Anatolijs Kreipāns: Ja šodien iedegtos olimpiskā uguns...  (9)

Uz ko varētu cerēt Latvijas olimpieši, ja ziemas olimpiskās spēles sāktos tagad? Vai uz kaut ko daudz vairāk varēsim cerēt pēc gada?

Tieši gadu pirms ziemas olimpiskajām spēlēm sākas kvalifikācijas turnīrs hokejā, tā ka attiecībā uz Latvijas hokeja izlasi varēsim kaut ko teikt tikai tad, kad tā iekļūs starp Soču ziemas olimpisko spēļu dalībniecēm. Cerēsim, ka iekļūs. Tālāk? Pirms trim gadiem Vankūverā kārtējo reizi varēja labi pārliecināties, ar ko atšķiras olimpiskais hokeja turnīrs no pasaules čempionāta... Protams, ja vien olimpiskajā turnīrā piedalās visi labākie NHL klubu spēlētāji. Viņi acīmredzot spēlēs arī Sočos, tā ka par hokeja izlases izredzēm - pieņemsim, ka mēs tiekam uz Sočiem - var runāt visai aptuveni un nekonkrēti - piemēram, "cienīgi nospēlēt" aprisēs. Cita lieta, ka uzdevumam tik un tā jābūt un uz olimpiskajām spēlēm nav jābrauc tikai tāpēc, lai "uzspēlētu" ar pasaules lielākajām zvaigznēm. Teorētiski - ja pilnīgi visi labākie ir veseli un pa īstam grib spēlēt (ar to gan olimpiskajās spēlēs parasti problēmu nav, jo tas nav pasaules čempionāts, kas notiek katru pavasari) - Latvijas izlasei var iznākt pat ļoti vērā ņemams sastāvs, jo atlikušajā laikā taču vēl vairāki mūsu hokejisti var kļūt meistarīgāki un pieredzējušāki, bet jau labākie un pieredzējušākie šajā laikā nepaspēs kļūt vairs nekam nederīgi jeb par vecu izlasei. Iekļūšana izslēgšanas turnīrā - tikai vismaz tādam jābūt uzdevumam! Tiesa, vispirms uz Sočiem vēl ir jātiek...

Lieki teikt, ka arī pēc gada mūsu lielākā cerība būs Martins Dukurs skeletonā. Arī viņa brālis Tomass. Vankūveras olimpisko spēļu vicečempions nesen piedzīvoja zaudējumu pasaules čempionātā un tas, lai cik varbūt dīvaini izklausītos, var nākt tikai par labu. Tas tikai papildus mobilizēs. Turklāt nākamo olimpisko spēļu saimniekam Aleksandram Tretjakovam zaudēts tieši pirms Soču olimpiskās trases iemēģināšanas un pirms Pasaules kausa izcīņas posma tajā. Arī tas nāks tikai par labu. Lielāko cerību uz revanšu pēc gada dod pat ne tas, ka līdz olimpiskajām spēlēm ir palicis gads (Tretjakovs un Co šajā laikā taču arī nedusēs uz lauriem), bet gan tas, ka Dukuri nemeklē zaudējuma iemeslos tuvākos vai tālākos blakusiemeslos, nenoveļ vainu uz aizkulisēm, liktenīgu sagadīšanos un tamlīdzīgām lietām, bet gan uzsver nepieciešamību pašiem kļūt vēl stiprākiem. Medaļai mums Sočos skeletonā ir jābūt, taču mums gribas "zeltu" un mums gribas divas medaļas. Tas ir iespējams.

