Pagājušajā nedēļā Latvijas publiskajā telpā rezonēja Māra Cepurītes un Rinalda Gulbja pētījums "Ārpolitikas mīti Latvijā: Eiropas Savienība un Krievija". No diezgan skaļajiem secinājumiem īpašu uzmanību izpelnījās tas, ka vairāk nekā puse aptaujāto iedzīvotāji uzskata: "Latvijai PSRS sastāvā klājās tīri labi".
Gan pētnieki, gan mediji to uzreiz dzīrās nosaukt par nostaļģiju pēc padomju laika. Šāda tūlītēja reakcija, neiedziļinoties detaļās, bieži vien ļauj socioloģiju pārvērst mītā. Un šajā gadījumā sanāk vēl kuriozāk – pētījums par mītiem var radīt jaunu mītu par t. s. postkomunisma nostaļģiju.
Atklāti sakot, jau pats nostaļģijas jēdziens ir visnotaļ mītiska parādība. 17. gadsimtā ar nostaļģiju apzīmēja slimību – pārspīlētu ilgošanos pēc dzimtenes. Šveiciešu algotņi, kas cīnījās ārvalstīs, bija pirmie, kuriem identificēja šo kaiti. Tiesa, šodien ar nostaļģiju drīzāk tiek saprasta melanholiska jūsmošana par pieredzētu vai iztēlē radītu vēstures posmu. Postkomunisma nostaļģija savukārt apzīmē ne tikai apjūsmošanu, bet arī ilgošanos pēc komunistiskā režīma. Latvijā un citviet šādām ilgām, uz kurām acīmredzot norāda pētījuma autori, varētu būt dažādi un ne vienmēr savstarpēji papildinoši cēloņi.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!