Biedrība 'homo ecos': Kažokādas trešā puse  (110)

Šobrīd iniciatīvas parakstītāju skaits sabiedrības iniciatīvu portālā ManaBalss.lv jau tuvojas 10 000, bet publiskajā telpā par kažokzvēru audzēšanu parādās arvien jauni aspekti. Nevalstiskās organizācijas "homo ecos:" un "Latvijas Zemes draugi", kas iestājas par vides aizsardzību, aicina pievērst uzmanību arī kažokādas "trešajai pusei" -  zvēraudzēšanas un kažokādu apstrādes ietekmei uz vidi.

Kažokzvēru jautājumā no dzīvnieku tiesību aizsardzības organizāciju puses uzmanība lielākoties tiek pievērsta dzīvnieku izmantošanas ētiskajiem aspektiem, viņu fizioloģiskajām, etoloģiskajām īpatnībām un audzēšanas apstākļu atbilstībai labturības standartiem. Savukārt kažokādu industrija savu produktu aizstāv kā videi draudzīgu, "dabisku" produktu, uzsverot aktivitātes CO₂ izmešu, ūdens un enerģijas resursu patēriņa samazināšanā. Bet vai šie apgalvojumi atbilst patiesībai?

Pētījums par kažokādu industrijas ietekmi uz vidi

2011. gadā Nīderlandes neatkarīgā pētniecības un inovatīvu vides risinājumu konsultatīvā organizācija "CE Delft" veica pētījumu, lai noskaidrotu ūdeļu kažokādu ražošanas ietekmi uz vidi un pārbaudītu industrijas izteikto argumentu atbilstību faktiem par vides kvalitātes saglabāšanu. Pētījuma ietvaros tika veikta kažokādu ražošanas pilna cikla analīze, noskaidrojot ietekmi uz vidi 18 dažādos vides novērtējuma parametros: toksiskums, resursu patēriņš, ietekme uz klimata izmaiņām, ozona slāņa noārdīšanās, augsnes paskābināšanās, ietekme uz saldūdeņu un jūras eitrofikāciju u.c. Tika salīdzināta kažokādas un citu tekstilmateriālu - kokvilnas, akrila, poliestera un vilnas - ietekme uz vidi. Apjomīgā pētījuma rezultātā secināts, ka kažokādu ražošana pēc 17 no 18 būtiskiem parametriem ir 2 līdz 28 reizes kaitīgāka videi nekā citu tekstilmateriālu izstrāde. Piemēram, 1 kg ūdeļu kažokādas ražošanas ietekme uz klimata pārmaiņām ir piecas reizes lielāka nekā otram lielāko ietekmi izraisošajam tekstilmateriālam - vilnai. Pavisam vienkāršā ķēdē to varētu atainot šādi - kažokzvēru audzēšanai nepieciešama barība, ūdens, elektrība, kas ir resursu patēriņš; to dzīves laikā vienkopu rodas daudz urīna un ekskrementu, kas bieži tiek aizskaloti notekūdeņos; to kaušanas rezultātā ir liels asins daudzums un pašu dzīvnieku ķermeņi - kur tie paliek? Tālāk - cik daudz dažādu ķimikāliju tiek lietots, lai kažokāda kļūtu par kažoku? Analīzes rāda, ka 43% kažokādu ir tik ļoti piesūcināti ar dažādām ķimikālijām, ka rada reālus draudus cilvēka veselībai.

Mīti par "zaļo" kažokādu

Kažokādu industrijas pārstāvji savās vērienīgajās mārketinga kampaņās arvien vairāk piesauc kāžokādu ražošanas un nēsāšanas "zaļos" aspektus. Izvēloties tādus apzīmējumus kā "dabas radīts, atjaunojams, ilgtspējīgs, energoefektīvs, biosabrūkošs, otrreiz pārstrādājams un organisks" industrijas pārstāvji rada mītus, kuriem itin viegli noticēt. Cik pamatoti ir šie apgalvojumi?

