Ir vēl arī grupa "citi" - mazāki, specifiski t.s. nišas kanāli. Bet auditorija pēc skatīšanās laika daļas sadalās sekojoši: Latvijas kanāliem - 46,8%, "Pervij Baltijskij Kanal" un PBMK - 11,1%, bet pārējos skatās apmēram 38% Latvijas iedzīvotāju. Tas nozīmē, ka reklāmas nauda, kas pieejama mūsu valsts nelielajā tirgū, tiek sadalīta pa šķēlītei un pa drupatiņai, jo atbilstoši ES Audiovizuālo pakalpojumu direktīvai (APD), šajā tirgū var piedalīties ikviens TV kanāls, kurš reģistrēts kādā no ES valstīm. Šo principu iekļaujot minētajā direktīvā, eirokrātus vadījuši vislabākie nodomi, cerot, ka šādā veidā tiks veicināta informācijas aprite pašā Eiropas Savienībā, attīstoties arī audiovizuālajai industrijai, kas varētu stāties pretī globalizācijas viļņiem gan no Rietumu, gan Austrumu puses, rezultāts izrādījies gluži cits. Izmantojot direktīvas dotās iespējas, gan Krievijas, gan starptautiskie koncerni atraduši visdažādākos legālos veidus, kā reģistrēties kādā ES valstī, lai brīvi varētu rosīties arī reklāmas tirgū. Krievijas gadījumā turklāt šī ir laba iespēja, kā plaši izvērst savu "informācijas impēriju", raidot Baltijas valstīs un no tā pat iegūstot peļņu, taču vienlaikus izvairoties no pakļaušanās šo valstu likumiem, jo apraides atļauja iegūta no Lielbritānijas mediju regulatora "Ofcom", no Zviedrijas vai kādas citas valsts.
To, ka Latvijai ar šādu situāciju jāsamierinās, jo direktīvu ne mūsu, ne lietuviešu un igauņu dēļ neviens negrozīs, pavasarī dzirdējām arī Vairas Vīķes-Freibergas vadītās Eiropas Komisijas Mediju brīvības un plurālisma darba grupas sanāksmē Rīgā. Toreiz mēs, Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes pārstāvji, runājām par Krievijas "maigo varu" informatīvā imperiālisma veidolā, kas jau tā sašķelto Latvijas informatīvo telpu norobežo vēl vairāk, radot divas paralēlas virtuālās realitātes. Bet vienīgais ieteikums, kuru saņēmām no šīs darba grupas - "pašai Latvijai jārada tik kvalitatīvs piedāvājums, lai skatītāji izvēlētos nevis Krievijas, bet Latvijas televīzijas kanālus". Protams, tas ir pat pašsaprotami, jo ietekmīga televīzija ir tikai tāda, kuru cilvēki vispār skatās. Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka Krievijā televīzija ir milzīga industrija, kurā tiek ieguldīti miljoni, lai radītu patiešām kvalitatīvus produktus, turklāt valsts, labi apzinoties tās īpašo un neaizstājamo lomu sabiedriskās domas veidošanā, neskopojas ar finansēm. Turklāt, ja par to pašu naudu izdodas valstiski akceptētās neoipmērisma un autoritārisma idejas, kas ir "maigās varas" sastāvdaļa, iedēstīt ne tikai savu pilsoņu, bet arī "krievvalodīgās diasporas" prātos visā tuvajā pierobežā. Grūti iedomāties, kā pret to varētu iestāties no valsts budžeta vāji finansētie divi TV kanāli un tie komerckanāli, kuri saturu ražo Latvijā, turklāt latviski. Diemžēl kompromisi ar kvalitāti, ar gaumi, ar profesionālajiem kritērijiem noveduši pie tā, ka šajā konkurencē bieži nākas zaudēt.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
