Runa, saņemot Nobela miera prēmiju Eiropas Savienībai, 2012.gada 10.decembrī.Karš ir tikpat vecs kā Eiropa. Mūsu kontinents ir nosēts ar šķēpu un zobenu, lielgabalu un pistoļu, ierakumu un tanku, un citu ieroču atstātajām rētām. Taču pēc tam, kad divi šausmīgi kari aprija kontinentu, aizraujot līdz visu pasauli, Eiropā iestājās miers.
Pelēkajās pēckara dienās daudzu cilvēku sirdis vēl aizvien bija sēru un aizvainojuma pilnas. Tādēļ jāsaka - kas par drosmīgu ideju, ka Eiropas dibinātāji sacīja: jā, mēs - visi kopā - varam pārraut šo bezgalīgo vardarbības loku, mēs varam apturēt atriebības loģiku, mēs varam veidot labāku nākotni!
Protams, miers Eiropā būtu varējis valdīt arī bez Savienības. Varbūt. Taču tam noteikti nebūtu tās pašas kvalitātes. Ilgstošs miers, nevis ledains pamiers.
Apstāklis, kāpēc šis miers ir tik īpašs, ir izlīgšana. Tas ir vairāk nekā piedošana un aizmiršana vai vienkārši pāreja uz jaunu posmu. Adenauers un de Golls Reimsas katedrālē - tas ir viens no tiem saviļņojošiem attēliem, kas dziedēja pēckara Eiropu. Arī citi attēli ienāk prātā. Sešu valstu vadītāji, sanākuši kopā Romā, lai veidotu jaunu nākotni. Vilijs Brants nometies ceļos Varšavā. Ostas strādnieki Gdaņskā sapulcējas, lai protestētu. Miterāns un Kols sadevušies rokās. Rostropovičs kritušā Berlīnes mūra piekājē spēlē Baha svītu.
Tomēr simboliski žesti vieni paši nespēj ilgstoši nodrošināt mieru. Šeit sāk darboties Eiropas Savienības ,,slepenais ierocis": vēl nepārspētā veidā sasaistot mūsu intereses tik cieši, ka karš kļūst faktiski neiespējams. Pastāvīgu sarunu rezultātā par aizvien vairāk tēmām starp aizvien vairāk valstīm.
Jāatzīst, daži aspekti var būt mulsinoši. Ministri no valstīm, kurām ir vienīgi sauszemes robežas, degsmīgi diskutē par nozvejas kvotām. Eiropas Parlamenta deputāti no Skandināvijas debatē par olīveļļas cenu. Savienība ir pilnveidojusi kompromisu panākšanas mākslu. Runa nav par uzvaru vai sakāvi, bet gan par to, lai nodrošinātu, ka visas valstis noslēdz sarunas kā uzvarētājas.
Šī ideja kļuva realitāte. Miers šobrīd ir pašsaprotams. Karš ir kļuvis neiedomājams. Taču ,,neiedomājams" nenozīmē ,,neiespējams". Un tādēļ mēs šodien esam Oslo. Eiropai arī turpmāk jātur savs solījums nodrošināt mieru. Tomēr tā vairs nevar paļauties uz šo solījumu, lai iedvesmotu cilvēkus.
Tas nevarētu būt skaidrāks kā šodien, kad mūs skar pēdējo divu paaudžu laikā smagākā ekonomikas krīze, radot cilvēkiem lielas grūtības un pakļaujot mūsu Savienības politiskās saites jauniem pārbaudījumiem.
Vecāki lauza galvu par to, kā savilkt galus kopā, strādnieki, kuri nesen tika atlaisti no darba, studenti, kuriem ir bailes, ka vienalga, cik cītīgi viņi mācīsies, viņi nespēs atrast pirmo darbavietu - kad viņi domā par Eiropu, miers nav pirmais, kas viņiem ienāk prātā...
Mēs smagi strādājam, lai pārvarētu grūtības, atjaunotu izaugsmi un izveidotu darbvietas. Mēs esam pārliecināti, ka gūsim panākumus.
Eiropas Savienība nozīmē ne tikai mieru starp tautām. Kā politisks projekts tas iemieso - saskaņā ar Spinozas miera definīciju -,,prāta stāvokli, noslieci uz labvēlīgumu, uzticēšanos, taisnīgumu".
