"Kas tu vispār tāds esi, lai mani te sāktu tiesāt un vērtēt?" Tādu zārka naglu divus dienas (līdz tam daudzskaitļa otrajā personā) ilgušajai publiskajai diskusijai manā Facebook profilā iedzina LTV jaunais raidījuma "100.panta preses klubs" vadītājs Otto Ozols. Šāds sarunas pavērsiens tikai šķietami nāca negaidīti. Patiesībā tas skaudri parāda LTV redakcionālā darba problēmas būtību: cieņas trūkumu pret savu skatītāju un patieso medija īpašnieku – Latvijas sabiedrību. Kombinācijā ar redakcionālās kompetences vājumu LTV kā akla vista lēkā pa Latvijas ēteru, katru nejauši paķerto graudu pārdefinējot par spožu pērli.
Dzīvojot Vācijā, nodokļus Latvijā nemaksāju. Attiecīgi nevaru piesaukt "savu naudu", kas tiktu tērēta LTV darbam. Tomēr man šķita, ka ietilpstu LTV mērķauditorijā. Vismaz publiski sabiedriskais medijs kopā ar NEPLP ir apgalvojuši, ka ārvalstīs dzīvojošā diaspora ir aicināta veidot atgriezenisko saikni ar LTV. Izejot no šāda pieņēmuma un ar rūpēm par norisēm Latvijā, paudu savu kritiku par Otto Ozola manā izpratnē gan nevietā, gan bez racionāla pamata paustajiem komentāriem 11.janvāra raidījumā.
Otto Ozols tiešraidi par redakcionālajām pārmaiņām laikrakstā Diena sāka ar savu paziņojumu par NEPLP it kā veikto cenzūru LTV. Komentārs bija ultimatīvu un kategorisku apgalvojumu formā. Sabiedriski politiskais konteksts šādam paziņojumam bija valsts iestāžu vienotais "krīzes komunikācijas plāns" saistībā ar eiro ieviešanu. Šo plānu todien parlamentārā opozīcija bija izplatījusi medijiem, sniedzot par to savu vērtējumu kā par "valdības eiro propagandu". Vairums mediju šo retoriku tiešā veidā pārņēma. Ar to arī apsveicam opozīciju. Izrādās, ka arī "100.panta" veidošanai caur NEPLP papildus tika piešķirti līdzekļi diskusiju veikšanai par eiro ieviešanu. Kā apgalvo NEPLP – sabiedriskā pasūtījuma ietvaros. Iespēja to paskaidrot raidījuma ietvaros NEPLP gan netika dota vispār.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!