Dainis Lemešonoks: Pludmale alkst buldozera  (93)

Atļaušos apgalvot, ka Jūrmalai ir histēriskas alkas redzēt sev par valdoni tieši tāda vēriena, stila un reputācijas politiķi. Turklāt liela daļa potenciālo vēlētāju diez vai satrauktos – atšķirībā no paša Šlesera – par kandidāta problēmām ar likumsargiem tā sauktajā "oligarhu lietā". (Kukuļdošanā apsūdzētais bijušais pilsētas galva Raimonds Munkevics ir apņēmības pilns piedalīties šajās vēlēšanās.) Savukārt vietējais politiskais ķēķis nespēj pagatavot pat "cilvēka - buldozera" attālu klonu vai tikai imitāciju. Pilsētas "elite" protas publikai piedāvāt cilvēkus, kuri ir tik ļoti nodarbināti paši ar sevi un savām iegribām, ka viņiem vienkārši nav laika interesēties par "vienkāršo jūrmalnieku" vēlmēm un vajadzībām. Tipoloģisks piemērs ir Aleksandrs Bašarins, futbolkluba "Jūrmala" prezidents, kuru apsēdusi vēlme tik pie varas, lai censtos iegūt tiesības būvēt uz pašvaldības zemes Dubultos savu "gaisa pili" – milzu sporta kompleksu.

Jūrmalas ikdienā netrūkst dažādu nopietnu problēmu, taču vienmēr īpaši aktuāla ir daļēji virtuālā – pilsētnieku bažas par dzīvesvietas ("slavenās kūrotpilsētas", "Baltijas jūras pērles") senās godības sabrukumu un vēl pārpalikušā prestiža neizbēgamo devalvāciju. Visas Jūrmalas cilvēciskās ilūzijas par savu nozīmīgumu (un mājokļu cenas) šobrīd balsta teju vienīgi TV festivāls "Jaunais vilnis". Tomēr tas draud izšļakstēt, un tad Jūrmala riskē palikt pilnīgi morāli plika, atklājoties acīmredzamajam, bet noliegtajam – faktiski pilsēta ir tikai viens no Rīgas "guļamrajoniem". Tāds paplucis Mārupes un Imantas hibrīds, apveltīts ar pludmali.

Šīs bažas uz pilsētas domes vēlēšanām vienmēr tiek veiksmīgi ekspluatētas, taču to gaisināšanā maz kas darīts. Kaut arī šī problēma, kas vairumam jūrmalnieku īstenībā nozīmētu vien triecienu viņu pašlepnumam/iedomībai (iztiku viņi pelna Rīgā, ne mītnes vietā), rada pavisam praktiskas nepatikšanas viesnīcu, restorānu, izklaides, medicīnas, nekustamā īpašuma un citiem Jūrmalas biznesiem. (Par jūrmalnieku "nacionālā rakstura" un vietējās politikas īpatnībām esmu jau rakstījis agrāk, un pāris gados kardinālas izmaiņas te nav notikušas.)

Pilsēta alkst piedzīvot izrāvienu, gigantomānisku rosību un vispārēju ievērību/skaudību. Domes rīcībā turklāt būtu arī diezgan pieklājīgi resursi: budžeta ieņēmumu daļa šim gadam ir 40 miljoni latu (iedzīvotāju skaits ir ~56 tūkstoši, tāpēc per capita tas ir gandrīz tikpat daudz cik Rīgā ar 466 miljoniem latu un ~650 tūkstošiem iedzīvotāju.) Vajadzīgs tikai pārliecinošs pašvaldības līderis ar publikai pievilcīgu vīziju un apņemšanos to īstenot. Turklāt Šleseram ir ne tikai vērienīgu projektu pieteicēja un bīdītāja slava, tāpat dzīvelīgu koalīciju veidošanas pieredze, bet arī jau paveikts "mājasdarbs" – likums par uzturēšanās atļaujām nekustamā īpašuma pircējiem. Tas tomēr iekustināja arī Jūrmalas tirgu, vismaz vizuāli pilsētā palielinot turīgu Krievijas iedzīvotāju – jūrmalnieku vienmēr kāroto (un pat fetišu kļuvušo) "slaucamo govju" – un automašīnu ar šīs valsts numurzīmēm klātbūtni. Jūrmalai ir vienalga, ka Maskavas bizneslaikraksts "Kommersant" ar ironiju sauc to kā "ekonomisko piedāvājumu" jaunas/papildus mītnes vietas meklētājiem – tādiem, kam nav pa kabatai Londona vai Franču Rivjēra. Galvenais ir apziņa, ka kaut kas šķiet iekustējies pareizā virzienā, un jūrmalnieki varētu sajust nelielu pateicības parādu pret likuma izbīdītāju.

Taču Šlesers jau pērnajā septembrī publiski noliedza jebkādu savu atgriešanos politikā, un diez vai viņa plāni ir mainījušies. Ja būtu, tad kampaņas mašinērija jau tiktu darbināta. Atšķirībā no PLL pušelnieka Andra Šķēles, viņam vēl ir potenciāls, turklāt kandidēšana varētu kļūt savstarpēji izdevīga gan pašam, gan politiskās sadrumstalotības un sīkmanības nogurdinātajai pilsētai. Tomēr drīzāk Buldozers tuvākos gadus padevīgi sekos citu no varas augstumiem kritušo lielkalibra figūru izkoptai tradīcijai – ierausies kaktā, ilgi laizīs brūces un gaidīs lūdzējus pie savām durvīm. Līdz kādu dienu attapsies esam kļuvis par apputējušu eksponātu Latvijas politikas vēstures vaska figūru muzejā, kas drīkst vien retu reizi sniegt nostalģiskas intervijas. Taču šis stāsts ir nevis par viņu, bet par pilsētu, kas mokās ar identitātes problēmām. Pie viena šāds Šlesera "comeback" un viņa (protams, tīri hipotētiskie) panākumi būtu kārtējā vērtīgā mācība "Vienotībai", Latvijas visvaldošākajai partijai, brīdinot no vēlētāju vilšanās tajā 12. Saeimas vēlēšanās un par it kā pilnīgi sakauto, vēstures mēslainē ieslaucīto "veco blēžu" reanimēšanās iespēju. Jo tādā veidā vismaz Jūrmalas vēlētājiem būtu iespēja pateikt valdībai, ka "tiesiskumu uz maizes neuzziedīsi". It īpaši tad, ja ar savu tiesiskumu mums lepojās referendumu ierobežotāji, nodokļu optimizētāji un radu biznesa aprūpētāji. Viņi paši ir panākuši to, ka politiskiem līķiem rodas iespējas atdzimt, un tāpēc var tikai lūgties Dieviņam, lai tās tiktu palaistas garām.