Citi vēsturisko momenti to uzsvēra. Portugāles, Spānijas un Grieķijas iedzīvotāji, svinot demokrātisko revolūciju un brīvību. Tāda paša prieka sajūta vēlāk bija jūtama Viduseiropā un Austrumeiropā, un Baltijas valstīs.
Tiekšanās pēc brīvības un demokrātijas padarīja iespējamu kontinenta atkalapvienošanu. Eiropas Savienība ir kļuvusi par mūsu kopējām mājām. ,,Mūsu dzimteņu dzimtene", kā to nosauca Vāclavs Havels.
Eiropas "dibinātāji" saprata, ka miera garantēšanai 20. gadsimtā tautām ir jādomā tālāk par nacionālas valsts robežām. Eiropas projekta vienreizīgums ir redzams apstāklī, ka demokrātisko valstu leģitimitāte ir apvienota ar pārvalstisko iestāžu leģitimitāti, kuras aizsargā Eiropas vispārējās intereses.
Mūsu tiekšanās pēc Eiropas vienotības nav pašmērķis, bet līdzeklis augstāku mērķu sasniegšanai. Tas atbilst centieniem panākt kosmopolītisku kārtību. Eiropas Savienība, neraugoties uz tās nepilnībām, ir varena iedvesma daudziem cilvēkiem visā pasaulē. Neraugoties uz dažādām valstspiederībām vai dažādiem kontinentiem, mēs visi esam cilvēces daļa.
Konkrēto Eiropas Savienības darbību pasaulē raksturo mūsu kontinentā piedzīvotā ekstrēmā nacionālisma, karu un šausminošā holokausta traģiskā pieredze. To iedvesmo mūsu vēlme nepieļaut šādas kļūdas nākotnē.
Tas ir pamats mūsu daudzpusējai pieejai un mūsu attiecībām ar starptautiskiem partneriem; tas nosaka mūsu nostāju pret nāvessodu un mūsu atbalstu starptautiskajam tiesiskumam; tas nosaka mūsu vadošo lomu cīņā pret klimata pārmaiņām un par nodrošinātību ar pārtiku un enerģiju un balsta mūsu politiku atbruņošanās jomā un cīņā pret kodolieroču izplatīšanu.
Kā kontinentam, kas no postažas kļuva par vienu no pasaules spēcīgākajām ekonomikām, mums ir īpaša atbildība par miljoniem cilvēku, kuri atrodas grūtībās. Kā valstu kopiena, kas ir apkarojusi totalitārismu, mēs vienmēr atbalstīsim tos, kuri cīnās par mieru un taisnīgumu, demokrātiju un cilvēka cieņu. Mūsu domas ir veltītas tiem cilvēktiesību aizstāvjiem visā pasaulē, kuri riskē savu dzīvību, lai aizsargātu vērtības, ko mēs turam godā. Neviena cietuma siena nespēj apklusināt viņu balsi.
Kā Savienība, kas dibināta, balstoties uz sieviešu un vīriešu līdztiesības pamatvērtības, mēs esam apņēmušies aizsargāt visā pasaulē sieviešu tiesības. Mēs augsti vērtējam to pamattiesības, kuri ir visneaizsargātākie, proti, šīs pasaules bērnu tiesības.
,,Miera veidošanai Eiropā" bija veltītas galvenās Alfrēda Nobela rūpes. Agrīnā sava testamenta redakcijā viņš to pat pielīdzināja mieram starptautiskajā mērogā. Eiropas Savienība pēdējos sešdesmit gados ir apliecinājusi, ka ir iespējams panākt vienotību starp tautām un valstīm, pārvarot robežas.
Mūsu kontinentam, kas atdzimis no pelniem pēc 1945. gada un apvienots 1989. gadā, ir lieliska spēja sevi atkal un atkal veidot no jauna. Tas ir nākamo paaudžu uzdevums - turpināt šo kopīgo piedzīvojumu. Mēs ceram, ka viņi ar lepnumu pārņems šo atbildību. Un ka viņi - tāpat, kā mēs Oslo - varēs teikt: esmu lepns par to, ka esmu eiropietis.
Šī ir Nobela prēmijas uzrunas saīsināta versija; Nobela Miera prēmijas pasniegšanas ceremonijā Oslo šo uzrunu Eiropas Savienības vārdā teica Eiropadomes priekšsēdētājs Hermanis van Rompejs un Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Žozē Manuels Durau Barrozu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!