Ainārs Dimants: Pieci pārpratumi un labās ziņas par Latvijas Sabiedrisko mediju  (78)

Tā kā LSM projekta izstrādē bija iesaistīti vairāk nekā 200 eksperti, bet pats detalizācijas projekts ir turpat 400 lappuses garš, neizbrīna, ka publiskajā telpā par LSM parādās dažādi pārpratumi. Šajā rakstā mēģināsim viest skaidrību par pieciem, kas atkārtojas visbiežāk.

Pirmais pārpratums - "Sabiedrisko radio un televīziju apvienošana nav tendence Eiropā"

Patiesībā Latvija ir viena no pēdējām valstīm Eiropā, kur sabiedriskie mediji - radio un televīzija - darbojas nošķirti, neveidojot kopīgu saturu multimediju platformās un vispirmām kārtām internetā. Šeit mums ir vajadzīga panākošā modernizācija, piemērojot nodokļu maksātāju finansētās mediju organizācijas tehnoloģiskajai konverģencei - dažādu mediju veidu saplūšanai, vienlaikus nodrošinot maksimālos ieguvumus par iztērēto naudu bez resursus šķērdējošas savstarpējas konkurences.

Mūsdienās it īpaši jaunieši un ekonomiski aktīvi ļaudis informācijas iegūšanai paralēli izmanto daudzus rīkus - tostarp datoru, viedtālruni, planšetdatoru, televizoru un radio. Tādēļ veiksmīgākie sabiedriskie mediji Eiropā jau ir pieņēmuši kā realitāti, ka radio, televīzija vai internets ir tikai satura pārraidīšanas veidi, un pašam medijam ir jāfokusējas uz satura radīšanu un auditoriju sasniegšanu visās trīs platformās - trimediāli. Somijas, Igaunijas, Lielbritānijas, Dānijas, Vācijas un citi labākie sabiedriskie mediji Eiropā apvieno radio, televīzijas un interneta medijus vienā organizācijā nolūkā veidot mūsdienīga medija saturu. Patiesībā no attīstītajām Eiropas valstīm tikai Zviedrijā radio un televīzija pastāv atsevišķi, turklāt Zviedrijā tiek nopietni spriests par mediju apvienošanu līdzīgi kā Latvijā.

Eiropas pieredze rāda, ka apvienotam medijam ir daudz lielākas iespējas sasniegt lielāku auditoriju, it īpaši piesaistot ekonomiski aktīvus cilvēkus un jauniešus, kuri izmanto modernos medijus. Reizē ar sabiedrības atzīta satura producēšanas ievērojamu pieaugumu LSM paredzēts būtiski palielināt auditoriju (no 50% Latvijas iedzīvotāju 2013. gadā līdz 75% Latvijas iedzīvotāju 2018. gadā), izveidojot spēcīgāko interneta mediju Latvijā un būtiski modernizējot televīziju un radio. LSM būs vairāk ziņu un informatīvi dokumentālo, bērnu un pusaudžu, izglītības, zinātnes un kultūras raidījumu - tas ir saturs, kura radīšana jebkurā eiropeiskā valstī ir vispirmām kārtām sabiedriskā medija uzdevums (pretstatā komerciāliem medijiem, kas var izvēlēties, kādām tēmām vai patērētāju grupām pievērsties).

Otrs pārpratums - "Vienots sabiedriskais medijs nozīmēs lielāku politiskās varas ietekmi"

Patiesībā LSM darbības modelis paredz Sabiedriskā medija padomes izveidi, kuras dalībnieki tiks meklēti atklātā konkursā un caurskatāmā veidā, iesaistot nevalstiskās organizācijas un ļaujot sabiedrībai vērtēt kandidātus. Padomes locekļiem jābūt partejiski neitrāliem, sabiedrībā ieredzētiem cilvēkiem ar nevainojamu reputāciju - kā rāda Ziemeļvalstu piemērs, sabiedrības intereses pārstāvoša padome ir ļoti būtisks priekšnoteikums sabiedriskā medija veiksmīgai darbībai. Ieviešot atsevišķu Sabiedriskā medija padomi, NEPLP paliek "tikai" elektronisko mediju nozares regulatora pienākumi.

