Māris Krūmiņš, NRA: Skotijai varētu būt lemts Kvebekas ceļš  (30)

Saskaņā ar socioloģisko aptauju datiem, lielākā daļa skotu nemaz nealkst pamest Lielbritāniju, kuras sastāvā Skotija ir atradusies kopš 1707. gadā, turklāt tuvāko gadu laikā vēlētāji uzzinās vēl daudz ko jaunu par to, cik sarežģīta un sāpīga var būt šī šķiršanās. Domājams, ka to apzinās arī Skotijas Nacionālās partijas līderis Alekss Selmonds, kurš iet Kvebekiešu partijas pēdās - solītais referendums tiks sarīkots, sirdsapziņa nomierināta un, ja radīsies tādi apstākļi, pēc kādiem gadiem iespējams pamēģināt vēlreiz.

Par Selmonda patiesajiem nodomiem diezgan daiļrunīgi liecināja vēlme referendumā uzdot ne tikai jautājumu par pilnīgu Skotijas neatkarību, bet arī vaicāt par iespēju, ka šim reģionam tiek piešķirta vēl plašāka autonomijas karalistes sastāvā. Kopš 1999. gadā Skotijai jau ir savs parlaments un sava valdība, kuru kontrolē atrodas gan tieslietas, gan izglītības un veselības aizsardzības sistēma. Ir skaidrs, ka ne jau ārlietu vai aizsardzības sfēras interesēja Selmondu - Edinburgas izpratnē plašāka autonomija nozīmē tiesības gūt lielākus ienākumus no Ziemeļjūras naftas un gāzes atradnēm, kuras, (tā gadījies) atrodas tuvāk Skotijas, nevis Anglijas krastiem.

Lielbritānijas premjers Deivids Kamerons gan šo vēlmi "būt daļēji neatkarīgiem" ir apcirtis pašā saknē - referendumā uzdotais jautājums vēl tiks precizēts, taču vēlētājiem būs skaidri jāatbild, vai viņi vēlas dzīvot neatkarīgā valstī, vai tomēr palikt Lielbritānijas sastāvā. Līdz ar to var teikt, ka Kamerons guvis pirmo uzvaru vēl pirms visas kampaņas sākšanās, un uz tās fona varēja droši piekāpties Selmondam mazāk svarīgā jautājumā, atļaujot referendumā piedalīties sākot no 16 gadu vecuma, kaut gan Lielbritānijā par balsstiesīgiem tiek uzskatīti tikai tie pilsoņi, kuri ir vismaz 18 gadus veci. Nepieciešamību pazemināt balsotāju vecumu, Selmonds skaidrojis ar to, ka tieši šīs paaudzes pārstāvjiem būs jādzīvo jaunajā Skotijā - vai tā būtu neatkarīga, vai ne. Tomēr cerēt uz to, ka 16 līdz 18 gadus vecie jaunieši izšķirs rezultātu par labu neatkarības piekritējiem, ir mazākā mērā naivi. Šī paaudze ir aktīvākie mūsdienu tehnoloģiju lietotāji un to propagandētās globalizācijas piekritēji, kuriem pārsvarā ir gluži vienalga, kāds ir Skotijas statuss - lielākā daļa no viņiem sevi uzskata par pasaules pilsoņiem.

Socioloģisko pētījumu kompānijas Comres dati liecina, ka pašlaik Skotijas neatkarību atbalsta tikai 34% vēlētāju, bet 55% atzīst, ka neatkarīgai Skotijai ekonomiski klāsies krietni grūtāk, nekā pašlaik. Interesanti, ka vēl pirms sešiem gadiem neatkarības atbalstītāju un pretinieku skaits bija aptuveni vienāds un, ja referendums būtu noticis tad, tā rezultātus būtu grūti prognozēt.

Kas tad ir mainījies šo sešu gadu laikā? Pirmkārt, un, domājams, ka tas ir pats galvenais iemesls - pārtraucis darboties viens no neatkarības piekritēju galvenajiem argumentiem. Pirms sešiem gadiem viņi aizgūtnēm apsprieda Ķeltu tīģera Īrijas ekonomiskās veiksmes stāstu un sapņoja, ka neatkarīgai Skotijai būtu bijušas tādas pašas lieliskas izredzes. Pašlaik Zaļo salu ar tās banku krīzi, nekustamā īpašuma burbuli, bezdarbu, algu un pabalstu samazināšanu un nokļūšanu starptautisko aizdevēju kontrolē neviens par piemēru vairs nevēlas minēt.

Otrkārt, savu lomu nospēlējuši britu mediji, kuri nevienā no publikācijām neaizmirst atgādināt, ka Skotijas budžets ik gadus saņem 30 miljardus sterliņu mārciņu lielu dotāciju no Londonas. Starp citu, šī iemesla dēļ Anglijas lauku rajonu iedzīvotāji nereti ir lielāki skotu neatkarības piekritēji, nekā paši skoti, jo tradicionāli uzskata, ka bagātā Anglija spiesta palīdzēt nabadzīgajai Skotijai. Trešais iemesls ir tas, ka skotiem nācies saprast - neatkarības pasludināšana vēl nenozīmē, ka Ziemeļjūras naftas un gāzes atradnes automātiski nonāk Skotijas īpašumā. Lielākā daļa no tām neatrodas teritoriālajos ūdeņos, kas nozīmē garus un nogurdinošus strīdus par piederību. Neatkarības piekritēju pozīcijas neveicina arī tas, ka Londona samērā rezervēti izturas pret Skotijas plānu pēc neatkarības pasludināšanas kā maksājuma līdzekli saglabāt sterliņu mārciņu, tāpat nav īsti skaidrs, vai neatkarīga Skotija automātiski kļūtu par Eiropas Savienības dalībvalsti, vai tai būtu no paša sākuma jāiziet iestāšanās process, turklāt skrupulozi izpildot arī tās ES prasības, kurām vecās un lielās dalībvalstis jau iemanījušās nepievērst uzmanību.

Gan šos, gan citus argumentus noteikti uzsvērs Lielbritānijas amatpersonas - starp visām lielākajām britu partijām valda reta vienprātība, ka Skotijas neatkarība nav pareizs risinājums. Londona rūpējas gan par monarhijas tēlu, gan tīri praktiskām lietām - piemēram, Skotijas neatkarības pasludināšana nozīmē, ka no bāzēm Klaidas upē būtu jāizved visas četras ar kodolieročiem aprīkotās britu zemūdenes Vanguard, bet citas bāzes tām nav. Tādēļ ticamākais scenārijs - referendumā par Skotijas neatkarību nenobalsos pietiekami liels vēlētāju skaits. Gluži tāpat kā Kvebekā 1980. un 1995. gadā.