Anatolijs Kreipāns: 'Cerību kauss' ar cerību  (45)

Nepārvērtēsim to, taču arī pagalam nenonicināsim. Tāpat, kā par minēto turnīru, tā arī par Rīgas "Dinamo" spēli vērtējumi šosezon krasi mainījās un laikam tikai slinkais kaut reizi nepakritizēja (tas vēl maigi teikts) komandu (spēlētājus, trenerus, vadību vai visus kopā – tas vairs nav tik būtiski). Pat ja rīdziniekiem neizdosies iegūt "Cerību kausu", šis turnīrs viņiem ir iznācis ļoti vērtīgs un lielā mērā jau var spriest par komandu, kādu mēs varētu redzēt nākamsezon (plus jauni ārzemnieki). Komanda gribēja, lai turnīrs tai ir vērtīgs, un tas ir svarīgākais.

Ja turnīra sākumā ar neapbruņotu aci varēja saskatīt ne gluži nevēlēšanos spēlēt, tad "uguntiņas" trūkumu noteikti, tad turnīra gaitā dinamieši ieskrējās. Un tas arī saprotams. Grūti prasīt no komandas, kas nav tikusi izslēgšanas turnīrā – šajā gadījumā Gagarina kausa izcīņā – emocionālu spēli un pacilātu noskaņojumu jau nākamajās pirmajās spēlēs. Tā nenotiek. Spēlēšanas "garša" pamazām atgriezās un turnīrs kļuva par labu... cerību turnīru (bez pēdiņām) jau nākamajai sezonai. Diezin vai mēs būtu ieguvuši tik daudz un pārsvarā labas informācijas un iespaidu par dinamiešu jaunajiem un nosacīti jaunajiem spēlētājiem, ja sezona būtu beigusies līdz ar pēdējo KHL regulārā čempionāta spēli vai ja rīdzinieki būtu izstājušies jau pirmajā "Cerību kausa" izcīņas kārtās. Toties tagad sanāk, ka tieši šajā daudzu nonicinātajā turnīrā ieguvām ja ne gluži jaunās sezonas komandas modeli, tad noteikti priekšstatu par to, ar kuriem hokejistiem varēsim rēķināties arī nākamsezon.

Vitālijs Pavlovs, Gunārs Skvorcovs un Roberts Bukarts, kuru gan par jaunpienācēju nekādi nevar saukt, taču kuram te bija, te atkal nebija vieta sastāvā, apliecināja sevi ne tikai kā otrā vai trešā plāna spēlētāji, bet arī kā svarīgu un vairāku vai pat uzvaras vārtu guvēji. Jā, tā ne tuvu nav Gagarina kausa izcīņa, jā, visās spēlēs nebija arī regulārā čempionāta spēļu spriedzes, arī pretinieki nebija visspēcīgākie (bet vai kāds bija atklāti vājš?!), taču, ja šādās spēlēs un šādā turnīrā puiši nebūtu sevi apliecinājuši, tad laikam vispār nebūtu vērts nopietni ar viņiem rēķināties nākamajā sezonā. Toties tagad var to darīt vai vismaz ir vēlēšanās to darīt. Māris Bičevskis, Elvijs Biezais un Juris Upītis, kurš paspēja "atzīmēties" ar prasmi gūt vārtus dinamiešu rindās jau pagājušajā sezonā, arī tikai palielināja ar viņiem saistītās cerības. Upītis patiesībā pat kļuva par patīkamu pārsteigumu, jo vienubrīd jau likās, ka viņš ir neatgriezeniski HK "Rīga" rindās un ka ar viņu jau nu gan RD vairs nerēķinās. Tas bija kļūdains priekšstats, jo Juris pats radīja cita priekšstatu par sevi. Skaidrs, ka visi šie puiši vēl nav garantējuši sev vietu pamatsastāvā sestajā KHL sezonā, taču tik pat skaidrs ir tas, ka ar viņiem ir iemesls rēķināties. Plus vēl Miks Indrašis, kurš jau ir kļuvis par vienu no komandas balstiem. Runā, ka nākamajā sezonā MHL komandās vairs nedrīkstēs spēlēt hokejisti, kuri būs sasnieguši 21 gada vecumu, un tas nozīmē, ka vasarā būs iespēja pacīnīties par vietu dinamiešu sastāvā vēl dažiem HK "Rīga" hokejistiem. Izdosies vai neizdosies – tas jau cits stāsts, bet vairāku šīs sezonas sekmīgo pašmāju jaunpienācēju piemērs tikai vairos cerības un uzņēmību tiem, kuri mēģinās nākamie. Nav taču aizmirsts arī aizsargs Mārtiņš Jakovļevs, kurš spēlē Somijas pēc ranga 2. jeb "Mestis" līgā. Tā kā "Cerību kausa" izcīņa ir devusi bāzi jaunā komandas modeļa veidošanai un tas varbūt pat ir vērtīgāk nekā iekļūšana finālā.

