Šekspīriski Otello nožņaudza Dezdemonu. Merimē stilā Hosē nodūra Karmenu. Blaumaniski jaunais Indrāns nozāģēja ošus. Katrs no šiem tēliem un darbiem ir klasika. Jēkabpils "otello" līdz klasikai neizvilks. Arī tie daudzie "hosē", kas savām un citām karmenām galus padarījuši, ne. Nemaz nerunājot par jaunā indrāna sekotājiem, kas viscaur Latvijā mežus par līdumiem pārvērtuši. Ne tāpēc, ka viss sen jau ir uzrakstīts un grāmatu plaukti pārblīvēti ar literatūru, kuru vairs nav laika izlasīt.
Šoreiz nemaz ne par to. Šoreiz par citu Šekspīru – par Aika Karapetjana "Venēcijas tirgotāja" iestudējumu Nacionālajā teātrī. Nevajadzēja pat pusi pirmā cēliena, lai apciemotu loģiska atziņa, kāpēc šī luga tik maz iestudēta padomju un pat pēcpadomju laikā – nav joka lieta, ja no skatuves reizes piecdesmit skan vārds "žīds", kas šajā telpā joprojām ir teju vai tabu. Bet ar vārdu "ebrejs" teksta ritmiskuma dēļ to aizstāt nav iespējams. Tā ir uzdrīkstēšanās, tāpat kā Šekspīru salīdzināt ar komiksu autoru un to tik drakoniski īsināt. Iespējams, tāpēc, bet ne tikai, iestudējums līdz šim ir vairāk pelts nekā slavēts.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!