Aivars Ozoliņš,'Ir': Jaunzeme–Grende Austrālijā un Latvijā  (196)

Ministre no 23.decembra līdz 5.janvārim bija devusies komandējumā uz Austrāliju. Turienes latviešu organizācijas bija uzaicinājušas viņu piedalīties divos pasākumos Adelaidē - Austrālijas latviešu Kultūras dienās un 3x3 saietā. Tas pats par sevi būtu tikai apsveicami. Latvijas valdībai ir jāstiprina saites ar tautiešiem ārzemēs, un valdības pārstāvju braucieni uz latviešu organizāciju pasākumiem ir labs veids, kā apliecināt, ka Latvijas valstij ir svarīgi un vajadzīgi visi tautieši, lai arī kurā pasaules malā liktenis būtu viņus novedis. Turklāt Jaunzeme - Grende ir pirmā Latvijas valdības ministre, kas viesojusies pie tautiešiem Austrālijā, un viņiem tas, jādomā, bija svarīgs notikums.

Taču brauciens izraisīja arī jautājumus, vai tas nav bijis "administratīvais tūrisms" - izklaide un atpūta par nodokļu maksātāju naudu, ko aizbildina ar darba pienākumiem. Ministres paštaisni aizvainotā skaidrošanās, kā parasti, tikai pastiprina iespaidu, ka tas nav bijis gluži nesavtīgi darīts darbs. Un diemžēl pieņemas spēkā diskusijas, vai šādi braucieni vispār vajadzīgi. Valsts prezidents Andris Bērziņš bilst, ka viņš jau nu gan nebūtu braucis. Ministru prezidents Valdis Dombrovskis sola turpmāk rūpīgāk vērtēt līdzīgu komandējumu lietderību.

Šajā diskusijā tomēr būtu stingri jānošķir divas principiāli dažādas lietas - valdības politika sadarbībai ar latviešiem ārzemēs un konkrētās ministres darbošanās amatā. Ja pārfrāzējam populāro teicienu, nedrīkst kopā ar Grendes - Jaunzemes "ūdeni" izliet no valdības politikas  "silītes" sadarbības ar diasporu "bērnu".

Jautājumi un atbildes

Ministres brauciena izraisītie jautājumi nav ne ārkārtēji, ne piedauzīgi. Ikvienam politiķim ir jāspēj sabiedrībai saprotami atskaitīties par darīto, ja turklāt tas tiek darīts par nodokļu maksātāju naudu.

Divas nedēļas tomēr ir neparasti ilgs ministra komandējuma termiņš, pat ja ceļš tik tāls, kā tas bija šoreiz. Tikšanos, sarunu, uzrunu, pusdienu un koncertu ministrei gan bijis daudz, kā viņa uzskaita komandējuma atskaitē, taču - vai tā nav jēgas un kvalitātes aizstāšana ar kvantitāti? (Arī no Austrālijas latviešiem dzirdēts viedoklis, ka neesot bijis skaidri saprotams šīs ciemošanās mērķis un rezultāts.) Un kāpēc ministre bija devusies komandējumā kopā ar vīru? Kāpēc lidmašīnas biļetes bija tik dārgas? Kāpēc viņai komandējuma laikā bija jāpārceļas no pieczvaigžņu viesnīcas Adelaides centrā uz dārgāku pludmalē, ja tas ir tālāk no plānoto pasākumu vietas, nevis tuvāk, kā, spītējot topogrāfijai, nezin kāpēc mēģina iestāstīt ministrija? Kāpēc mēģina iestāstīt?

Lielākā daļa šo jautājumu laikam ir vienkārši atbildama. Uz jautājumu, vai tik garam komandējumam bija jēga, arī pašiem ministres apciemotajiem ir apstiprinoša atbilde. Laikraksta "Latvietis" redaktors Austrālijā Gunārs Nāgels norāda:"Nedrīkstam novilkt līniju pie kāda cilvēku skaita vai ceļojuma izmaksām un teikt - "jūs neesat pietiekami lieli vai svarīgi, lai kāds varenās un lepnās Latvijas ministrs jūs jebkad pagodinātu ar savu klātbūtni"." Un apliecina, ka ministre "strādāja visu laiku, gan tiekoties ar sabiedrības un kultūras darbiniekiem, gan apmeklējot sarīkojumus". (Skat. viņa rakstu Ir portālā.)

Nav nekas ārkārtējs un nosodāms, ka ministrei līdzi bija devies viņas dzīvesbiedrs, ja viņš par braucienu pats arī maksāja. Par biļešu cenu jāprot paskaidrot, taču nešķiet neticami, ka gadu mijas svētku laikā tās varēja būt dārgākas. Bet kāpēc ministrei bija jābrauc tieši Ziemsvētku un Jaungada laikā, ir saprotams - tāpēc, ka tieši tolaik notika latviešu pasākumi Austrālijā.

Tomēr viesnīcas maiņa izskatās dīvaina un liek minēt, vai ministre no daudzajiem uzaicinājumiem pieņēma šo, domādama par iespēju izbaudīt padzīvošanos tālajā zemē, ne tikai par valstisku darbu.

