Taču, kā ja nesen norādīju šajā slejā, šīs diskusijas laiks jau ir pagājis, jo lietas būtību var izteikt vienā teikumā — situācijā, kad palīdzība ir vajadzīga daļai pirmspensijas vecuma cilvēku, ir jāpalīdz šai daļai, nevis jāmudina priekšlaicīgi pamest darba tirgu cilvēkus, kuri, paliekot ekonomiski aktīvi, vēl var dot daudz labuma sev un citiem. Protams, nedrīkst vienkārši paaugstināt pensionēšanās vecumu un aizmirst par palīdzēšanu.
Vienlaikus šobrīd jau jādomā par pensionēšanas vecuma tālāku paaugstināšanu tālākā nākotnē, jo cilvēki par šīm izmaiņām jāinformē laicīgi, lai viņi varētu attiecīgi pielāgot dzīves stratēģiskos plānus. Pastāv gan risks, a nosaucot emocionāli iedarbīgus skaitļus, kas šajā kontekstā sākas ar ciparu „7”, saceltajā jūklī var tikt aizmirsts sarunas plašākais konteksts. Tāpēc šoreiz izteikšos par augstāka vispārinātības līmeņa tēmu — lai nodrošinātu mūsu valsts ilgtspēju lejupejošas demogrāfiskas spirāles situācijā, tās iedzīvotājiem būs jābūt gataviem radikālām pārmaiņām un ne tikai sociālās apdrošināšanas sistēmā. Es nelietošu nevajadzīgi populāro vārdu savienojumu „sāpīgas reformas”. Strādāt līdz lielākam vecumam nākotnē vairākumam cilvēku nebūs nekas sāpīgs, šeit ir vairāk runa par izkāpšanu ārpus psiholoģiskā komforta zonas un no ierastās lietu kārtības sargāšanas tikai tāpēc, ka tā bijis līdz šim, no nopietnu sabiedrības kolektīvo dilemmu aizklāšanas ar primitīvu pretstatījumu starp „valdību” un „tautu”.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!