Māris Krūmiņš, NRA: Ko vēlas Katalonija - neatkarību vai finanšu injekciju?  (14)

Spānijas premjera Mariano Rahoja atteikums pat sākt apspriest Katalonijas finanšu neatkarību, novedis pie tā, ka šonedēļ katalāņu parlamentā tiks skatīts jautājums par ārkārtas vēlēšanu rīkošanu - provincē tas gan tiek uztverts kā referendums par tās neatkarību.

Ekonomiskās krīzes laikos, kad ienākumi samazinās, bet nodokļi un izdevumi pieaug, separātisma noskaņas reģionos, kur tām ir kāds pamats, allaž pieņemas spēkā - par neatkarību gatavojas balsot Skotija, nesenajās vēlēšanās Kvebekā pie varas nāca Kvebekiešu partija, viļņojas flāmi Beļģijā un korsikāņi Francijā. Nacionālās atšķirības, īpatnības un tradīcijas, protams, nekur nepazūd arī treknajos gados, taču krīzes apstākļos vēlme pēc neatkarības īpaši pieņemas spēkā, jo ikvienam taču šķiet, ka viņš pats spētu atrisināt visas problēmas, ja vien "tie, tur nejēgas netraucētu".

Katalonijas galvenās pretenzijas ir gluži tādas pašas, kādas astoņdesmito gadu otrajā pusē bija lielākajā daļā toreizējās PSRS republiku, bet pēc 10 gadiem pārņēma Krievijas reģionus  - apnicis barot tos liekēžus. Provinci, kas nodrošina aptuveni 20% no Spānijas kopprodukta, neapmierina, ka visi nodokļi aiziet kopējā katlā, no kura Madride pēc saviem ieskatiem finansējumu sadala. Katalāņu ekonomiski aplēsuši, ka ik gadus provinces iedzīvotāji nodokļos samaksā par 12 līdz 16 miljardiem eiro vairāk, nekā pēc tam no Madrides atgriežas Katalonijā, jo federālajām varasiestādēm taču finansiāli jāpabalsta nabadzīgākie reģioni. Ja treknajos gados šāda labdarība attiecībā pret kādas Ekstremadūras iedzīvotājiem katalāņus vēl īpaši nesatrauca, tad pašlaik, kad jostas nācies sa vilkt visiem (un, spriežot pēc visa, nāksies vēl vairāk, jo izskatās, ka Spānijai tomēr nāksies lūgt starptautisko aizdevēju palīdzību), lielākā daļa Katalonijas iedzīvotāju ar to vairs nav mierā. Turklāt jāņem vērā, ka Spānijas valdība ne tikai pārdala nodokļus, bet arī izvirza provincēm, pēc to domām neizpildāmas prasības - samazināt budžeta deficītu līdz 1,5% no iekšzemes kopprodukta. Katalonijai, kas jau tāpat nokļuvusi vairāk nekā 40 miljardus eiro lielos parādos, un kuras deficīts pērn bija 3,9%, tas nozīmē, ka budžetā kaut kur jāatrod lieki 5 miljardi eiro.

Finanšu neatkarības iegūšana ļautu Katalonijai šo deficītu nosegt ar uzviju, taču Rahojs ir nepielūdzams, un citādi nemaz nevar būt. Pirmkārt, atļauja Katalonijai pašai iekasēt un tērēt savus nodokļus, nozīmētu, ka Madridei ik gadus jau tā plānajā valsts budžetā būtu jāmeklē papildus 12 līdz 16 miljardi, ar ko finansiāli pabalstīt nabadzīgākās provinces. Otrkārt, tas var novest pie tā, ka līdzīgas priekšrocības sāk pieprasīt citi daudzmaz turīgie reģioni. Treškārt - šāds solis apdraud eventuālo vienošanos ar starptautiskajiem aizdevējiem, kuri nevēlēsies runāt ar valdību, kas nekontrolē otrās bagātākās provinces budžetu. Jo vairāk, ņemot vērā Eiropas Savienībā valdošo tendenci, saskaņā ar kuru, šai kontrolei pamazām būtu jāpāriet Briseles rokās. Lai mazliet nomierinātu katalāņus, Rahojs piesolījis, ka tiks veiktas izmaiņas nodokļu iekasēšanas un ienākumu pārdales mehānismā. Taču tā nav ne pirmā, nedz otrā, nedz pat piektā valdības prioritāte - sākumā tai jāsagatavo jaunais budžeta projekts (plānots, ka tas parlamentam tiks iesniegts šonedēļ), kā arī jāmēģina vienoties ar Eiropas Centrālo banku par Spānijas valsts obligāciju izpirkšanu.

Daļa analītiķu uzskata, ka Katalonijas un tās valdības vadītāja vienīgais mērķis, dodot mājienus par iespējamu provinces neatkarību, ir panākt Madrides piekāpšanos finanšu jomā - pagātnē šis paņēmiens ne vienu reizi vien jau veiksmīgi pielietots. Taču nelaime tā, ka pašlaik Madridei vienkārši nav šo finanšu, lai apmierinātu Barselonas apetīti. Bet Katalonijas iedzīvotāji par neatkarību iestājas aizvien skaļāk - septembra pirmajā pusē Barselonas ielās izgāja vairāk nekā miljons katalāņu, kuru galvenais lozungs bija Katalonija, jauna Eiropas valsts. Bet La Vanguardia publiskotie aptaujas dati, liecina, ka neatkarību atbalsta 51,1% provinces iedzīvotāju - 2001. gadā tādu bija tikai 36%. Par to, ka situācija ir nopietna liecina arī pagājušonedēļ izplatītā karaļa Huana Karlosa I atklā tā vēstule, kurā Spānijas tauta tika aicināta ekonomiskās krīzes apstākļos saliedēties, nevis šķelties. Ar tik politisku vēstījumu karalis, šķiet, nebija uzstājies kopš 1981. gada militārā apvērsuma mēģinājuma...