Kā nākamo cerību sarakstā jāmin bobsleju. Gan Oskara Melbārža, gan Oskara Ķibermaņa ekipāžas (īpaši pirmā) jau ir izpelnījušās konkurentu cieņu un bobsleja speciālistu atzinību, mūsējie jau ir spējuši teicami aizvadīt gan atsevišķus braucienus, gan PK posmus, arī Eiropas un pasaules čempionātos sniegums bijis atzīstams un olimpisku optimismu viesošs. Melbārdis jau tā apsteidz grafiku (sākotnēji bija cerēts, ka viņš starp labākajiem varētu izlauzties līdz 2018. gada ziemas olimpiskajām spēlēm), nerunājot nemaz par tikai 19 (!) gadus veco Ķibermani. Atlikušā gada laikā abi kļūs pieredzējušāki, vēl rūdītāki un gudrāki, tā ka bobslejā varēsim cerēt uz augstām vietām. Arī uz medaļām? Šodien tas laikam nebūtu reāli, taču... Priekšā vēl gads un vai tad pirms gada kāds domāja, ka jau šosezon Melbārža divnieks būs viens no labākajiem pasaulē? Zinājām tikai, ka tā (un četrinieks arī) tur varētu būt...

Nākamajam vajadzētu it kā būt kamaniņu sportam - kā nekā medaļa gan 2006. gadā Turīnā, gan 2010. gadā Vankūverā, taču vismaz pašreizējie rezultāti un - kas ir vēl svarīgāk - to tendence lielu optimismu nevieš. Ja nu vienīgi tādu rada bronzas medaļas pasaules čempionātā komandu stafetē, kas Sočos pirmo reizi būs olimpisko spēļu programmā. Brāļi Andris un Juris Šici gan ir pierādījuši, ka, nebūdami sezonas laikā ne reizes trijniekā un retu reizi tikdami kaut vai sešiniekā PK posmos, viņi var iegūt medaļu sezonas galvenajās sacensībās. Šogad tā nesanāca. Vai sanāks pēc gada? Varbūt pēc gada vēl tuvāk elitei būs piebraucis Inārs Kivlenieks? Varbūt olimpiskajā sezonā atkal par sevi kā par konkurentu starp labākajiem liks runāt Mārtiņš Rubenis? Jautājumu kamaniņu sportā gadu pirms olimpiskajām spēlēm ir daudz vairāk nekā cerību.

Kas tālāk? Lielākas vai mazākas medaļu cerības līdz ar to laikam ir izsmeltas. Patiesībā jau mums ir tikai un vienīgi jālepojas, ka trijos sporta veidos esam ar cerībām uz godalgām un pat uz čempiona titulu ziemas olimpiskajās spēlēs, turklāt mums ir ļoti reāli jau ceturtajās olimpiskajās spēlēs pēc kārtas būt pārstāvētiem ar savu hokeja izlasi. Bet tas taču vēl nav viss! Pārsteigumu var sagādāt ātrslidotājs Haralds Silovs, kurš uzsvaru liks uz 1000 m un 1500 m distancēm. Un biatlonists Andrejs Rastorgujevs? Katru gadu nav iespējams progresēt tā, kā alūksnietis ir progresējis, salīdzinājumā ar pagājušo sezonu, taču gads ir pietiekami ilgs laiks, lai Rastorgujevs varētu no pārsteiguma atsevišķos PK posmos kļūt par reālu pretendentu uz augstām vietām. Kāpēc arī ne uz medaļu? Lai cik nereāli tas šodien varbūt arī liekas... Vai pagājušajā sezonā būtu licies reāls tas Andreja sniegums, kādu viņš atsevišķās distancēs PK posmos rāda šosezon? Biatlonā konkurence ir ļoti liela un arī tāpēc biatlonā viss kaut kas ir iespējams. Ja pats esi ļoti labi gatavs, ja visas zvaigznes sastājas tev labvēlīgi (tieši šādā, nevis otrādā secībā!), tad...
Uz olimpiskajām spēlēm pirmo reizi var tikt Latvijas kērlinga izlase - konkrēti, dāmu izlase. Droši vien, ka Sočos startēs arī kāds (pāris vai daži) mūsu distanču un kalnu slēpotājs, šorttrekists, varbūt arī daiļslidotājs (-ja). Neviens uz Sočiem nebrauks tikai tāpēc, ka viņam gribas aizbraukt un piedalīties. Katram tiesības piedalīties olimpiskajās spēlēs ir jāizcīna. Neatkarīgi no vēlākajām izredzēm olimpiskajās spēlēs.