Pēteris Strautiņš: Jāizkāpj no komforta zonas  (254)

Taču, kā ja nesen norādīju šajā slejā, šīs diskusijas laiks jau ir pagājis, jo lietas būtību var izteikt vienā teikumā — situācijā, kad palīdzība ir vajadzīga daļai pirmspensijas vecuma cilvēku, ir jāpalīdz šai daļai, nevis jāmudina priekšlaicīgi pamest darba tirgu cilvēkus, kuri, paliekot ekonomiski aktīvi, vēl var dot daudz labuma sev un citiem. Protams, nedrīkst vienkārši paaugstināt pensionēšanās vecumu un aizmirst par palīdzēšanu.

Vienlaikus šobrīd jau jādomā par pensionēšanas vecuma tālāku paaugstināšanu tālākā nākotnē, jo cilvēki par šīm izmaiņām jāinformē laicīgi, lai viņi varētu attiecīgi pielāgot dzīves stratēģiskos plānus. Pastāv gan risks, a nosaucot emocionāli iedarbīgus skaitļus, kas šajā kontekstā sākas ar ciparu „7”, saceltajā jūklī var tikt aizmirsts sarunas plašākais konteksts. Tāpēc šoreiz izteikšos par augstāka vispārinātības līmeņa tēmu — lai nodrošinātu mūsu valsts ilgtspēju lejupejošas demogrāfiskas spirāles situācijā, tās iedzīvotājiem būs jābūt gataviem radikālām pārmaiņām un ne tikai sociālās apdrošināšanas sistēmā. Es nelietošu nevajadzīgi populāro vārdu savienojumu „sāpīgas reformas”. Strādāt līdz lielākam vecumam nākotnē vairākumam cilvēku nebūs nekas sāpīgs, šeit ir vairāk runa par izkāpšanu ārpus psiholoģiskā komforta zonas un no ierastās lietu kārtības sargāšanas tikai tāpēc, ka tā bijis līdz šim, no nopietnu sabiedrības kolektīvo dilemmu aizklāšanas ar primitīvu pretstatījumu starp „valdību” un „tautu”.

Nosaucot konkrētus iespējamus pensionēšanās vecuma sliekšņus ļoti tālā nākotnē, kas varētu būt, piemēram, 70 gadi, bet ļoti, ļoti tālā nākotnē varbūt vēl vairāk, tiek pievērsta uzmanība kādai svarīgai patiesībai — ka nākotnē būs jāakceptē straujas izmaiņas mūsu dzīves plānos, tai skaitā tādas, kas varbūt nebūs nepatīkamas, tomēr ierobežos izvēles iespējas. Kaut arī noteikti vēlēšos būtu aktīvs pēc 65 gadiem, nav šaubu, ka būtu ļoti jauki, ja vienlaikus saglabātos izvēles iespēja — pēc šī vecuma tomēr nestrādāt vai arī papildus algai saņemt arī pensiju. Kurš gan to nevēlētos! Gribēt nav aizliegts, bet ar to nepietiek. Visiem patīk tehnoloģiju attīstības dotā iespēja dzīvot ilgāk, bet par to ir jāmaksā. Arī nauda, kuru Latvijas iedzīvotāji ir „ietaupījuši” uz bērnu rēķina aizvadītajos 20 gados, kaut kad būs jāatdod vairākkārtīgi. Par 40 gadiem jaunāku cilvēku paaudze nav nopelnījusi iespēju pensionēties 65 gadu vecumā. Šāda pensionēšanās vecuma saglabāšana šī gadsimta vidū nozīmētu apmēram 25 gadu ilgu apmaksātu atvaļinājumu mūža nogalē, kas būtu jāfinansē arvien sarūkošajām jaunajām paaudzēm. Uzlikt tām šādu slogu pasaulē ar atvērtiem darba tirgiem nebūs iespējams.

