Saskaņā ar socioloģisko aptauju datiem, lielākā daļa skotu nemaz nealkst pamest Lielbritāniju, kuras sastāvā Skotija ir atradusies kopš 1707. gadā, turklāt tuvāko gadu laikā vēlētāji uzzinās vēl daudz ko jaunu par to, cik sarežģīta un sāpīga var būt šī šķiršanās. Domājams, ka to apzinās arī Skotijas Nacionālās partijas līderis Alekss Selmonds, kurš iet Kvebekiešu partijas pēdās - solītais referendums tiks sarīkots, sirdsapziņa nomierināta un, ja radīsies tādi apstākļi, pēc kādiem gadiem iespējams pamēģināt vēlreiz.
Par Selmonda patiesajiem nodomiem diezgan daiļrunīgi liecināja vēlme referendumā uzdot ne tikai jautājumu par pilnīgu Skotijas neatkarību, bet arī vaicāt par iespēju, ka šim reģionam tiek piešķirta vēl plašāka autonomijas karalistes sastāvā. Kopš 1999. gadā Skotijai jau ir savs parlaments un sava valdība, kuru kontrolē atrodas gan tieslietas, gan izglītības un veselības aizsardzības sistēma. Ir skaidrs, ka ne jau ārlietu vai aizsardzības sfēras interesēja Selmondu - Edinburgas izpratnē plašāka autonomija nozīmē tiesības gūt lielākus ienākumus no Ziemeļjūras naftas un gāzes atradnēm, kuras, (tā gadījies) atrodas tuvāk Skotijas, nevis Anglijas krastiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!