Kirils Kobrins,'Rīgas Laiks': Diezgan pelēcīgs laiks  (24)

1962. gadā The Beatles dziesma "Love Me Do" iekaroja mūzikas hitparādes; tajā pašā gadā uz ekrāniem parādījās pirmā Džeimsa Bonda filma "Doktors Nē". Neraugoties uz to, ka gan dziesma, gan filma ir droši noglabātas vēstures putekļainajos plauktos, tās iezīmēja divas pretējas parādības, divus 60. gadu polus vai – precīzāk – ietvēra sevī divus potenciālus polus, kas galīgi noformējās tikai desmitgades beigās. Sešdesmitie patiešām pagāja ne jau Austrumu–Rietumu savstarpējās cīņas zīmē vai uz "atbrīvotās Āfrikas" plakātu fona – tas viss, lai cik nozīmīgi toreiz likās, nav atstājis izšķirošu ietekmi uz pasauli; 60. gadu galvenā iezīme bija spriedzes lauks starp savu iekšējo saturu izdzīvojušo 19. un jauno 20. gadsimtu. Lūk, šo divu kultūrvēsturisko laikmetu opozīcija tad arī izpaudās Džeimsa Bonda un bītlu duālismā.

Sāksim ar bītliem, ar viņu pavisam vienkāršo dziesmiņu, kas tad arī aizsāka bītlomāniju un visu pārējo. Kā zināms, ir divi bītlu periodi – agrīnie un vēlīnie bītli, popsīgie puiši uzvalciņos un bārdainie kontrkultūras varoņi, kuri ievazāja modi uz indiešu garīgumu, sitāru, LSD un daudz ko citu. Līdz 1965. gadam bītli dziedāja vienkāršas dziesmiņas par mīlestību, izmantojot vienkāršus, tautai saprotamus aranžējumus. Sākot ar albumu "Rubber Soul", viņu dziesmas kļuva sarežģītas, vietām pat avangardiskas, tajā pašā laikā nezaudēja bītlisko sirsnīgumu un līdzi dziedamību. Bītli tādēļ arī bija ģeniāli, ka viņi izmēģināja roku dažādos žanros, gremdējās dažādās estētiskās, politiskās un subkultūras straumēs, paliekot tie, kas viņi ir. Sākumā viņi rakstīja savam laikam revolucionāru popmūziku, bet vēlāk mēģināja propagandēt kaut kādu revolūciju (neprecizēsim, kādu, jo vienalga nesapratīsim – tik miglains šodien liekas viss, kas šajā vidē notika 60. gadu beigās) ar popmūzikas līdzekļiem. Kā redzams no iepriekš teiktā, kopīgs viņu pirmajam un otrajam periodam ir vārds "popmūzika".

Īstenībā The Beatles sāka un beidza kā vienkārši popgrupa, taču (atvainojiet par atkārtošanos) ģeniāla popgrupa. Lai ko arī teiktu estēti, kuri rauc degunu par tādām dziesmām kā "Love Me Do", "Eight Days A Week" vai "Help!", viņu pirmais periods līdz 1965. gadam bija ne mazāk (ja ne vēl vairāk) nozīmīgs kā otrais. Bītli leģitimēja šodien pašsaprotamu lietu: popmūziku rada jauni cilvēki, un galvenie tās patērētāji arī ir jauni. Viņi paveica kaut ko maģisku – nodziedot muļķīgu dziesmiņu "mīli mani, jo tu taču zini, ka es mīlu tevi un būšu tev uzticīgs, tāpēc lūūūūūdzu, mīli mani", viņi atcēla iepriekšējo laikmetu, kurā jau krietni padzīvojušais Frenks Sinatra un visnotaļ nobriedusī Merilina Monro izklaidēja no darba nogurušos komivojažierus ar alus vēderiņiem. Bītli popmūzikas industriju pārorientēja uz jauniešiem; un jo tālāk, jo infantilāka kļuva modīgo dziedātāju, bet pēc tam arī modīgo filmu, televīzijas pārraižu, datorspēļu un visādu elektronisko spēļmantiņu mērķauditorija. Mūsdienās šis process ir atdūries pret visnotaļ dabisko vecuma robežu: zemāk par 12 gadu slieksni jau vairs nevar nolaisties ne mārketinga speciālisti, ne producenti – tādēļ, ka, starp mums runājot, sekss tādā vai citādā veidā ir popmūzikas maize, bet pie šī sliekšņa jau sardzē stāv Modernais Erceņģelis Gabriels ar savu bargo Antipedofilisma Zobenu.

