Anatolijs Kreipāns: Ir jautājumi. Bez panikas  (37)

Pēc spēlēm Čehijā, par kurām var spriest tikai pēc nostāstiem un statistikas, un pēc spēlēm ar Zviedriju ir diezgan daudz jautājumu un pagaidām nesaprotamu lietu.

Jautājumus radīja ne tik daudz 0:6 zaudējums otrajā spēlē ar zviedriem – mums tomēr ne tuvu nebija labākais sastāvs pat no tiem hokejistiem, kuri jau tagad ir gatavi spēlēt izlasē, bet gan dažu citu iemeslu dēļ.

Daudzi līdzjutēji, kuri otro maču ar zviedriem skatījās TV ekrānos, spēles otrajā pārtraukumā uzzināja, ka pamatvārtsargs Edgars Masaļskis pasaules čempionātā varētu pat nepiedalīties – varbūtība esot 50/50. Iespējams, ka Edgars bija pārlieku piesardzīgs un negribēja neko pārsteidzīgi solīt, taču, ja viņš pēc ceļa operācijas vēl joprojām nevar pilnvērtīgi slidot, tad situāciju nevar uzskatīt arī par ļoti optimistisku. Pieņemsim, ka Masaļskis tomēr var braukt uz pasaules čempionātu un varbūt pat nedaudz nospēlēt pēdējā pārbaudes mačā, tad tik un tā nevienam – arī viņam pašam – nebūs nekādas garantijas par mūsu pēdējo gadu vārtsargu numur viens. Šajā sakarā likās diezgan nesaprotama Ervīna Muštukova nepieteikšana nevienai no spēlēm ar zviedriem. Kristers Gudļevskis debitēja ļoti cerīgi, Māra Jučera spējas ir labi zināmas, un neskaidrajā situācijā par Masaļski tieši derētu ļaut kādu spēli aizvadīt Muštukovam. Kaut vai katram gadījumam. Vai atstāšana malā arī otrajā spēlē pret Zviedriju nozīmētu, ka ar Ervīnu vairs nerēķinās? Īpaši priecīgs viņš pirms mača neizskatījās. Iespējams, ka viņam ļaus spēlēt pret Baltkrieviju. Iespējams, ka par pirmo numuru "avārijas situācijā" (Masaļska nespēlēšanas gadījumā) jau ir noteikts Jučers, bet viņam par dublieri – Gudļevskis, kas, nākotnē skatoties, būtu tikai likumsakarīgi. Neviens no šiem trim (un citiem) mūsu vārtsargiem pašreiz nevar pilnvērtīgi aizvietot Masaļski, bet tajā pašā laikā neviens no viņiem arī nav tik krasi sliktāks, lai celtu paniku. Laiks rādīs, kāds būs treneru lēmums un cik tas būs pareizs. Galu galā – izlasē taču tagad ir vārtsargu treneris un tas ir Artūrs Irbe, kurš jau nu gan "drēbi pazīst".

Diezgan interesanta izskatījās pirmā uzbrukuma maiņa – proti, bez neviena īsta centra uzbrucēja. Latvijas izlases galvenais treneris Teds Nolans nav strikts uzbrucēju pozīciju ievērotājs, viņš uzskata, ka malējam uzbrucējam ir jāprot nospēlēt arī centra, ka jāprot spēlēt abās malās. Neiebildīsi. Ziemeļamerikā tā domā daudzi treneri. Cita lieta, ka to visu tad ir jāmāca kopš bērnības vai vismaz jaunības, turklāt kuram katram nemaz nav dotību būt par centra uzbrucēju, tā ir diezgan specifiska lieta un labi centra uzbrucēji ir deficīts visur. Neņemos spriest par Mika Indraša, Ronalda Ķēniņa un Ginta Meijas dotībām būt par centra uzbrucēju, taču ar pašreizējām iemaņām tā ir, kā ir. Centrs skaitījās Indrašis. Ko no šāda eksperimenta ieguva Nolans? Ja nu vienīgi atziņu, ka pirmā trijnieka spēle bija nesaskaņota.

Vēl pirms spēlēm ar Čehiju daudzus pārsteidza Gunāra Skvorcova atskaitīšana no izlases. Ne tāpēc, ka viņa loma izlasē jau tagad būtu ļoti liela un viņš būtu tas, kurš tagad kā viens no pirmajiem veidos rezultātu, bet gan atceroties Gunāra labo sniegumu sezonas beigās Rīgas "Dinamo" rindās. Dzirdēju, ka Nolanam kaut kas neesot paticis uzbrucēja uzvedībā. Ja tā, tad pavisam nesen kaut kas līdzīga jau bija... Iespējams, ka Nolans starp izlases rindās atstātajiem kandidātiem ieraudzīja kādu vai vismaz pāris tādus, kuri ar savu sniegumu aizēno Skvorcova varējumu. Tad viss ir kārtībā. Laiks rādīs. Spēles ar Zviedriju vēl neparādīja. Tiesa, nākot klāt Laurim Dārziņam, kā arī Jānim Spruktam, Mārtiņam Cipulim, Jurim Štālam un, cerams, arī Kasparam Saulietim (smadzeņu satricinājuma viņam neesot), kuri otrajā mačā ar Zviedriju nepiedalījās, Skvorcovs tik un tā varēja nenoturēties sastāvā (un vēl taču ceram uz Robertu Bukartu, uz Zemgu Girgensonu un Kristānu Pelšu, ceram, ka paspēs atgriezties ierindā Armands Bērziņš...), tā ka runa nav konkrēti par viņu, bet par kritērijiem vispār.

No uzbrucējiem laikam nevienu vairs gaidīt nevaram (Bostonas "Bruins" būs Stenlija kausa izcīņā, un Kaspars Daugaviņš uz izlasi netiks). No aizsargiem nāks klāt Georgijs Pujacs, kurš otrajā mačā arī nespēlēja, ir iespējama Artūra Kuldas atbraukšana, vēl mēģinās paspēt radīt konkurenci par vietu sastāvā Jānis Andersons, taču par aizsardzības līniju kopumā skaidrība jau ir tagad. Ja kādu arī pietrūks, tad tikai to, kuri nevar palīdzēt traumu dēļ.

Vienā no spēlēm ar Baltkrieviju jau vajadzētu būt optimālajā sastāvā vai gandrīz tajā (rēķinoties, ka kāds varētu atbraukt jau tieši uz pasaules čempionātu vai, piemēram, Masaļskis varētu atsākt spēlēt tikai pasaules čempionātā). Skatam vajadzētu būt krietni labākam. Pagaidām ir ne tikai jautājumi, bet arī diezgan haotiska spēle. Nevienam nevar pārmest centības un pašatdeves trūkumu, visi skrien, cenšas un cīnās, taču hokeju vēl ir arī jāspēlē... Tas pagaidām sanāk ne visai labi. Līdz ar dažu hokejistu iekļaušanos sastāvā spēlei jākļūst labākai, bet jautājumiem jābūt mazāk. Esam zaudējuši visas četras pēdējās pārbaudes spēles, taču panikai iemesla nav. Pagaidām ir tikai jautājumi.