam savlaicīgus profilaktiskus ieteikumus, savlaicīgi brīdināt pacientu par funkcionālām veselības novirzēm, par kurām pacients nereti pat nezina. Tieši pacienta, katra iedzīvotāja iesaistīšana savas veselības analīzē, uzraudzīšanā un profilaksē ir galvenais priekšnosacījums veselīgai un dzīvespriecīgai sabiedrībai. Bet mediķu profesijā arvien lielāku nozīmi iegūs analīze un konsultēšana. Savukārt pacientiem krasi samazināsies vajadzība pēc slimnīcu gultām un dārgām zālēm, kas nepieciešamas, kad kaites jau ir ielaistas.

Piemēram, Lielbritānijas Veselības Departaments aprēķinājis, ka telemedicīnas un citu ar to saistīto tehnoloģijas ieviešana ļauj samazināt pacientu uzņemšanas skaitu slimnīcās par 50%, bet uzņemto pacientu uzturēšanās laiku slimnīcās - arī par 50%. Arī slimošanas ilgums ambulatorā režīmā samazinās apmēram uz pusi. Tādad attiecīgi samazinās arī iedzīvotāju darbspējas zudumi saslimstību rezultātā, būtiski pieaug to dzīves aktīvā daļa.

No augstāk aprakstītā var secināt, ka, ņemot vērā potenciālās reformu un tehnoloģiskās iespējas sociālo un veselības pakalpojumu sfērā, dramatizēt situāciju šajā jomā nav pamata. Drīzāk otrādi, ar saprātīgu, rīcībspējīgu, ilgtspējīgu politiku un samērīgiem ieguldījumiem var ne tikai atrisināt lielāko daļu samilzušo problēmu, bet arī pakāpeniski uzlabot cilvēku dzīves kvalitāti. Tas ir arī viens no virzieniem demogrāfisko, ekonomisko un citu sabiedrības problēmu risināšanā.