Vai tā ir netīrā sirdsapziņa vai vienkārši nespēja paškritiski novērtēt savu rīcību, taču mierīgas skaidrošanas vietā Jaunzeme - Grende arī šoreiz izvēlējusies personiski emocionāla aizvainojuma pozu. Kā reiz bija nodēvējusi sevi par "ģēniju un talantu koordinatori", tā šajā reizē rauga tēlot teju visas pasaules latviešu mammīgu patronesi, bez kuras gādības viņi būtu atstāti novārtā. Bet jautājumu uzdošana par konkrētā brauciena apstākļiem esot "maziskums", Latvijas valstiskuma atgūšanas zaimošana un necieņas izrādīšana "pret tiem latviešiem, kuriem savulaik palaimējās palikt dzīviem vai izbēgt Sibīrijas", kā absurdi demagoģiski deklarē ministres partijas „Visu Latvijai! - Tēvzemei un brīvībai/LNNK" lāpnesis Raivis Dzintars. Partijas un ministres principiālā divkosība - ticiet, ka esam pareizie latvieši, tāpēc drīkstam darīt cūcības, - tikai uzkurina šo skandālu.

Īpašā ministre

Jaunzeme - Grende nav ne pirmā, ne vienīgā valsts pārstāve, kam rūp sadarbība ar tautiešiem ārzemēs un kas dodas pie viņiem ciemos. Turklāt arī uz tālām zemēm.

Piemēram, tajā pašā Austrālijā pērn oktobrī komandējumā bija Ārlietu ministrijas valsts sekretārs Andris Teikmanis, kura vizītes programmā nozīmīga vieta bija atvēlēta arī latviešu kopienām Melburnā un Sidnejā. Ja vēl par tālām un eksotiskām zemēm - aprīlī ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs vizītes laikā Brazīlijā ciemojās pie latviešu kopienas Kurtibā. Arī citi valdības pārstāvji un arī Latvijas prezidenti ne reizi vien braukuši pie latviešiem ārzemēs, taču šie braucieni parasti nav izraisījuši skandālus un jautājumus par šādas politikas lietderību.

Sakaru uzturēšana ar diasporu nav ministru privāta pašdarbība, kā ar savas sašutušās personības izspīlēšanu liek nojaust Jaunzeme - Grende. Valdībai, par laimi, ir politika sakaru veicināšanai ar tautiešiem ārzemēs. Piemēram, novembrī valdības Demogrāfisko lietu padome nolēma izveidot pastāvīgi strādājošu darba grupu, kura koordinēs pārnozaru ilgtermiņa politiku diasporas jautājumos. Un budžetā ir paredzēti līdzekļi arī komandējumiem šīs politikas īstenošanai.

Savukārt Jaunzemei - Grendei ir izcilas spējas padarīt skandalozu to, ar ko nodarbojas. Viņas komandējums uz Austrāliju ieguva skandāla pieskaņu laikam gan daļēji arī tāpēc, ka ministre nebija sasniedzama jautājumiem par citu skandālu - diriģenta Karela Marka Šišona lēmumu lauzt līgumu ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri. Izcilais mākslinieks publiski raksturoja viņu kā «absolūtu nulli» kultūras ministres amatā (un laikam taču ne tāpēc, ka dzen politiskas intrigas pret mūsmāju nacionālistu partiju).

Ministrei ir pastāvīgs konflikts arī ar Nacionālo operu. Un arī Nacionālās bibliotēkas infrastruktūras izbūve viņas pārraudzībā briest par kārtējo necaurspīdīga un bez konkursa īstenota daudzmiljonu valsts iepirkuma skandālu. Bet valsts finansējumu kino nozarei viņas partijas ļaudis Saeimā pēc saviem privātiem ieskatiem pārdala, nerēķinoties ar valsts kultūras politiku.

Varētu jau ieteikt ministrei neatkārtot „Vienotības" Dzintara Zaķa muļķīgo kļūdu un neturpināt taisnošanos par Austrālijas braucienu, bet tā vietā atmaksāt budžetā starpību starp viesnīcu cenām un ar to pielikt punktu šim skandālam. Taču tas diemžēl nepieliks punktu citiem viņas pārraudzībā notiekošajiem. Bet šogad Latvijā vēl būs arī Dziesmusvētki, nākamgad Rīga būs Eiropas kultūras galvaspilsēta, un ar bažām jāgaida, kādu vēl troksni arī ap šīm valstij svarīgajām norisēm varētu sataisīt ministre.

Taču slikta ministre nenozīmē, ka mums vairs nevajag Operu, simfonisko orķestri, bibliotēku un Dziesmusvētkus. Tāpat arī šaubas par vienu komandējumu nenozīmē, ka ministriem vairs nav jābrauc pie latviešiem ārvalstīs. Var apšaubīt pašreizējās kultūras ministres kompetenci un piemērotību amatam, taču tas nav iemesls, lai apšaubītu valsts politiku sadarbībai ar Latvijas diasporu.