LSM vērtību, organizācijas uzbūves un finansēšanas modeļa pamatā ir iestrādāti redakcionālās neatkarības un profesionālās ētikas standarti, kuri nodrošina maksimālu medija darbinieku, it īpaši žurnālistu neatkarību no politiskās varas. Programmu plānošana ir strukturāli nošķirta no satura producēšanas, ko vada galvenais redaktors, kurš nav Sabiedriskā medija padomes ieceltās LSM valdes loceklis, un redkolēģija, kurā ietilpst visu redakciju vadītāji, ieskaitot trīs ziņu redakcijas - televīzijas, radio un interneta. Tā kā patlaban par ikgadējo Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio budžetu lemj valdība un Saeima, LSM gadījumā paredzēts pēc diskusijām ar sabiedrību 2014. gadā pāriet uz "iezīmētu" finansējumu, tā izslēdzot politisku iespaidu uz mediju. NEPLP ir paredzējusi, ka ne ātrāk kā 2016. gadā LSM pakāpeniski tiek samazināta valsts budžeta dotācija, pārejot uz neatkarīgu finansējumu no sabiedriskā medija nodevas - ar nosacījumu, ja tiktu sasniegti būtiski medija darbības uzlabojumi: saikne ar auditorijām un sabiedrības atbalsts sabiedriskajam medijam. Vienlaikus medijs ierobežoti paliek reklāmas tirgū, lai sabiedrības līdzmaksājums būtu pēc iespējas mazāks. Galu galā sabiedrisko pasūtījumu - satura veidošanu - plānots nošķirt un finansēt no medija nodevas, bet investīcijas - no reklāmas ieņēmumiem.

Trešais pārpratums - "Sabiedriskajā medijā nekas nav paredzēts "krieviem""

Patiesībā paredzēts, ka LSM programmas krievu valodā būs pieejamas gan radio (LR4, kas jau tagad ir klausītākā radio programma krievu valodā Latvijā), gan televīzijā (LTV7, attīstot ziņas krievu valodā un piedāvājot tās arī komerckanāliem), gan, galvenais, vienotā sabiedriskā medija interneta portālā.

Tomēr jāuzsver līdz šim maz diskutēts fakts, kuram apstiprinājums gūts LSM projekta izstrādes gaitā. Lai gan Latvijā ir divu valodu informatīvās telpas, tomēr tas nedod pamatu pieņemt, ka tikpat izteikti nodalītas ir arī mediju auditorijas. Pētījumu dati rāda, ka ievērojama sabiedrības daļa vienlaikus izmanto abu valodu medijus - piemēram, to Latvijas iedzīvotāju vidū, kuru dzimtā valoda nav latviešu, 85% mēdz skatīties televīzijas raidījumus latviešu valodā, 54% klausās radio raidījumus un 53% lasa presi latviešu valodā. Citiem vārdiem sakot, mazākumtautību auditoriju sasniegšanai galvenais šķērslis nav valoda, jo absolūts vairākums Latvijas mazākumtautībām piederīgo zina latviešu valodu. Problēma vai, pareizāk sakot, izaicinājums jaunajam LSM ir veidot tādas programmas (gan latviski, gan ierobežotā mērā krieviski), kas ieinteresē krievu un citu tautību ļaudis un spēj konkurēt ar Krievijas mediju piedāvājumu.

Ceturtais pārpratums - "Tiks ieviesta mehāniska "galvu skaitīšana" ziņās"

Visai izbrīna kņada, kas publiskajā telpā bija sacelta ap "galvu skaitīšanas" jeb dažādu sabiedrības grupu līdzvērtīgas pārstāvniecības principu. Doma ir pārņemta no Zviedrijas sabiedriskās televīzijas, kur tiek uzskaitīts, kādās proporcijās ziņās tiek atspoguļotas dažādas sabiedrības grupas (kā politiķi, pilsētu un apgabalu iedzīvotāji, etniskās un vecuma grupas, sievietes un vīrieši) un to viedokļi. Tas ļauj medijam pašam analizēt, cik tas ir sabiedrisks, proti, vai tas patiešām pārstāv visas sabiedrības interešu un vērtību klāstu.