Mīts Nr. 1: kažokādu ieguve ir videi nekaitīga

Atkritumu uzglabāšana un apstrāde kažokādu industrijā bieži rada būtisku ūdens piesārņojumu. Nitrāti, fosfāti un citas videi un veselībai bīstamas ķīmiskās vielas iesūcas zemē vai ar lietu tiek ieskalotas gruntsūdeņos un piesārņo ūdenskrātuves. Šīs ķīmiskās vielas piesārņo ne tikai ūdeņus, bet arī augsni un gaisu, tādēļ zvēraudzētavu tuvumā dzīvojošajiem ir jāsamierinās ar pastāvīgu, kodīgu smaku gaisā.

Kas notiek ar dzīvnieku līķiem pēc ādas novilkšanas? Visbiežāk lielākā daļa tiek sapūdēta un izmesta atkritumos, jo industrijas skatījumā nodīrātajiem ķermeņiem nav ekonomiskas vērtības un to pārstrādāšana tikai palielinātu izmaksas.

Mīts Nr. 2: dabīgās kažokādas ir organiskas un biosabrūkošas

Kažokāda ir dabīga, kamēr tā ir dzīvnieka mugurā, un par dabīgu materiālu varētu vēl uzskatīt arī jēlādu, kad tā tikko nodīrāta no dzīvnieka. Lai āda pēc nodīrāšanas nesadalītos, būtu mīksta un spodra, tā ir jāapstrādā - jāmērcē, jāsārmo, jākodina, jāmiecē, jāapstrādā ar fungicīdiem, jāietauko, jābalina, jākrāso utt. Kažokādu apstrādei izmanto daudzas bīstamas ķīmiskas vielas: formaldehīdu, hromu, amonjaku, ūdeņraža peroksīdu un citus balinātājus. Miecēšanas procesā tiek izmantotas skābes, krāsošanā - kaitīgas ķīmiskas krāsvielas. Daudzas no tām ražošanas procesa laikā nonāk arī apkārtējā vidē. Ķīmiskās vielas, kas tiek izmantotas kažokādu apstrādei, nav ne organiskas, ne biosabrūkošas.Tieši otrādi - šīs ķimikālijas ir indīgas, videi bīstamas un var izraisīt arī elpvadu slimības nozarē strādājošajiem.

Mīts Nr. 3: kažokādu ražošana ir energoefektīva

Kažokādu industrijā vajadzīga elektroapgāde audzētavu milzīgajām saldētavām (dzīvnieku barībai), barības sagatavošanas iekārtām, jēlādu pirmapstrādes cehiem, kā arī kaušanas procesam u.c. Tāpat ir nepieciešams arī transports, lai pārvietotu dzīvniekus, piemēram, vaislas dzīvnieku skaita papildināšanai, piegādātu barību un aizvestu mēslus, pārvestu jēlādas uz vietu, kur tās tiek miecētas un pēc tam apstrādātās ādas nogādātu uz izsolēm. Ņemot vērā visus šos procesus, kažokādas apģērba ražošanā tiek patērēts pat 15 reizes vairāk enerģijas, nekā ražojot mākslīgo kažokādu vai dabīgus tekstilmateriālus.

Mīts Nr. 4: kažokādas kā dabīgs produkts nav kaitīgas to nēsātāju veselībai

2011. gadā veiktajā pētījumā "Indes kažokādā" konstatēts, ka, pretēji publiski izskanējušiem apgalvojumiem, kažokādu nesāšana bieži ir bīstama veselībai. 83% kažokādu, kurām tika veiktas sastāva analīzes, izrādījās tik ļoti piesūcinātas ar dažādām ķimikālijām, ka to nēsāšana tika atzīta par bīstamu. Kažokādā iesūcinātās vielas var izraisīt vēzi, dažādas reproduktīvās sistēmas saslimšanas, alerģijas, nervu bojājumus, gļotādas kairinājumu vai izjaukt hormonālo līdzsvaru.

Reizēm par labu kažokādu industrijai tiek minēts fakts, ka cilvēks jau gadsimtiem ilgi ir medījis dzīvniekus, gaļu apēzdams bet no ādas gatavodams apģērbu un apavus. Tā kā mūsdienās zvērkopība un gaļas industrija ir divas savstarpēji nesaistītas nozares, šodien kažokādas ir tikai peļņas avots un to nēsāšana - sekošana modes tendencēm. Turklāt, ņemot vērā kažokādu cenas, diez vai tās var atļauties tie, kuriem tiešām nākas salt.