Ieguvuši universālu instrumentu pasaules pārveidošanai, puiši no Liverpūles ķērās pie īstu lietu pārvēršanas popkultūrā; tā parādījās popsīgā indiešu filozofija un mūzika, popsīgā cīņa par mieru un sieviešu tiesībām, popsīgā psihedēlija un, galu galā, popsīgā revolūcija. 20. gadsimta beigās popkultūra jau bija aizstājusi visu pārējo. Šādā nozīmē mēs joprojām dzīvojam 20. gadsimtā; dziedātāji un aktieri arvien vēl uzstājas kā cilvēces advokāti visās prāvās – no kariem un bada dažādās pasaules vietās līdz citādi domājošo vajāšanām.

Džeimss Bonds savukārt pie mums ieradās no 19. gadsimta, maskējies par 20. gadsimta 50. gadu pārstāvi. Pirmajā acu uzmetienā Bonda filmās viss ir neticami aktuāli – ar augstajām tehnoloģijām bruņoti nelieši, padomju monstri ērmotās uniformās, kaut kādas kosmiskās raķetes un lepnas villas ar baseinu. Bet, ja to visu atliekam malā kā nebūtisku (bet līdz 90. gadu sākumam Aukstais karš, bruņošanās sacensība kosmosā un popkultūras aristokrātijas parādīšanās Rietumu pasaulē filmās par superaģentu kalpoja tikai par dekorācijām, un to nomaiņa saskaņā ar politisko situāciju un tehnoloģiju attīstību gandrīz nekādi neatsaucās uz Bonda filmu intonāciju), tad atlikumā mēs saņemam tīru 19. gadsimtu: "piedzīvojums" kā mākslas žanrs, "eksotika" kā nozīmīgs eskeipisma mehānisms, "džentlmenis" kā vīrieša uzvedības paraugs un, pats galvenais, buržuāzijas klasiskās nesagraujamās vērtības, uz kurām balstās Bonda dzimtene Lielbritānija, Bonda dienests un pats Bonds. Šīm filmām raksturīgais koloniālisms, seksisms, augstprātīgā attieksme pret visām tautām, kurām nav tā laime piederēt pie anglosakšu rases, nav ne mazākajā mērā nedz kaitinoša, nedz aizskaroša – galu galā, jau kinobondiānas pirmo filmu "Doktors Nē" un "Goldfingers" uzņemšanas laikā tas viss nebija nekas vairāk kā vien mīļš retro, bet kā lai dusmojas uz vecmāmiņas brunču garumu? Un arī pats Bonds – vienalga, vai tas būtu Šons Konerijs, Rodžers Mūrs vai Timotijs Daltons, – ir vīrietis bez vecuma, precīzāk, vīrietis mūžīgajā vidējā vecumā jeb labākajos gados – kā Čičikovs puskarietē vai Karlsons ar propelleru. Tāda ir arī viņu auditorija, kurā ir grūti iedomāties cilvēkus, kas jaunāki par divdesmit pieciem gadiem. "Papiņi" izklaidē "papiņus"; jau no paša sākuma kinobondiāna aizplīvurotā veidā skatītājiem lika atgriezties pie bērnībā lasītajām grāmatām, pie starpkaru laika filmām, pie tās pasaules, kura beidza pastāvēt 1962. gada 5. oktobrī, kad iznāca bītlu singls "Love Me Do". Bonds kļuva par laikmeta sabiedriskās apziņas produktu – tā laikmeta, kurā pastāvēja stingra robeža starp "dzīvi" un "izpriecām". Bītli šos jēdzienus pamatīgi sakūla kopā, uzsildīja uz sava melodisma lēnās uguns un radīja brīnišķīgu jaunu laikmetu, īstā divdesmitā gadsimta laikmetu, kurš turpinājās un turpinājās, un negrib beigties vēl šodien.

Starp citu, pašlaik mēs esam iegājuši citā laikmetā, kad daudz kas no 19. gadsimta atkal sāk likties aktuāls: "reliģija pret ateismu", "nacionālisms pret internacionālismu" un, pats galvenais, "nabagie pret bagātajiem". Tādēļ arī skatīties Bonda filmas mums ir daudz interesantāk nekā klausīties bītlus; lai arī Bonda pasaule nedaudz līdzinās stīmpankam, tajā tomēr ir viss, kas ir mūsējā, – vareni ļaundari, birokrāti idioti, vājprātīgi zinātnieki, asinsizliešanas visos iespējamos Austrumos (izņemot Tālos), stulbi krievu spiegi ar kantainiem pleciem un resnu kaklu... Vienīgā atšķirība, ka orderis slepkavībai, šī slavenā licence, ko kādreiz izdeva aģentiem, kuru numuri sākās ar divām nullēm, šodien jau ir gandrīz vai visiem. Jeb pareizāk būtu tā: šodien tā nevienam jau vairs nav nepieciešama.