Jāuzsver, ka minētais proporcionalitātes princips nevis nosaka dažādu grupu kvotas, kas būtu jāievēro jebkura notikuma atspoguļošanā, bet gan palīdz medijam retrospektīvi vērtēt, vai kāda grupa, piemēram, politiķi nav pārlieku pārstāvēti uz - nosacīti - kādas citas grupas rēķina. LSM šāds izvērtējums ir plānots un tas tikai nāktu par labu medija kvalitātei, bet noteiktu modeli šā principa ieviešanai jāizvēlas pašam medijam.

Piektais pārpratums - "Sabiedriskais medijs ir "gaisa pils", kas prasīs milzīgas investīcijas no valsts budžeta"

Vispirms jānorāda, ka pašreiz sabiedriskie mediji - Latvijas Televīzija un Latvijas Radio - ar 11 miljoniem latu gadā ir vieni no viszemāk finansētajiem Eiropā, tādēļ to budžets, lai sasniegtu mērķus, būtu jāpalielina jebkurā gadījumā. Jautājums ir par to, kā panākams valsts līdzekļu visefektīvākais izlietojums, un aprēķini liecina, ka sinerģijas efekts jeb ietaupījums no radio un televīzijas apvienošanas (uz administratīvo un tehnisko izdevumu samazināšanās un sadarbības ieguvumu rēķina) piecu gadu laikā būtu aptuveni 5 miljoni latu, tātad miljons gadā. Uzturēšanas izmaksas paredzēts audzēt pakāpeniski, atbilstoši satura producēšanas pieaugumam, bet vidēji gadā piecos gados tie būtu 19 miljoni. Mediju ēkas plānots nodot Valsts nekustamajiem īpašumiem, savukārt maksu par apraidi - pa tiešo Valsts radio un televīzijas centram. Līdz ar to puse no uzturēšanas izmaksām būtu cilvēkos, kā jau radošā industrijā.

Publiskajā telpā figurē milzīgi skaitļi, piemēram, 42 miljoni, kas it kā nepieciešami no valsts budžeta investīcijām sabiedriskajā medijā. Tā nav taisnība. Nav šaubu, ka piecu gadu laikā LSM būs jāveic investīcijas tehnoloģijās (20 miljoni), telpu rekonstrukcijā (17 miljoni) un darbinieku mācībās (5 miljoni), un to kopsumma piecos gados tiešām veido 42 miljonus, taču - vismaz pusi no ieguldījumiem segs paši mediji no saviem ienākumiem, bet atlikušo daļu paredzēts piesaistīt pamatā no Eiropas Savienības līdzekļiem, un tikai piektdaļa būtu valsts investīcijas: 9 miljoni piecos gados jeb aptuveni 2 miljoni gadā.

Bet nav arī šaubu, ka LSM, darbojoties kā līdzīgiem medijiem Eiropā, būs liels iespaids uz Latvijas sabiedrisko un politisko dzīvi. Ar kalpošanu sabiedrības interesēm, Latvijas demokrātijas, nacionālās valodas un identitātes stiprināšanu, attīstot nācijas ideālās vērtības, dienaskārtību un politisko gribu, tam jādod būtisks ieguldījums modernas Latvijas veidošanā un saliedēšanā. Nav arī noslēpums, ka LSM izveide saistīta ar nacionālās informatīvās telpas attīstīšanu, mūsu nacionālo drošību 21. gs., kad daža laba nedemokrātiska kaimiņvalsts nemaz neslēpj, ka izmanto t. s. "maigo varu" (soft power), lai īstenotu savu ietekmi. Spēcīgs nacionāls sabiedriskais medijs būs nopietns pretsvars tādiem svešu varu tīkojumiem.