Kristians Rozenvalds: Kā vienkāršot latviešu valodu?  (233)

Noraidījuši krievu valodu kā otru valsts valodu, tās liktenis nu ir formāli izlemts. Taču vai tāpēc vien latviešu valoda tiks lietota vairāk un labāk? Sev raksturīgajā provokatīvajā stilā vēlos aicināt latviešu valodu ... vienkāršot.

Kāpēc es pats, sarunājoties ar Latvijā dzīvošu nelatvieti, par kuru zinu, ka viņš labi pārvalda latviešu valodu, tomēr tik bieži sarunā iesaistos vai pat to iesāku krievu valodā? Vai gan tāpēc, ka arī manī joprojām dzīvs latviešiem it kā raksturīgais dzimtcilvēka komplekss un es šādi izrādu vēlmi tam krievam izpatikt? Nē taču, vismaz pats noteikti tā nedomāju! Drīzāk tas saistās ar zināmu neveiklības sajūtu – es itin kā baidos, ka, ļaujot šim cittautietim runāt nepareizā latviešu valodā, turklāt ar spēcīgu akcentu, viņš manu valodu it kā kropļo. Tad jau labāk es šo apdraudēto svētumu atstāšu pats savai lietošanai, bet, runājot ar krievu, labāk ar savu akcentu un kļūdām kropļošu viņa valodu.

Krievi, līdzīgi kā angļi un citas lielās nācijas, gan neizrāda satraukumu par savas valodas izmantošanas dažādību. Valodas tīrība vairāk nodarbina mazās nācijas. Un tas taču nekas, ka pēc akcenta krievu valodā var noteikt, vai esi no Ukrainas, Kaukāza, vai Vidusāzijas, līdzīgi kā angļu valodā var atšķirt iebraucējus no Ķīnas, Indijas vai Krievijas. Tikmēr mazajā Latvijā pat latgalis īsti nav savējais, jo runā kaut kā savādāk.

Jā, arī mani ir tracinājusi Miroslava Koda latviešu valoda Latvijas Televīzijas reportāžās. Nu nenosauksi to par tīru latviešu valodu, lai kā arī puisis centās. Tāpat tracina Latvijas Radio un LNT ēterā strādājošo krievu žurnālistu latviešu valoda. Vai tiešām latviešu žurnālistu un diktoru aptrūcies? Un bail pat iedomāties, kas notiktu, ja krievi ar sev raksturīgajām kļūdām sāktu publicēties latviešu medijos. Bet šodien man ir kauns par šādiem un līdzīgiem jautājumiem, kurus esmu uzdevis gan pats, gan arī daudz un visai bieži dzirdējis no citiem. Patiesībā šobrīd nelatviešu ienākšana latviešu mediju telpā man šķiet dubultsvarīga, jo līdz ar to tajā ienāk ne tikai nelatviešu skatījums uz notiekošo, bet arī latviešu auditorija tiek pieradināta pie tā, ka latviešu valoda var skanēt arī ne tā, kā pierasts dzirdēt no teātra skatuves vai baltu filologa priekšlasījumā.

Esam pieraduši kā mantru atkārtot, ka krievvalodīgie nerunā latviešu valodā, jo ir impēriski domājoši, ir vienkārši sliņķi, neciena mūs un mūsu valodu utt. Patiesību sakot, ir jau arī tādi, tomēr – būsim godīgi: kā kopumā mēs, latvieši, izturamies pret to latviešu valodu, kādā runā vai raksta cittautieši. Ja vēlamies, lai nelatvieši mūsu valodā runā vairāk, vispirms pašiem latviešiem ir jāaprod, ka latviešu valoda publiskā telpā var skanēt arī citādi. Piespiest visus runāt un rakstīt pareizi, šķiet, nemaz nav iespējams – te es domāju arī tos, kam latviešu valoda ir dzimtā.

Jā, ir smieklīgi (bet vienlaikus arī nedaudz skumji) skatīt dažādus fotofaktus, kur sabildētas nelatviešu uzņēmēju valodas pērles: etiķetes, paziņojumi, izkārtnes u.tml. Skumji, ka tik daudziem pieticis laika un izmanības to nofotografēt, aizsūtīt, kur vajadzīgs, un tad vēl kārtīgi izsmieties un izsmiet. Cilvēciski palīdzēt, savlaicīgi izlabot, paskaidrot, ieteikt tam cilvēkam, kā pamanītās kļūdas novērst, – tam nav ne laika, ne gribēšanas.

Bet varbūt lai ir tā – lai valodnieki, literāti, redaktori un visi profesionālie valodas kopēji dara savu cildeno darbu, bet vienkāršais cilvēks lai vienkārši runā, nedomājot, ka viņam tūlīt bliezīs virsū par katru pieļauto kļūdu. Galvenais taču ir gribēt runāt, gribēt pateikt, gribēt būt uzklausītam. Paturot prātā šo vēlmi, lai taču pazūd no cilvēku ikdienas runas galotnes, dzimtes, laiki un locījumi, garumzīmes, komati un artikuli. Galvenais, ka tie joprojām tiek lietoti tur, kur tiem noteikti ir jābūt – literatūrā, zinātnē, skolās, publiskajā runā u.c. Ja cilvēki neizjutīs nelabvēlību, bailes kļūdīties, viņi šajā valodā runās aizvien vairāk un labāk, jo vispār runās, jo gribēs runāt. Personiski pazīstu vairākus latviešu studentus, kuriem ir vieglāk uzrakstīt tekstu angliski, jo šajā valodā kļūdas tiek pieņemtas vieglāk, bet latviski rakstīt viņi baidās.

Strādājot ar latviešu un krievu plūsmas sabiedrisko attiecību studentiem, esmu pamanījis krieviem raksturīgās kļūdas latviešu valodā – nevietā saliktas garumzīmes, nepareizas galotnes, nelatviski organizētus teikumus u.tml. Bet vai viņu latviešu vienaudžiem kļūdu ir mazāk? Nē, tās ir tikai citādas, un kļūdu amplitūda ir ļoti plaša, reizēm tas vedina domāt pat par daudz lielāku necieņu pret latviešu valodu no pašu latviešu puses. Nesaprotu, kā tas var būt, ka latviešu vidusskolu beidz tik daudz jauniešu, kuri pat nieka diktātu uz vienas lappuses bez 10 kļūdām nespēj uzrakstīt, kur nu vēl sacerējumu.

Bet varbūt mūsu priekšā ir cīņa ar vējdzirnavām? Varbūt laikmetā, kurā dominēs twitter un sms, literārā valoda ir vēl būtiskāk jānodala no saziņas un jāvienkāršo? Vai latviešu valodas gramatika nav pārāk sarežģīta ikdienā pat latvietim? Ir taču latviešu valoda iepriekš mainīta, tai skaitā ieviešot mīkstinājuma zīmes un garumzīmes, gan arī atsakoties no mīkstā "ŗ" lietošanas u.c. Valodu taču var attīstīt arī vienkāršojot. Redzam taču, ka tīklos pilnīgi var iztikt bez garumzīmēm un komatiem, arī divdabjiem, locījumiem, laika, dzimtes u.c. formām.

Ko mēs gribam? Ja vēlamies latviešu valodas telpā ieaicināt sveštautiešus, tad jāsamierinās ar to, ka viņi šajā telpā var ienest arī savus akcentus. Ja vēlamies latviešu valodu saglabāt neskartu un tikai sev vien, tad visdrīzāk tikai paši vien tajā arī runāsim un rakstīsim, bet arī par to neesmu tik drošs.