1962. gadā The Beatles dziesma "Love Me Do" iekaroja mūzikas hitparādes; tajā pašā gadā uz ekrāniem parādījās pirmā Džeimsa Bonda filma "Doktors Nē". Neraugoties uz to, ka gan dziesma, gan filma ir droši noglabātas vēstures putekļainajos plauktos, tās iezīmēja divas pretējas parādības, divus 60. gadu polus vai – precīzāk – ietvēra sevī divus potenciālus polus, kas galīgi noformējās tikai desmitgades beigās. Sešdesmitie patiešām pagāja ne jau Austrumu–Rietumu savstarpējās cīņas zīmē vai uz "atbrīvotās Āfrikas" plakātu fona – tas viss, lai cik nozīmīgi toreiz likās, nav atstājis izšķirošu ietekmi uz pasauli; 60. gadu galvenā iezīme bija spriedzes lauks starp savu iekšējo saturu izdzīvojušo 19. un jauno 20. gadsimtu. Lūk, šo divu kultūrvēsturisko laikmetu opozīcija tad arī izpaudās Džeimsa Bonda un bītlu duālismā.
Sāksim ar bītliem, ar viņu pavisam vienkāršo dziesmiņu, kas tad arī aizsāka bītlomāniju un visu pārējo. Kā zināms, ir divi bītlu periodi – agrīnie un vēlīnie bītli, popsīgie puiši uzvalciņos un bārdainie kontrkultūras varoņi, kuri ievazāja modi uz indiešu garīgumu, sitāru, LSD un daudz ko citu. Līdz 1965. gadam bītli dziedāja vienkāršas dziesmiņas par mīlestību, izmantojot vienkāršus, tautai saprotamus aranžējumus. Sākot ar albumu "Rubber Soul", viņu dziesmas kļuva sarežģītas, vietām pat avangardiskas, tajā pašā laikā nezaudēja bītlisko sirsnīgumu un līdzi dziedamību. Bītli tādēļ arī bija ģeniāli, ka viņi izmēģināja roku dažādos žanros, gremdējās dažādās estētiskās, politiskās un subkultūras straumēs, paliekot tie, kas viņi ir. Sākumā viņi rakstīja savam laikam revolucionāru popmūziku, bet vēlāk mēģināja propagandēt kaut kādu revolūciju (neprecizēsim, kādu, jo vienalga nesapratīsim – tik miglains šodien liekas viss, kas šajā vidē notika 60. gadu beigās) ar popmūzikas līdzekļiem. Kā redzams no iepriekš teiktā, kopīgs viņu pirmajam un otrajam periodam ir vārds "popmūzika".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!