No šīs sezonas ārzemniekiem droši vien vajadzētu atstāt (ja tas būs iespējams jeb "pa kabatai") Polu Šehuru. Džeimijs Džonsons tik spilgti nespēlē, bet viņa lietderība izpaužas citādāk un arī viņš noderētu. Iespējams, ka vajadzētu dot vēl vienu iespēju Aleksandram Žirū, kurš 47 spēlēs RD rindās guva 16 vārtus. Tikai viņam rūpīgāk jāpiemeklē partnerus, jāprot viņu lietderīgāk izmantot. Nevar taču tā būt, ka pieredzējis hokejists (vasarā būs 32 gadi), kurš nesen vēl bijis rezultatīvākais un vērtīgākais spēlētājs AHL, kurš divreiz bijis Kaldera kausa ieguvējs un labojis AHL rekordu (15 spēlēs pēc kārtas gūti vārti 2008./2009. gada AHL čempionātā; iepriekšējais rekords piederēja pašam Bretam Halam) vairs pēkšņi neprot gūt vārtus... Prot, to viņš ir apliecinājis, kaut arī noteikti ne tik daudz un bieži, kā cerējām (sezonu Žirū pabeidza Klotenas komandā Šveices NLA jeb virslīgas čempionātā, kur 4 spēlēs guva 3 vārtus un izdarīja 2 piespēles). Mikaels Telkvists? Jautājumi ir lieki. Nav viņš ne Gārnets, ne Baruļins, ne Tarko un ne Jerjomenko, taču savu latiņu zviedrs tur augstu un bez viņa lieliskā snieguma diezin vai mēs būtu tagad finālā. Nevajag Telkvistu pārvērtēt, bet nav taisnīgi viņu arī nenovērtēt. Kāpēc no laba meklēt vēl labāku? Protams, ja ir iespēja dabūt kaut ko klasi labāku, tad cita runa.

Rīgas "Dinamo" nākamās sezonas modelis jau gatavs? Skaidrs, ka ne tuvu vēl nē, taču informācijas bāze tā veidošanai ir iegūta labu labā. Šķiet, ka neskaidrākais un aktuālākais jautājums pašreiz ir par galveno treneri. Vai hokeja kluba vadība uzticēs galvenā trenera amatu Artim Ābolam ne tikai tad, kad atlaists iepriekšējais treneris, bet arī tad, kad komanda jāgatavo jaunajai sezonai? Starp citu, viņam un viņa palīgam Viktoram Ignatjevam laikam jau tomēr arī ir nopelns, ka komanda "Cerību kausa" izcīņā (patiesībā jau regulārā turnīra beigās) sāka spēlēt arvien labāk, ka notika viss tas, par ko rakstīts iepriekš. Cita lieta, ka tagad abiem jaunajiem treneriem komanda būtu jābūvē pašiem jau sezonu starplaikā nevis jāmēģina kaut ko labot un pieslīpēt sezonas gaitā. Tās tomēr ir dažādas lietas. Taču vilkt garumā arī nav ieteicams, jo "Cerību kauss" vēl nav ne iegūts, ne zaudēts, bet par nākamo sezonu jau jāsāk domāt un jo ātrāk būs skaidrība par galveno treneri, jo ātrāk būs skaidrība, ko, cik un kā pasmelsim no šajā sezonā iegūtās pieredzes.