Neviens precīzi nevar prognozēt, no cik gadiem viņš saņems pensiju, ja līdz pensionēšanās vecumam ir vairākas desmitgades. Lietojot skaitli, kura pirmais cipars ir septiņi, nevis cenšos sniegt precīzu prognozi — tas nav iespējams, bet gan izraut cilvēkus no nedomāšanas purva, kurā pakavēties mudina sabiedriski aktīvi ļaudis, kas lej cilvēkiem ausīs saldu, bet indīgu sīrupu. Nesniedzot patiesu ainu cilvēkiem par viņu nākotnes perspektīvām, tiek nevajadzīgiem riskiem pakļauti gan viņi paši, gan visa nācija. Nepieciešamība veikt radikālu reformu signalizē par to, ka mūsu sabiedrības kopējā lietu plūdumā kaut kas nav kārtībā. Informēšana par pensiju sistēmas perspektīvām ir neatņemama daļa no tautas ilgtspējas atjaunošanas procesa, kurā informētība par nākotnes riskiem mudina rīkoties, lai šos riskus laicīgi mazinātu. Diez vai tik daudzi būtu izvēlējušies dzīvot bez bērniem vai tikai ar vienu bērnu, ja būtu pietiekami padomājuši par to, kādas visdrīzāk būs viņu vecumdienas.

Francijā vēl notiek it kā nopietna diskusija par to, vai pensionēšanās vecums būs 62 vai pat tikai 60 gadi. Tas ir ļoti optimistiski, taču varbūt ne pilnīgi neiespējami tāpēc, ka šajā zemē vienai sievietei vidēji piedzimst apmēram divi bērni. Francūžus var tikai apsveikt par to, ka viņi spējuši to panākt „ar labu” — atbalstu ģimenēm, iespējām savienot bērnu audzināšanu ar darbu. Diemžēl Latvijas sociāli ekonomisko procesu atgriešana ilgtspējīgā trajektorijā nebūs panākama tikai ar pozitīvu motivāciju, tam vienkārši nav vairs resursu, pārāk daudz iespēju jau palaists garām. Arvien lielāka nozīme būs negatīvai motivācijai, jo tā vietā, lai sistemātiski strādātu pie objektīvās realitātes uzlabošanas, aizvadīto 20 gadu laikā daudz enerģijas tērēts, lai padarītu nožēlojamu situāciju emocionāli mazāk sāpīgu. Latvijas iedzīvotāju lielākā daļa mūžīgi ir ar visu neapmierināta, bet vienlaikus neko nevēlas mainīt. Tieši tāpēc zaudējam tik daudz cilvēku, liela daļa infrastruktūras turpina panīkt, izglītības sistēma joprojām neatbilst tautsaimniecības vajadzībām. Varam vainot ārējos faktorus un pamatoti, bet tas, ka kopumā ņemot, esam bijuši vēstures upuri, mums nedod iespēju pēkšņi pārcelties kādā alternatīvā tās scenārijā, kurā Latvija vairs nebūtu vienīgā zeme pasaulē, kas vēl nav atguvusies no 1.pasaules kara sekām (ar to nedomājot neatkarības iegūšanu, protams).

Tāpēc ir grūti nopietni uztvert izskanējušo ideju par „māmiņu algu” pārcelšanu uz pamatbudžetu kā alternatīvu pensionēšanās vecuma celšanai. Jau nākamgad būs strauji jāpalielina pamatbudžeta izdevumi ceļu remontiem, lai liela daļa Latvijas jau dažu gadu laikā nekļūtu nesasniedzama. Tāpat būs jāpalielina algas dažās sabiedriskā sektora nozarēs, kuras šobrīd strauji zaudē darbiniekus, te es pirmkārt minētu policiju, bet ir arī citas. Izdevumu posteņu bīdīšana no viena budžeta uz otru neatrisinās sabiedriskā sektora finanšu ilgtspējas problēmu. No pamatbudžeta sociālajām vajadzībām ne santīmu nevar paņemt šobrīd un nevarēs paņemt arī vismaz nākamos desmit gadus. Pat pie diezgan straujas ekonomikas izaugsmes, kas šajā periodā varētu būt apmēram 4-5% robežās, Latvijas fiskālās politikas brīvība būs nulle. Ir tik daudz ielaistu problēmu infrastruktūrā, izglītības politikā un citās jomās, ka darbs ugunsgrēka dzēšanas režīmā valsts finanšu plānotājiem nebeigsies līdz ar budžeta konsolidācijas beigām, tā tas būs vēl daudzus gadus.

Vismazāk šajā gadījumā var palīdzēt referendumu rīkošana, jo tā nav tikai latviešu īpatnība — spēt ticēt savstarpēji nesavienojamām lietām un noliegt acīmredzamus faktus, ja vien tas spēj sniegt psiholoģisku komfortu, ļaujot attaisnot savu rīcību un palīdzot ignorēt fundamentālus riskus savam dzīvesveidam. Palasiet, ko amerikāņi domā par globālo sasilšanu.