sagrada
Foto: Reuters/Scanpix
To, ka Katalonija nav Spānija, zina pat ikviens futbola līdzjutējs, kuram laiku pa laikam izdodas pavērot translāciju no "Camp Nou" stadiona Barselonā, taču ievērojamā autonomija, ko provincēm piešķir Spānijas 1978. gada konstitūcija, līdz šim ļāvusi Madrides federālajām varasiestādēm apvaldīt separātisma tendences. Taču pašlaik Katalonijas līderis Artūrs Mass, šķiet, nolēmis ar separātisma kārti spēlēt uz visu likmi.

Spānijas premjera Mariano Rahoja atteikums pat sākt apspriest Katalonijas finanšu neatkarību, novedis pie tā, ka šonedēļ katalāņu parlamentā tiks skatīts jautājums par ārkārtas vēlēšanu rīkošanu - provincē tas gan tiek uztverts kā referendums par tās neatkarību.

Ekonomiskās krīzes laikos, kad ienākumi samazinās, bet nodokļi un izdevumi pieaug, separātisma noskaņas reģionos, kur tām ir kāds pamats, allaž pieņemas spēkā - par neatkarību gatavojas balsot Skotija, nesenajās vēlēšanās Kvebekā pie varas nāca Kvebekiešu partija, viļņojas flāmi Beļģijā un korsikāņi Francijā. Nacionālās atšķirības, īpatnības un tradīcijas, protams, nekur nepazūd arī treknajos gados, taču krīzes apstākļos vēlme pēc neatkarības īpaši pieņemas spēkā, jo ikvienam taču šķiet, ka viņš pats spētu atrisināt visas problēmas, ja vien "tie, tur nejēgas netraucētu".

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!